Sava prece jāslavē 0
Nevajag noniecināt Latvijas augstākās izglītības sistēmu; tā vietā biežāk jāizceļ tas, kas šajā izglītībā labs un noderīgs, – šāda doma vairākkārt izskanēja Augstskolu profesoru asociācijas kopsēdē, kas norisinājās pagājušajā nedēļā.
Kopsēdē piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), kā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāvji.
Komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete, kura pati arī ir Latvijas Universitātes (LU) profesore, teica, ka par augstākās izglītības sistēmu Latvijā vai ikvienam ir viedoklis, taču inteliģences – profesoru – balsis dzird mazāk.
I. Druviete uzskata, ka augstākās izglītības sistēma ir laba, diemžēl pēdējos gados izvērtusies tāda kā sacensība par to, kam radošāk izdosies nomelnot Latvijas augstskolas. “Bet sistēmu nevar mainīt, ja pret to un tajā strādājošajiem izturas ar necieņu,” teica deputāte. Augstākajā izglītībā pēdējos gados esot ieguldīts pārāk maz ne tikai valsts finansiālās situācijas dēļ, bet arī tāpēc, ka pietrūcis politiskās gribas.
I. Druviete uzsvēra, ka tieši “no profesoriem atkarīgs, vai augstskola strādā sabiedrības interesēs un aktīvi veido sabiedrisko domu”.
IZM Augstākās izglītības departamenta direktore Gita Rēvalde norādīja, ka pasaulē populārākajos reitingos gandrīz trešdaļu no augstskolas vērtējuma veido tās prestižs. Tātad Latvijas augstskolām šajos reitingos augstas vietas netiekot arī tāpēc, ka “paši tās nomelnojam”.
“Savu preci vajag slavēt, bet tas nenozīmē, ka mums nav jāapzinās savas sistēmas problēmas,” teica G. Rēvalde.
Reitingus pieminēja arī Rīgas Stradiņa universitātes profesors Dainis Zelmenis, kurš bilda: reitingu veidotāji parasti neņem vērā izcilus studentu sasniegumus, piemēram, to, ka Rīgas Tehniskās universitātes studenti bijuši sestajā vietā pasaules robotikas olimpiādē. “Man ir pārliecība, ka mūsu augstākā izglītība ir pilnā mērā konkurētspējīga,” viņš sacīja.
G. Rēvalde atzina, ka uz profesoriem šobrīd ir liels spiediens: aizvien aug noslodze un prasības pret viņu darbu, bet algas gan netiek paaugstinātas. Tomēr krīze esot daudzmaz beigusies un augstākajai izglītībai nu esot cerības uz papildfinansējumu.
LU profesors Juris Krūmiņš piemetināja: “Profesori ir tie, kas veido augstskolas seju.” Viņš atgādināja, ka saskaņā ar Augstskolu likumu profesoriem ne tik daudz jākonkurē ar tās pašas augstskolas vai specialitātes profesoriem tepat Latvijā, bet gan jāsalīdzinās ar zinātņu vīriem citur pasaulē.
Viņš stāstīja par iecerētiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka profesoru ievēlēšanas kārtību. Piemēram, līdz šim, izvirzot profesoru amatu kandidātus, raudzījās, vai viņiem ir zinātniskās publikācijas, kas iekļautas Latvijas Zinātņu padomes publikāciju sarakstā. Nu šāds saraksts vairs netiek veidots, tāpēc grozījumos tiek piedāvāts raudzīties, vai kandidātam ir, piemēram, starptautiski citējamās zinātniskās publikācijas. Vēl paredzēts noteikt, ka topošajam profesoram jābūt nolasījušam starptautiskā konferencē referātu. Iepriekš, lai kļūtu par profesoru, derējis “jebkāds referāts”. Iecerēta arī pavisam jauna prasība. Proti, uz profesora amatu varēs pretendēt tikai tie, kuri jau vadījuši aizstāvētu doktora darbu izstrādi.
Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Gatis Krūmiņš atbalstīja prasību celšanu profesoriem. Piedaloties studiju programmu vērtēšanā, viņš novērojis, ka profesoru kvalifikācijas ir ļoti dažādas. Gadoties, ka studiju programmā viens profesors ir liels spīdeklis, kamēr pārējie daudz zemākā līmenī.
Lai profesoriem būtu vieglāk tikt pie starptautiski citējamām publikācijām, G. Krūmiņš ierosināja tepat Latvijā veidot augstas kvalitātes zinātniskos žurnālus, kuros publicētos vietējie žurnālisti un kuri dažu gadu laikā varētu iekļūt starptautiski citējamo zinātnisko izdevumu pulkā.
Profesori diskutēja par to, vai arī turpmāk katrai augstskolai būtu jāievēl savi profesori vai arī profesorus varētu ievēlēt centralizēti un tad šajā godā tikušie varētu strādāt profesora amatā jebkurā valsts augstskolā. Tomēr nekādu lēmumu par to profesori nepieņēma.
