Savā pašnoliegšanas uzplūdā daudz ko pienācīgi nenovērtējam 0
Valsts amatpersona, sniedzot interviju pasaulē pazīstamam laikrakstam vai televīzijai, dara atbildīgu darbu. Mūsu amatvīri šajā sakarā ne vienmēr bijuši uzdevumu augstumos – daži gadījumi pat ir bagātinājuši folkloru, un pie tiem nav vērts atgriezties. Taču netrūkst arī ļoti veiksmīgu piemēru, kurus mēs savā pašnoliegšanas uzplūdā neesam pienācīgi novērtējuši.
Pat pēc ekonomikas ministra Daniela Pavļuta intervijas satelītkanālam “Al Jazeera”, kura izpelnījās komunikācijas speciālistu atzinību, mūsu portālu un laikrakstu interneta versiju lasītāju komentāros varēja atrast pa kādam īsti pārsteidzošam domugraudam – sak, “man pie kājas, cik veikli viņš ļurina angļu mēlē”, un vispār “neko labu nav ko gaidīt no puišiem, kam izskalotas smadzenes amerikāņu smalkajās skolās”. Šāds žultainums, kad žulti nudien derētu paturēt citai reizei, ir pieminēšanas vērts tāpēc, ka to interesanti salīdzināt ar mūsu diplomēto ekspertu un dažu partiju cilvēku pieklājīgi formulētajām frāzēm. Lai redzētu, ka reizēm viens no otra nav nemaz tik tālu. Nerunājot par gadījumiem, kad kritizēšana ir politiski motivēta, bet tas netiek skaidri pateikts.
Ekonomikas ministra intervija notika saistībā ar Latvijas valdības galvas vizīti Apvienotajos Arābu Emirātos un Katarā, kas ir “Al Jazeera” mājvieta. Mārtiņš Rītiņš sacītu: “Kas var būt labāks par šo!” – proti, par investīciju un jaunu noieta tirgu meklējumiem. Īpaši ņemot vērā, ka visām valdībām vienmēr pārmesta nepietiekama rosība Latvijas biznesa interešu lobēšanā. Tomēr, skat, parādījās viedoklis (arī “Dienā”), ka tāda vizīte ir teju nevajadzīga, tāpat kā islāma naudas piesaistīšana. Un šī pārliecība, protams, tika pasviesta no tās puses, kas pati iepriekš klāstījusi, ka Latvijas grūtajos apstākļos investorus nevajag šķirot – jāņem visi, kas nāk. Un ka jebkura nauda, varbūt izņemot zviedru naudu, esot gana laba, bet Krievijas investīcijas un Krievijas nauda ir tas labākais, kas vien var būt.
Tomēr Pavļuts ar “Al Jazeera” vēl izgāja cauri sveikā. Bet tad pienāca kārta “New York Times”, jo Latvijas ziņu portālos bija lasāmi virsraksti – “”New York Times” nodēvē Dombrovski par krīzes pārvarēšanas izcilnieku”. Vairāk gan Latvijas Ministru prezidentu, šķiet, bija slavējis Somijas premjers, kurš arī viņu uzaicināja piedalīties somu rīkotajā sanāksmē par pārmaiņām pasaules ekonomikā. Taču mūžīgi neapmierinātie uzskatīja par noderīgāku mesties virsū “NYT”, kas publicēja interviju ar Dombrovski. Daži tīmekļa aktīvisti tūlīt uzdeva jautājumu, kam pieder šī avīze, respektīvi, vai tik tas nav ebreju masonu vai globālās finanšu oligarhijas produkts, ka var tik cildinoši rakstīt par politiķi, kurš cērp budžetu un mērdē tautu. (Un vai tad Urbanovičs nebija autoritatīvi apgalvojis, ka Dombrovskis kļuvis par apsmieklu visas pasaules acīs?)
Patiesībā laikraksts, kas pašu amerikāņu izpratnē ir drīzāk kreisi orientēts, savulaik nav vairījies arī no kritiskas pieejas Latvijas ekonomiskajai politikai, piemēram, Nobela prēmijas laureāta Pola Krugmena analītiskajos materiālos. Tiesa, Krugmens šā gada sākumā ziņu kanālā CNN secināja, ka, izņemot Latviju, neviena cita grūtībās nonākusī Eiropas valsts nav atguvusi finanšu tirgu uzticību.
Latvijā, rodas iespaids, daži joprojām izliekas, ka norises mūsu ekonomikā var uzlūkot bez īpašas saistības ar Eiropas ekonomisko krīzi. Un ļeņiniskā stilā prasīt jūtamu sociālu progresu vienā atsevišķi ņemtā knapi no bankrota izpestītā valstī. Drīzāk tomēr piepildīsies minētajā intervijā “NYT” sacītais, ka recesija lielākajā daļā eirozonas valstu vilks Latvijas izaugsmes iespējas uz leju. Ja kādu tas spēj mierināt, satricinājumi daudzviet Rietumeiropā būs daudz sāpīgāki. Labāk klāsies valstīm, kas savlaicīgi veikušas reformas, tostarp budžeta izdevumu cirpšanu. Ir saprotama arī mūsu ekspertu nervozitāte. Pēc viņu paredzējumiem šai valdībai jau vajadzēja būt kritušai. Pats Valsts prezidents, pērn uzticot grožus tagadējai koalīcijai, neizskatījās diez cik optimistisks, bet pastāvēja kāds apstāklis, kas lika to darīt. Andris Bērziņš šo apstākli (sarunā ar “LA”) arī neslēpa: bija jābeidz aizdevumu programma, un tai punktu varēja pielikt profesionāli valdības cilvēki. Toreiz zinoši ļaudis atvēlēja pašreizējam Ministru kabinetam laiku, ilgākais, līdz 16. martam. Bet nupat sociologs Arnis Kaktiņš izpētījis, ka Dombrovskis lielākajai daļai iedzīvotāju jau sen esot apnicis kā rūgta nāve, tikai lāga nav, kas viņu aizstāj, un, tiklīdz šāda alternatīva uzradīsies – pēc mēneša vai pēc gada, Valda Dombrovska noriets būs sācies. Prognoze, kā redzams, ir neapgāžama, kaut piesardzīga. Taču, protams, trīs gados moris savu ir padarījis un agrāk vai vēlāk aizies. Arī pašvaldību vēlēšanas vairs nav aiz kalniem… Atlicis vien mazliet pagaidīt, kad pēc “Dombrovska norieta” ausīs labklājības valsts gaišais rīts. Un stipri šaubīties, vai tas gluži tā notiks.
