Agris Liepiņš: Sava nacionālā valsts vēsture 5
Naktī redzēju sapni – latviešu tauta bija skanīgs zvans. Pāri visam tas vareni dimdēja. Pilnvērtīgā skaņa cēlās no tā, ka zvans bija izliets no tīra sudraba. Latvju tauta gāja caur sudraba birzi, pati skanēdama kā sudraba zvans. No šīm skaņām pamodos, tuvējā skolā tika skandināts pirmā septembra skolas zvaniņš un vecāko klašu skolēni pie rokas veda pirmklasniekus. Vai skolotāji viņiem iemācīs savas tēvu zemes mīlestību, vai izkals no mazajiem ķipariem sudraba zvanus?
Topošajā reformētajā pamatizglītības standartā Latvijas vēsture vairs netikšot mācīta kā atsevišķs priekšmets. Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks skaidro: “Kopš 2011./2012. mācību gada Latvijas vēsture pamatskolā ir atsevišķs mācību priekšmets. Tas bija populistisks un politisks lēmums. Praksē ir pierādījies, ka, mācot vēsturi kā divus atdalītus mācību priekšmetus, skolēnam neveidojas kopsakarību izpratne un viņam ir apgrūtināta Latvijas vēstures uztvere. Veidojot jauno pamatizglītības standartu, Latvijas un pasaules vēsture ir vienā veselumā.”
Skaidrāk nepateiksi – savas valsts vēstures mācīšana, nacionālās vēstures apgūšana ir populisms. Tā vien liekas, ka dažam labam izaudzis kupris mugurā. Līdzsvara noturēšanai centīgi jādzied līdzi Eiropā modē nākušajam un nu jau par mantru kļuvušajam pantiņam – ja reiz nacionāls, tātad populistisks. Padziļinoties bēgļu krīzei un baidoties no Eiropas tautu pašsaprotamas vēlmes migrantu plūdos saglabāt savu identitāti, pārāk neapgrūtinot sevi ar noskaidrošanu, no dažāda līmeņa Eiropas Savienības politiķu mutēm dzirdams viens un tas pats meldiņš – starp nacionālu domāšanu un populismu liekama vienādības zīme.
Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets ir teicams instruments tēvzemes mīlestības un patriotisma audzināšanā. Citstarp Izglītības likuma 51. panta 2. punkts uzdod pedagogiem audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus. To var vērtēt arī kā nacionālās drošības jautājumu. Mācoties savas valsts vēsturi, rodas piederības sajūta, apziņa, ka Latvija ir tavas mājas, tās kopuši un aizstāvējuši tavi tēvi un vectēvi, tās daiļākas veidos tavi bērni un mazbērni. Sirdij straujāk liek iepukstēties atskārsme, ka Latvijas valstij ir sena un bagāta vēsture. Šo sajūtu izjusti apraksta Anna Brigadere. Lai skolēni nedauzītos, mazajai Annelei uzdots lasīt tiem priekšā grāmatu. Necilajā pagasta skoliņā Tērvetes upes krastā mazā meitene lasa par latvju sentēviem, kas dzīvojuši ciemos, bet virsaiši pilīs. Par zemgaļiem, kas simti gadu cīnījušies par savu brīvību, un kādi vareni virsaiši viņiem bijuši. “Anneles sirds deg un domas deg. Tāds pēkšņs bangojums viņas ceļ. It kā sirdī būtu atmodušās tūkstoš acu un ausu, kas redz un dzird šo tālo pagātni. Tādi laiki ir bijuši. Tāds lepnums un tāds spēks. Cīņas uz dzīvību un nāvi ir plosījušās šepat, uz mīļās dzimtenes zemes.” Visi klases dauzoņas, kas vēl nesen spēlēja krievus un turkus, ir apklusuši, saspiedušies tuvu, meitenes un zēni. Viņu kopā sakususī elpa iet kā šalkoņa un silda kā tvaiks. Šādu kopības sajūtu ierēdņiem kabinetos neizjust, to var piedzīvot, vienīgi mācoties savas tautas vēsturi.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta atzinumā, kurš publicēts “Zinātnes Vēstnesī” 2006. gada 20. februārī, norādīts, ka Latvijas vēsture kā atsevišķa priekšmeta mācīšana skolās ir atbalstāma un būtu lietderīgi to iestrādāt Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Savulaik Egils Levits, šodienas Latvijas prezidents, strādājot pie Satversmes preambulas teksta, teica apmēram šādus vārdus – Latvijai ir veicies, ka tik ilgi nebija vajadzības pašsaprotamas lietas nostiprināt preambulas tekstā. Bet pienāk laiks, kad Satversmes negrozāmajā daļā jāieraksta – latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijas Republikā. Varbūt atkal pienācis laiks un līdzīgi jārīkojas arī šoreiz – ar likumu jānostiprina pašsaprotama lieta, ka savas valsts nacionālo vēsturi nedrīkst paslaucīt zem tepiķa?
