Sava gadsimta stiprā lieciniece- Mērija Grīnberga. Kas viņa bija savam laikam, un kas viņa ir mums? 1
Jūlija Dibovska, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kultūrvēsturnieki un Latvijas vēstures interesenti ir vienisprātis – Mērijas Grīnbergas atstātās atmiņas un dienasgrāmatas ir unikāls materiāls, kurā redzama gan rakstītājas dziļi emocionālā pasaule, gan arī ģeogrāfiskā, politiskā, kultūras un sociālā pasaule, kurā dzīvoja viņa un Grosvaldu–Grīnbergu ģimene.
Kas bija Mērija Grīnberga savam laikam, un kas viņa ir mums? Vēsturniece? Rakstniece?
Viņas rokrakstā laiks tika notverts, lai gan praksē Mērija visvairāk interesējusies par tautiskajiem rakstiem, bijusi tautas daiļamatniecības pētniece un tautastērpu popularizētāja, ne profesionāla rakstniece mūsdienu klasiskajā izpratnē.
Savās atmiņās viņa tvēra laiku no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 60. gadiem. Tātad drīzāk – pacietīga un stipra lieciniece. Vairāki vēstures grieži gājuši Latvijai pāri, bet Mērija pierakstīja un atcerējās, atzīmēja gan sev, gan saviem mantiniekiem, kuru vidū ir ne tikai mazdēls, bet arī nupat izdotās grāmatas lasītāji.
Stāsts sākas ar cilvēku
Jebkurš unikāls vēstures materiāls mēro savu ceļu līdz krātuvei vai līdz kādām gādīgām rokām. Tāpat noticis arī ar Mērijas Grīnbergas atstātajiem tekstiem.
Grāmatas “Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas” sastādītāja un zinātniskā redaktore, Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja krājuma galvenā glabātāja Agita Ančupāne stāsta: “Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kur glabājas atmiņu un dienasgrāmatu oriģināli, publikācijai šo unikālo vēstures avotu sāka gatavot jau 90. gadu vidū, kad muzeja darbiniece Tatjana Pāvele uzņēmās atmiņas iztulkot un pārrakstīt mašīnrakstā.
Tatjana Pāvele personīgi pazina Mēriju Grīnbergu, tādēļ nenovērtējamas bija viņas zināšanas daudzu personu atšifrēšanā un komentāru gatavošanā. Jāatzīmē, ka atmiņu un dienasgrāmatu ceļš līdz muzejam arī prasīja ilgāku laiku, jo pirmā atmiņu burtnīca muzeja krājumā nonāca 1978. gadā, bet pēdējo dienasgrāmatu muzejs ieguva pavisam nesen – 2019. gadā.”
Diemžēl Tatjana Pāvele (1918–2016), kura lielā mērā pavēra ceļu uz Mērijas Grīnbergas pierakstu atšifrēšanas darbiem, nu ir aizsaulē. Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā viņu atceras ļoti sirsnīgi un ar pateicību – šī krievu tautības vēsturniece un arheoloģe, dzimusi Ludzā un studējusi pie izcilā latviešu arheologa Franča Baloža, savu mūžu bija veltījusi Rīgas vēstures izpētei.
Pensionējusies 1973. gadā, viņa saglabāja saikni ar muzeju. Nu jau par leģendu kļuvis stāsts, kā viņa, iespējams, pat spītējot Mērijas gribai, centusies saglabāt vairākus Mērijas pierakstus, tika meklētas kserokopēšanas iespējas.
Tā vai citādi, bet muzejs salīdzinoši nesen ieguvis Mērijas Grīnbergas dienasgrāmatas tekstus, kas sarakstīti padomju laikos un kuros saulainu noskaņu ir maz.
20. gadsimta 90. gados, kad klājies grūti gan muzejiem, gan to esošajiem un bijušajiem darbiniekiem, radās ideja, kā finansiāli, saudzējot cilvēka lepnumu, palīdzēt grūtībās nonākušajai Tatjanai Pāvelai – viņu palūdza pārrakstīt, precizēt un tulkot Mērijas Grīnbergas tekstus.
Jāpiebilst, ka Mērijas teksti nav gluži rāmi atmiņu stāstījumi. Viņa rakstīja brīžiem latviski, brīžiem krieviski, bet palielāki teksta gabaliņi bijuši vāciski – šobrīd nav pat viegli atrast zinātāju, kurš varētu ticami un rūpīgi saprast pagājušā gadsimtā rakstītu rokrakstu vācu valodā, to iztulkot un precizēt pārējā materiāla kontekstā. Tāpat kā Mērijas pieraksti, arī šādi speciālisti ir unikālas gaismas nesēji un parasti specializējas vairāku valodu rokrakstu izpratnē.
Kas ir rakstītāja?
Viens no sākotnējiem Mērijas Grīnbergas atmiņu pierakstiem atklāj šādu divdaļīgu ainavu: “Jā, toreiz man skapī un pie sienas vasarā jūrmalā manā istabā skaitījās 10 baltas vasaras kleitas. Katru gadu šuva vienu jaunu. Un to drīkstēja vilkt tikai vasaras svētkos un mātes vārda dienā 22. VII.
Drēbes bija izturīgas, pirka to vislabāko. Bez tām 10 baltām vasaras kleitām skaitījās tikpat daudz dažādu blūžu, 10 pāri dažādu kurpju: sarkanas, baltas, brūnas, melnas lakādas un melnas. Man patika tos 10 pārus kurpju nospodrināt, kad viņas visas rindā saliktas stāvēja manā priekšā uz grīdas.
Pašlaik veselas man nav nevienas kurpes, izņemot to vienu pāri, ko pirms 28 gadiem man iedāvināja vienām vakariņām, kur man bija tas gods sēdēt vienam ministram blakus. Zamšāda tām kurpēm šodien stipri plankumaina, tas toreizējais ministrs kaut kur ziemeļos izsūtīts, beidzis savu karjeru.”
Lepnums ar skaistumu, skumjas ar rūgtumu mijas, varbūt pat nolasāma tāda kā ironija, tomēr pāri visam Mērijas atmiņas un pieraksti pauž spītīgu dzīvotgribu. Pat ja priecīgu domu ir maz – kā gan citādi var sarakstīt tik daudz, cik pauž bieza grāmata? Tāda ir bijusi gan viņas dzīve, gan viņas gadsimts.
Mērija Doroteja Vilhelmīne Grīnberga (dz. Grosvalda) nāca pasaulē 1881. gada 21. janvārī Rīgā, jurista, diplomāta, sabiedriskā darbinieka, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Frīdriha Grosvalda un viņa sievas Marijas ģimenē. Viņa bija vecākā no Grosvaldu bērniem.
Viņas brālis Oļģerds Grosvalds (1884–1962) būs diplomāts un Latvijas sūtnis Francijā, brālis Jāzeps Grosvalds (1891–1920) kļūs slavens gleznotājs, māsa Līna Grosvalde (1887–1974) darbosies ārlietu dienestā un māsa Margarēta Grosvalde (1895–1982) apprecēs Zviedrijas izlūkdienesta darbinieku Helmutu Ternbergu un tulkos A. Brigaderes “Sprīdīti”, R. Blaumaņa “Indrānus”, latviešu tautasdziesmas un sakāmvārdus angļu valodā.
Bērnību Mērija pavadīja Rīgas centrā, Teātra bulvārī, kur Grosvaldu ģimene īrēja bulvāra 9. nama dzīvokli. 1904. gadā Frīdrihs Grosvalds iegādājās ēku Teātra bulvārī 2, savukārt vasaras Grosvaldu ģimene pavadīja jūrmalas vasarnīcā.
Vidzemē Grosvaldiem bija radi (Mērijas mātes pirmslaulību uzvārds ir Pakalniece), pie kuriem notika bieža ciemošanās. Kopā ar vecākiem Mērija ceļoja uz Itāliju, Vāciju, Šveici. Mērija mācījās labākajās Rīgas meiteņu privātskolās – Teodora Menšeja skolā, vēlāk mājmācībā un Līnas fon Štālas I kategorijas meiteņu skolā.
Grosvaldi bija ārkārtīgi viesmīlīgi, māju durvis Rīgā un jūrmalā bija atvērtas latviešu inteliģences pārstāvjiem un ģimenes draugiem.
Tā Mērija iepazinās ar latviešu mūziķiem, rakstniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem un politiķiem. Ģimenei piedaloties sabiedriskajā dzīvē, tika apmeklēti koncerti un teātris, saviesīgi pasākumi, kuru vidū arī Rīgas Latviešu biedrības labdarībai veltītie.
Kad Mērija salaulājas ar latviešu luterāņu mācītāju Jāni Grīnbergu (1869–1923), viņas dzīve būtiski mainās. Viņi iepazinās jūrmalā, pēc diviem gadiem salaulājās Rīgas Doma baznīcā un jau otrajā dienā pēc kāzām devās uz Pēterburgu, kur Jānis kalpoja.
Tur viņi apmetas nelielā koka mājas dzīvoklī, kamēr neierāda mitekli jaunceltā sešstāvu namā. Kā var lasīt Mērijas atmiņās – viņa vienmēr ir līdzās vīram gan kāzās, bērēs un kristībās, gan citos darbos un pasākumos, pat ja tie notikuši cietumos. Pēterburgā Grīnbergiem piedzimst meita Mērija (1909–1975), kura Otrajā pasaules karā izglābs Rīgas pilsētas muzeju kolekciju, un dēls Emanuels (1911–1982), kurš kļūs par ievērojamu matemātiķi.
Visu turpmāko mūžu Mērijas sūtība un aizraušanās ir latviešu ornaments, tautastērpi un senlietas, ko viņa sāk kolekcionēt jau no 12 gadu vecuma. Viņa pievēršas arī labdarībai, veicinot latviešu mākslas izpēti, kopā ar vīru palīdz bēgļiem kara gados, vairo interesi par latviešu daiļamatniecību un pat atver nelielu veikalu – “Mērijas Grīnbergas lietišķās mākslas priekšmetu tirgotavu”.
1928. gadā žurnālā “Austrums” rakstīts: “Mērijas Grīnbergas kundzes tautiskais preču nams Aspazijas bulvārī ir viena no tām vietiņām Rīgā, uz kurieni latvietība vērš savus skatus. Viss, kas daiļš, kas glīts, kas latvisks, ja tikai gūst preces raksturu, parādās tautiskā preču nama skatlogā.”
Pie Mērijas nopērkami latviešu amatnieku darināti cimdi, villaines, galdauti, keramika, porcelāns, sudraba priekšmeti un baznīcas piederumi.
Viens no būtiskākajiem Mērijas darbiem – viņa popularizēja pareizu, zināšanās un tradīcijās balstītu tautas tērpa nēsāšanu. Viņas veikaliņā varēja pasūtīt tautas tērpa pašūšanu, un šo pakalpojumu izmantoja ievērojamas tā laika personības – Anna Brigadere, Marija Leiko, Emīlija Benjamiņa, Zenta Ērgle u. c. Protams, latviešu daiļamatniecību Mērija popularizēja arī ārzemēs, par ko guva vairākas godalgas un atzinības.
Mērijas ceļš
Mērijas Grīnbergas teksti uzlūkojami divās daļās – ir atmiņas jeb vēlākā laikā fiksētas sajūtas un fakti, un ir dienasgrāmatas – sajūtu un notikumu fiksēšana gandrīz vai šeit un tūlīt. Tām abām ir sava specifika un plusi, jo atmiņas brīžiem lasāmas kā noformējusies literāra pērle, kamēr dienasgrāmatās parādās laika autentiskā faktūra. Pavisam kopā viņa rakstījusi par būtisko no 19. gs. beigām līdz 1965. gadam, turklāt, mammas skubināta, sākusi pierakstīt atmiņas 20. gados, pēdējā teikuma punktu pielikdama vien 1968. gadā.
Agrīnajās atmiņās atklājas, kā jaunā Grīnbergu ģimene – Mērija kopā ar vīru mācītāju Jāni Grīnbergu – pavada laiku latviešu kolonijās Novgorodas guberņā pēc Pirmā pasaules kara. Atklājas arī neparasts temats Latvijas kultūrvēstures kontekstā – dzīve kolonijās un Petrogradā. Mērija raksta par bērniem un mammu. Šīm atmiņām Mērija devusi nosaukumu “Mana pasaku zeme”. Attiecības ar vīru Mērijai bijušas svarīgas – 1955. gadā viņa velta vīram atsevišķu rakstu, kurā apliecina savu lielo mīlestību un cieņu pret dzīvesbiedru.
Tiem, kas pazīstami ar slaveno Grosvaldu dzimtu, interesēs Mērijas bērnības un jaunības atmiņas.
Te ir ģimenes ikdienas un sabiedriskā dzīve, mazās Mērijas sapņi un piedzīvojumi, spilgti raksturoti latviešu inteliģences pārstāvji – rakstnieki, mūziķi, zinātnieki un citi interesanti cilvēki, kuri apciemoja Grosvaldu ģimenes mājas Rīgā un jūrmalā. Mērija šīs atmiņas rūpīgi rakstījusi, veidojot atsevišķas nelielas nodaļas, kas katra veltīta kādai konkrētai epizodei no dzīves vai sastaptajai personai.
Tomēr Mērijas dzīve nav kā uz delnas, arī tajā ir savi noslēpumainie “baltie plankumi”. Agita Ančupāne atklāj: “Muzeja krājumā nav Mērijas Grīnbergas atmiņu par laika posmu pēc atgriešanās Latvijā no 1924. līdz 1943. gadam. Iespējams, Mērija Grīnberga tādas nemaz nav rakstījusi, bet dažas īsas epizodes par šo laika posmu gan parādās viņas rakstītajās dienasgrāmatās.
Par dažiem atsevišķiem notikumiem Mērija Grīnberga ir uzrakstījusi īsus atmiņu stāstījumus. Šajā grāmatā publicējam M. Grīnbergas atmiņas par VII Dziesmu svētkiem, diemžēl šīs atmiņas Mērija nav pabeigusi, tomēr tās atklāj Dziesmu svētku norisi no pavisam citas, maz zināmas puses. Mērija šajos Dziesmu svētkos darbojās tautas tērpu komisijā, un arī šeit spilgti parādās viņas neizsīkstošā enerģija un raksturs.”
Savu tekstu otro žanrisko izpausmi – dienasgrāmatas – Mērija Grīnberga sākusi rakstīt 1943. gadā. Laiks bija sarežģīts, Otrais pasaules karš vēl plosījās, nāca pāri okupācijas. Mērija rakstīja: “Stipri sarūgtināta par mūsu ģimenes dzīves ačgārnībām un par haosu pasaulē un jaunajā Eiropā, es kādu dienu gribēju sākt rakstīt.” Šo daļu Mērija Grīnberga nosaukusi vārdā “Beigas”, jo viņas dzīvē un pasaulē kopumā valdīja bēdas un haoss.
Tiem, kam interesē padomju laika vēsture, saistošas būs Mērijas Grīnbergas dienasgrāmatas, kas tapušas no 1945. līdz 60. gadiem.
“Es atceros, ka kādā reizē, apmeklējot Mēriju Grīnbergu seniori, es redzēju viņas rokās šo burtnīcu. Viņa teica, ka tā ir viņas “melnā grāmata”, pretstats viņas gaišajām atmiņu burtnīcām. Tur viņa var “izlādēties”, kad paliek neizturami grūti,” savās piezīmēs pie mašīnrakstā pārrakstītās dienasgrāmatas norādīja T. Pāvele.
Muzeja speciāliste Agita Ančupāne pieļauj, ka “tieši tādēļ Mērijas bērnības un jaunības atmiņas izdevušās tik gaišas un pacilājošas, gluži kā pasaku zeme, pretstatā Mērijas pēckara laika ikdienas aprakstiem”. Laiks un telpa te raksturoti skaudri un detalizēti, ļaujot lasītājam iegrimt un identificēties. Tiek uzskatīts, ka šo dienasgrāmatu viņa veltījusi mazdēlam Mikum Grīnbergam, pēc kura ārkārtīgi ilgojās. Ir zināms, ka Mikus (dz. 1939) dzīvo ASV, bet Latvijā tā arī nav viesojies.
“Beigas”
Okupācijas, protams, pārvērta Mērijas ģimenes dzīvi. 1944. gadā dēlu Emanuelu iesauca Latviešu leģionā, viņa sieva ar dēlu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk nonāca ASV. 1944. gada oktobrī meita Mērija brīvprātīgi aizbrauca līdzi vāciešu evakuētajām Latvijas kultūras vērtībām no Latvijas muzejiem un arhīva.
Mērija neko nezināja par savu bērnu likteņiem. Neskarta gan bija palikusi Mērijas māja Aspazijas bulvārī 20. Viņa neveiksmīgi centās saglābt savu veikaliņu, kas bija kļuvis par mūža darbu un visu sapņu iemiesojumu.
1946. gadā Rīgā atgriezās Mērija jaunākā, līdzi atvedot izglābtās Latvijas muzeju vērtības. Tajā gadā atgriezās arī dēls Emanuels. Tikai mazdēla trūka. Un tomēr šķiet, ka varbūt dzīve sakārtosies, neskatoties uz drūmajiem apstākļiem.
Jauns trieciens nāk jau drīz – 1946. gada pavasarī pret Mēriju Grīnbergu un vēl vairākām personām ierosina krimināllietu.
Jaunā vara uzskatīja, ka Mērija ir pārdevusi Valsts vēsturiskajam muzejam tautastērpus vai to sastāvdaļas, savukārt muzeja direktors J. Blaumanis esot mānījies ar summām. Vēl Mēriju apsūdzēja par fiktīvi noslēgtu līgumu ar J. Blaumani par telpu īri.
Tiesa Mērijai piesprieda trīs gadus cietumā. Gaismas stars tomēr izlauzās tumsai cauri, un vairāki inteliģences pārstāvji Augstākās Padomes priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam iesniedza lūgumrakstus Mērijas aizstāvībai. 1947. gadā Mērijas sodu mīkstina – no trim gadiem pret pārbaudes laiku uz vienu gadu.
Naudas trūkums un raizes par ģimeni piepilda Mērijas dzīves pēdējās desmitgades. Meitu Mēriju, neskatoties uz viņas varoņdarbu, no darba tomēr atlaiž, dēla Emanuela doktora grādu padomju vara neatzina. Abus gaidīja tikai darbs rūpnīcā. Tomēr gaišu brīžu netrūkst, un tie ir latviešu svētki, iespēja būt kopā, neskatoties uz visu pārdzīvoto un grūti izgaismojamo nākotni.
1973. gada 30. septembrī Mērija Grīnberga atstās abus savus bērnus, atmiņās un dienasgrāmatās pierakstīto gadsimtu, tautastērpu un senlietu kolekciju nākamībai, lai dotos mūžībā.
Raksts tapis, pateicoties Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja krājuma galvenās glabātājas Agitas Ančupānes aizraujoši atklātajiem faktiem.
