Krievijā politiski vajāta mūziķa koncerts Rīgā tiek uzņemts ar sajūsmu 7
Piedzimstot neizvēlas valsti,
Un arī mums nepārraut šo saiti.
Mana valsts ir devusies karot,
Un es to nespēju apturēt.
Kam vara kā saldums,
Kam lūžņi un cietums,
Un ne jau manos spēkos to lauzt.
Mana valsts ir sajukusi prātā,
Un es tai nevaru palīdzēt.
Un ko tagad darīt, kā būt,
Ja viss ir kājām gaisā.
Nevajag nimbus un spārnus audzēt,
Vienkārši nevajag būt par draņķi…
(No Andreja Makareviča dziesmas “Mana valsts ir sajukusi prātā”)
Melotu, ja teiktu, ka uz pazīstamās krievu rokgrupas “Mašina vremeņi” (“Laika mašīna”) koncertu devos vairāk muzikālas, nevis politiskas intereses vadīts. Grupas līderis Andrejs Makarevičs, kurš publiski asi iebildis pret Kremļa ārpolitiku – Krimas aneksiju un atbalstu Donbasa separātistiem –, faktiski kļuvis par ideoloģiskās vajāšanas upuri. Propaganda viņu pasludināja par “nacionālnodevēju” un “Kijevas huntas draugu”, bet īpaši agresīvi uzbrukumi sākās pēc tam, kad viņš bija apmeklējis bēgļu nometni Austrumukrainā un sniedzis tur koncertu. Pēc šā notikuma vairāki Krievijas Valsts domes deputāti iesnieguši priekšlikumu atņemt Makarevičam apbalvojumus. 25. septembrī Maskavā notika grupas “Mašina vremeņi” koncerts. Pēc trešās dziesmas, kad A. Makarevičs teicis uzrunu, zālē atskanējuši svilpieni, saucieni “Nodevējs”, bet skatuves virzienā lidojuši tomāti un jēlas olas. Mūziķis mierīgi nogaidījis un tad sacījis: “Paldies, ja esat beiguši, tad atļaujiet – es turpināšu koncertu.” Izrādījās, ka tomēr nepieciešams pārtraukums, jo zālē bija izsmidzināta piparu gāze un dažiem skatītājiem kļuva slikti, taču pēc brīža koncerts varēja turpināties. Atbildību par šiem huligāniskajiem izgājieniem uzņēmušies nacionālboļševiki.
Vienlaikus internetā parādījās informācija, ka līdzīgi uzbrukumi varētu notikt arī “Arēnā Rīga”, kur 5. oktobrī paredzēts grupas “Mašina vremeņi” 45 gadu jubilejas koncerts. Kāds aktīvists apgalvoja, ka Latvijas krievu vidū gaidāmais koncerts esot kļuvis par asu diskusiju objektu un tiekot apsvērti divi varianti. Pirmais – boikotēt pasākumu, lai Makarevičs uzstājas tukšas zāles priekšā vai vispār ir spiests to atcelt. Otrais – iet, bet aktīvi paust savu negatīvo attieksmi – svilpt, veltīt aizvainojošus izteikumus un tā tālāk. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka ne viens, ne otrs scenārijs nepiepildījās. Zāle bija pilna un klausītāji – ļoti labvēlīgi noskaņoti. Ja arī skanēja kāds svilpiens, tad tikai kopā ar saucienu “Bravo!” un skaļiem aplausiem.
Atklātā veidā A. Makarevičs politiskās diskusijās ar klātesošajiem neiesaistījās. Sasveicinoties viņš sacīja: “Mēs vēlējāmies jubileju nosvinēt kopā ar saviem draugiem, un Rīga ir viena no pilsētām, kur mums tādi noteikti ir.” Arī nesen sacerētā dziesma “Mana valsts ir sajukusi prātā” šajā koncertā izpalika. Tas gan nenozīmē, ka politisko zemtekstu nebija, tie parādījās dziesmu tekstos. Piemēram, dziesmā “Žurkas”: “Žurkas ir izdomājušas pasauli žurkām, un viņām tā šķiet neslikta – dzīvo pēc žurku likumiem un dzīvosi kā Dievs. Žurkām nepatīk citas pasaules, kaut arī viņas vilina virsotne. Bet, tā kā savā alā viņas jūtas kā dievi, citur pasaulē viņas uzskata par žurkām. (..) Es agrāk domāju, ka esmu viesis šajā pasaulē, un ne jau man lemt, kāda tā būs. Bet man arvien mazāk un mazāk patīk gaiss, kuru man piedāvā elpot. Un ko darīt šādā brīdī, ja katrā sarunā arvien biežāk un biežāk ieplūst mēslu smaka no žurku alām!”
Viedoklis
No sabiedrībā pazīstamām personām koncertu apmeklēja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kas par to pavēstīja Saeimas vēlēšanu dienā, interneta sociālajā tīklā “Twitter” rakstot: “Izdarīju vēl vienu patīkamu darbu – iegādājos biļeti uz Andreja Makareviča koncertu…”
E. Rinkēvičs: “Vienmēr esmu augstu vērtējis Makareviča un viņa grupas darbību. Viņu dziesmas vienmēr bijušas ne tikai muzikāli augstvērtīgas, bet ar plašāku sabiedrisku nozīmi – ne tikai mūsdienās, bet arī agrākos gados. Ļoti žēl, ka šobrīd viņam ir apgrūtināta uzstāšanās paša valstī Krievijā. Manuprāt, tas ir nepareizi. Arī Latvijā ir mākslinieki, kuru politiskais viedoklis lielākajai sabiedrības daļai nav pieņemams, piemēram, komponists Imants Kalniņš, bet tas taču nav iemesls, lai traucētu viņam uzstāties un, piemēram, rīkot “Imantdienas” vai citus pasākumus. Uz Makareviča koncertu gāju nevis kā amatpersona, bet kā mūzikas baudītājs, tāpēc savu klātbūtni īpaši neizcēlu. Pamatā tas tomēr bija “Mašina vremeņi” jubilejas koncerts, un tā tas arī tika uztverts, klausītāji – bez politikas, lai gan dziesmu vārdos tā, protams, vietām parādījās. Manuprāt, publika bija ļoti atsaucīga – cilvēki cēlās kājās, aplaudēja, dziedāja līdzi. Būtiski, ka zālē bija dzirdama gan latviešu, gan krievu valoda. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka valoda nav rādītājs – visi krieviski runājošie nedomā vienādi, tāpat kā visi latviski runājošie.”
