“Šautu kopā ar Bagatski” 4
Ilmārs Sūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas – Igaunijas basketbola līgā šosezon spēlē Ukrainas vienība “Prometey”. Uzņēmēja Volodomira Dubinska 2018. gadā dibinātā komanda virsotnes sasniedza ļoti ātri – jau otrajā sezonā trešā vieta Ukrainas čempionātā un vieta FIBA Eiropas kausā, pēc gada čempionu tituls un veiksmīgs starts Čempionu līgā, neslēpjot nākotnes plānus par iekļūšanu ULEB Eirolīgā. Krievijas iebrukuma dēļ martā spēlētāji tika palaisti brīvībā, taču īpašnieki saglabājuši gan sastāva kodolu, gan galveno treneri Ronenu Ginzburgu, spēlē Čempionu līgā un augstie mērķi nav zuduši. “Prometey” kapteinis Deniss Lukašovs piekrita sarunai ar “Latvijas Avīzi”.
“Esam ļoti priecīgi, ka tikām uzņemti Latvijas – Igaunijas līgā. Vasara bija grūta, kopā esam pavadījuši ne tik daudz laika, jo daudzi spēlēja izlasēs. Centīsimies ātri atrast kopīgu valodu un pakāpeniski uzlabot sniegumu. Treneris un lielākā daļa spēlētāju palikuši, tā ka prasības ir zināmas. Rīgā mums ir teicami apstākļi – labi dzīvokļi, lielisks olimpiskais centrs, kurā ir gan basketbola, gan trenažieru zāle. Nodrošināts viss, lai trenētos un domātu tikai par basketbolu,” sezonas priekšvakarā sacīja Deniss Lukašovs.
Jums budžets esot vismaz trīs reizes lielāks kā tuvākajiem sekotājiem līgā.
Nezinu, kādi budžeti ir citām komandām, taču laukumā nespēlē nauda, bet gan cilvēki. Ne reizi vien pierādījies, ka vienības ar mazākām finansiālām iespējām var uzvarēt lielās, tā ka viss atkarīgs no komandas spēles un noskaņošanās.
Ukrainas izlases sastāvā piedalījāties Eiropas čempionātā. Cik sāpīgs bija zaudējums Polijai astotdaļfinālā?
Minimālais uzdevums bija izkļūt no grupas, ko nodrošinājām pirmajās trijās spēlēs. Protams, zaudējums Polijai bija sarūgtinošs, uzskatījām, ka ir jāuzvar, noskaņojāmies, taču diemžēl nesanāca otrais puslaiks. Jāatzīst, ka Polija uzvarēja pelnīti un ceturtdaļfinālā apspēlēja tā brīža Eiropas čempioni Slovēniju.
Kādas jums ir attiecības ar izlases galveno treneri Ainaru Bagatski?
Lieliskas, labs, pozitīvs treneris. Treniņos prasa disciplīnu un noteiktu lietu izpildi, bet ārpus laukuma ir ļoti normāls cilvēks, kurš var pajokot, kaut ko ieteikt. Viņš un sieva Ilze noorganizēja, ka Ukrainas izlase vasarā aizvada nometni Rīgā, pēc kara sākuma palīdzēja ukraiņu bērniem nokļūt Latvijā, liels paldies viņiem.
Vai jūs arī piedalījāties šajā procesā, palīdzējāt savas dzimtās pilsētas jaunajiem basketbolistiem nokļūt drošībā?
Nē, mana dzimtā pilsēta ir Donecka, ko jau astoņus gadus okupējusi Krievija.
Kad sākās karš, Bagatskis intervijā teica – iedodiet man automātu un palaidiet pie Kremļa.
Bagatskim bieži ir asas intervijas. Tobrīd visi bija šokēti, domāju, ka viņš arī, daudzus gadus strādājis Ukrainā, noteikti tā ir tuva valsts. Vai es ietu šaut kopā ar Bagatski? Ja būtu iespēja nokļūt pie tā cilvēka (Vladimira Putina), kura dēļ cieš miljoni, protams, es ietu kopā ar Bagatski. Tas ir skaļš paziņojums, bet, jā – ziedotos.
Daļa ukraiņu teic, ka zinājuši, ka būs karš, daļa nav ticējusi. Ko jūs jutāt pēdējās dienās pirms 24. februāra?
Bailes, jo bija pieredze no 2014. gada, kad viņi sākumā sagrāba Krimu, zinot, ka mūsu armija nav gatava pretoties. Neviens negaidīja, ka tuva tauta – kā tobrīd teica – uzbruks. Tobrīd spēlēju Mariupoles “Azovmaš”, vecāki dzīvoja Doneckā, bieži braucu pie viņiem, kad tur viss sākās. Nezinājām, cik tālu tas aizies, rudenī sāku pārstāvēt Kijivas “Budiveļņik”, teicu vecākiem, lai pārvācas pie manis, jo rajonā notika apšaudes. Kopš 2015. gada viņi tur vairs nedzīvo. Šogad februārī arī negribēju ticēt, ka būs karš.
Kā karš ietekmējis jūsu tuvinieku dzīvi?
Karš ietekmējis pilnīgi visus Ukrainā, miljoniem ir bēdas, tūkstoši jaunu cilvēku miruši, vairāki simti bērnu gājuši bojā. Pirms nedēļas frontē gāja bojā mūsu kaimiņš, viņa brālis turpina dienēt Hersonas apgabalā. Lūdzamies, lai viss ātrāk beigtos, esam ārkārtīgi pateicīgi mūsu bruņotajiem spēkiem. Saprotu, ka diplomātisks risinājums vairs neeksistē, un gaidām, kad mūsu armija padzīs okupantus no Ukrainas teritorijas.
Latvijā tika sākta ziedojumu vākšana, lai iegādātos “Bayraktar” dronu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tam vajadzīgi pieci miljoni eiro, aptuveni tāds ir “Prometey” budžets. Kas ir svarīgāks Ukrainai – lai ir profesionāla basketbola komanda vai viens bezpilota kaujas lidaparāts?
Martā, kad mūs visus palaida prom, “Prometey” vadība man teica, ka milzum daudz naudas aiziet armijai, bēgļiem, ka palīdz gan finansiāli, gan organizatoriski. Tas netiek pārtraukts ne brīdi, iesaistoties kluba prezidenta ofisa darbiniekiem. Kas ir vajadzīgāks valstij – nevaru pateikt. Kluba vadība lēma, ka ir iespēja uzturēt komandu, tātad var atvēlēt naudu abiem mērķiem.
Slava Ukrainai.
Varoņiem slava.
