Māris Antonevicš: Par to, ka “sportu jauc ar politiku”, visvairāk sašutuši tie, kas paši to regulāri piekopj 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Žēlabas un pārmetumi par to, ka “sportu jauc ar politiku”, pēdējā laikā, šķiet, skan biežāk nekā agrāk. Tomēr interesanti, ka tie, kas pārmet, paši iepriekš nekad nav smādējuši šo “jaukšanu”, ja tas ticis darīts viņu interesēs.
Latvijas gadījumā, protams, spilgtākais piemērs ir nesenais pasaules čempionāts hokejā. Pārmetumi par politizēšanu sāka velties no dažādām pusēm pēc tam, kad Rīgas mērs Mārtiņš Staķis un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs galvaspilsētas dekorācijās bija nomainījuši Baltkrievijas karogu.
Bet, ja jau runā par politizēšanu, tad nevajadzētu aizmirst, kāda loma šim sporta veidam ir Lukašenko režīma propagandā.
Pats Lukašenko bieži dodas uz ledus, lai parādītu, kāds viņš ir “mužiks”, un arī Latvijas prezidentu Egilu Levitu reiz bija izaicinājis uzspēlēt, bet starptautiskas sacensības un sportiskie panākumi ierasti tiek izmantoti, lai izrādītu režīma pārākumu.
Vēl plašākā mērogā tas daudzus gadus ir noticis Krievijā, kas ieguldīja milzu pūles, lai iegūtu tiesības rīkot lielas starptautiskas sacensības, piemēram, Ziemas olimpiskās spēles Sočos vai pasaules čempionātu futbolā, lai vēlāk to pārvērstu par milzīgu propagandas stāstu.
Ar rīkošanu vien bija par maz, vajadzēja vēl daudzas uzvaras, kas tika panāktas, kā tagad noskaidrojies, ar dopinga un krāpšanas palīdzību.
Savukārt 2018. gadā futbola čempionātā Krievijā notiekošais ieguva kaut kādu dīvainu militāru noskaņu, ko spilgti raksturoja Krievijas prezidenta Vladimira Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs, kad Krievijas izlase pēcspēles 11 metru sitienos bija uzvarējusi Spāniju: “Šīs uzvaras svinības var salīdzināt ar uzvaras dienu 1945. gadā. Pietrūka tikai salūta.”
Un lūk, tieši Krievija tagad skandina lielo zvanu, ka šobrīd notiekošajā Eiropas futbola čempionātā “atdzimst fašisms”. Krievijas diplomātus un politiķus ļoti satraukuši Ukrainas izlases futbolistu krekli, kuros redzama valsts karte ar – kādas šausmas – visu Krievijas okupēto Krimu.
Zināms jau, ka dažādi uzņēmumi pa kluso savās kartēs Krimu jau piezīmējuši Krievijai, lai gan starptautiski tas nav atzīts. Acīmredzot tāda ir taktika, pamazām pieradināt pie šī fakta, lai pēc gadiem tas liktos pašsaprotams.
Bet te, lūk, ukraiņi negrib ļaut aizmirst. Vēl uz krekliem ir sauklis “Slava Ukrainai!”, bet iekšpusē – “Slava varoņiem!”. Mūsdienās tas ir tradicionāls un arī oficiāli lietots valsts sauklis, līdzīgi kā “Vive la France, Vive la liberté” (Lai dzīvo Francija, lai dzīvo brīvība!) Francijā, “In God we trust!” (“Mēs paļaujamies uz Dievu”) ASV vai, piemēram, “Gods kalpot Latvijai!”.
Taču Krievija apgalvo, ka “Slava Ukrainai!” ir nacistisks sveiciens, jo Otrā pasaules kara laikā to lietojuši banderovieši. Protams, varētu atgādināt, ka kara laikā arī pašreizējo Krievijas trīskrāsu karogu izmantoja Hitlera pusē karojošie vlasovieši, tad jau to arī vajadzētu noņemt no Krievijas izlases krekliem…
Jāpiebilst, ka starptautiskās sporta organizācijas parasti grib ātrāk atrisināt jebkuru konfliktu, lai tas netraucē sacensību veiksmīgai norisei, tāpēc nereti nostājas nekauņas pusē. Sava nozīme ir arī finansiālajam faktoram, jo Krievijas valsts uzņēmumi (piemēram, “Gazprom”) dažreiz ir starp turnīru sponsoriem.
Tā tas daļēji notika arī šoreiz, kad UEFA piekrita Krievijai un sāka prasīt, lai ukraiņu krekli tiktu pāršūti. Tieši ar argumentu par to, ka uz ekipējuma nevarot būt politiski vai reliģiski saukļi. Beigās gan tika izņemts tikai “Slava varoņiem!”.
Ukrainas karti ANO atzītajās robežās kaut kā dīvaini pasludināt par politisku, tāpat neļaut teikt “Slava Ukrainai!”, kas nav nekas naidu kurinošs vai agresīvs.
Izteikti politiskāks nekā šī epizode ir pēdējā laika paradums likt sportistiem izpildīt melnādaino amerikāņu politiskās kustības “Black lives matter” iedibināto rituālu – mesties uz ceļgala, it kā lai protestētu pret rasu diskrimināciju.
Pret šo aktu UEFA gan nekas neesot iebilstams, un tā respektējot komandu tiesības pirms spēles šādi rīkoties, aicinot arī skatītājus to respektēt.
