Mežacūka var ne tikai nobiedēt, bet arī smagi savainot 0
Par Gada dzīvnieku nosauktā mežacūka var ne tikai nobiedēt, bet arī smagi savainot. Pērn nīcināta un pelta, šogad ar Latvijas Dabas muzeja gādību mežacūka celta Gada dzīvnieka godā. Neko daudz jau tituls nemainīs šo kustoņu dzīvē, ja nu vienīgi divkājainie meža ciemiņi kļūs uzmanīgāki mežā un apjēgs, ka, sastopot cūku mammu ar sivēniem, ātri jālaižas lapās. Biologs Jānis Ozoliņš nominēšanas sarīkojumā Gada dzīvnieku nosauca par cilvēkam bīstamāko zīdītāju – par to liecina Valsts meža dienesta apkopotās ziņas par nelaimes gadījumiem medībās. Mazos muzeja apmeklētājus mežacūkai veltītajā ģimenes dienā gan satrauca kas cits.
“Viņas ēd gliemežus, tauriņu kūniņas un putnu oliņas – briesmīgi!” meiteņu šausmas par visēdājas ēdienkarti bija neviltotas. Muzeja pedagoģe Una Bērziņa atzīst, ka šogad lauzta ilggadēja tradīcija par Gada dzīvnieku nosaukt kādu no aizsargājamo sugu saraksta, jo no saudzējamiem atlikusi izvēle starp 15 sikspārņu sugām, tāpēc cēluši saulītē Āfrikas cūku mēra (ĀCM) upuri – mežacūku. Igauņu kolēģi līdzīgā pasākumā izsludinājuši fotokonkursu vēl nepublicētiem metssiga jeb latviski mežacūku fotoattēliem, kurā aicina piedalīties arī Latvijas fotogrāfus.
Medniekiem ar mežacūkām savs rēķins – ĀCM draudu dēļ daudzi kolektīvi tās medī vairāk nekā citugad, nesaudzējot arī cūku mammas un t.s. perspektīvos kuiļus. Kurzemnieki, kuru medību platībās sērga nav parādījusies, spriež, ka prātīgāk dzīvnieku laikus nomedīt un izlietot lietderīgi, nevis nodot to iznīcināšanai, kad nelaime jau būs klāt.
Mežacūka ir ļoti vērtīgs medījamais dzīvnieks savas produktivitātes dēļ – sivēnmātei dzimst vidēji pieci līdz seši sivēni, un pirmajā dzīves gadā to svars no knapa puskilograma izaug pat pāri 50 kilogramiem, sasniedzot simtkārtīgu masas pieaugumu.
Medījums nebūt nav viegli iegūstams, turklāt dzīvnieks var būt arī bīstams. Valsts meža dienesta statistika rāda, ka gandrīz katru gadu medībās mežacūkas savaino kādu mednieku – kopš 2002. gada reģistrēti desmit šādi gadījumi. Raksturīgākā situācija: medībās aizšauj kuili, tas uzbrūk savam vajātājam un sakož kājas, arī pēcpusi vai ar ilkni ievaino vēderā u.c.
Lai gan kopumā suga ir labi izpētīta, tieši mūsu populācijai veltītu zinātnisku darbu grūti atrast – vispusīgas informācijas trūkums bija jūtams arī diskusijās par ĀCM apkarošanas pasākumiem. Arī J. Ozoliņš atzīst, ka zināšanas par Latvijas mežacūkām nav nemaz tik precīzas. “Tā ir ļoti plastiska suga un katrā vietā var uzvesties atšķirīgi,” viņš piebilst.
Gada nosaukuma piešķiršana mudina par dzīvnieku vairāk informēt sabiedrību, lai vismaz mežā katrs zinātu, kas jādara, kad sastop dzīvu vai arī beigtu mežacūku.
