Bērni un jaunieši teātra izrādi pārvērš jandāliņā. Kas vainīgs – vecāki vai skola? 8
Jaunajam gadam sākoties, varam priecāties, ka bērnu un jauniešu auditorijai domātais teātra izrāžu piedāvājums papildinās – 12. janvārī Valmieras teātrī būs pirmizrāde Viestura Roziņa veidotajam iestudējumam “80 dienās apkārt zemeslodei” pēc Žila Verna darba, bet Liepājas teātrī no 21. janvāra būs skatāma Ģirta Šoļa veidotā izrāde – Džanni Rodāri pasaka “Dželsomīno melu zemē”.
Prieku tomēr aizēno pārdomas rosinošs fakts – pēdējos gados teātri arvien biežāk saskaras ar jaunu problēmu – bērnu un jauniešu auditorija izrādi nereti pārvērš par nebaudāmu jandāliņu skatītāju zālē. Nesen publisku uzmanību raisīja kāda teātra apmeklētāja sašutums, kad “Sudraba slidu” skatīšanos Latvijas Nacionālajā teātrī krietni pabojāja kādas klases dauzonīgie skolēni. Teātru pārstāvji, tostarp Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze, neslēpj, ka bērnu izrāžu laikā administrācijai nereti jāuzsāk cīniņš ar mobilo ierīču gaismiņām un signāliem, čipsu paku čaukstoņu, skaļu diskutēšanu un staigāšanu skatītāju zāles tumsā.
Vai būtu mainījusies izrāžu kvalitāte un, konkurējot ar mūsdienīgajiem medijiem, teātris vairs nespēj aizraut jauno paaudzi? Bet varbūt pie vainas trūkumi audzināšanā un tās raisītā bieži pieminētā bērnu visatļautība? Kultūras jomas pārstāvji problēmu saskata dziļāk – sabiedrībā, kuras jaunā paaudze augusi spēcīgā kultūrizglītības trūkumā.
Jāmainās teātrim
“Labu, jaunajai paaudzei adresētu izrāžu Latvijā joprojām ir maz,” teic vairāku bērnu izrāžu režisore Krista Burāne. “Būtu vēlams vairāk tādu, kas rodas no šodienas dzīves, nevis no pieaugušo atmiņām un sentimenta. Sevišķi neaktuālas ir lielās formas izrādes, kas prasa klasisku teātra skatīšanās modeli, kurš tai domāšanai, kādā mūsdienu bērni ir raduši uztvert informāciju, ir polāri pretējs. Ir jāļauj bērnam būt aktīvam – mūsu laika bērni ir raduši piedalīties.”
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis atzīst, ka grūtākais šobrīd esot nevis atrast mūsdienīgu teātra valodu bērnu izrādēm, bet izpatikt vecākiem. “Jauniešiem piedāvājam mūsdienīgus klasikas darbu iestudējumus. Mazākiem bērniem radīta izrāde “Sarkangalvīte un vilks” mūsdienīgā skatījumā. Savukārt izrāde “Šausmu autobuss” bērniem no astoņiem līdz 12 gadiem skaidro, kā veidojas teātra process, nevis vienkārši biedē bērnus. Tomēr visu laiku ir jābalansē uz robežas ar to, kas patīk vecākiem, kuri paziņo “man šis nepatīk, es uz to nevedīšu”, pat neiedziļinoties.”
Problēma nav bērnos?
Dodoties uz teātri ar vecākiem, mazais skatītājs vēl tiek kontrolēts, toties, pirmoreiz mūžā ierodoties teātrī kopā ar klasi, nereti, tēlaini sakot, ellei ir vārti vaļā. Mazākos teātros novērots, ka bērnu izrāžu režisori pat iemanījušies izrādes saturā iestrādāt variantu, kurā bērni mobilās ierīces pirms izrādes noliek kastē, bet lielajās zālēs tas, protams, nav iespējams.
“Valmierā iegājies, ka uz teātri lielākoties dodas kopā ar klasi un nereti tas ir pirmais teātra apmeklējums. Bērni sapērkas kafejnīcā saldumus un nāk iekšā skatītāju zālē – uzvedība, kas ievazāta no kino. Ja bērns pirms tam teātrī nav bijis un neviens viņam nav pateicis, ka jārīkojas citādi, kāpēc gan lai viņš to darītu? Mēs vēlētos, lai skaidrošana būtu notikusi jau pirms izrādes, par to ir atbildīgi vecāki un skola,” teic E. Sniedze.
“Problēma nav bērnos, tā vienmēr ir pieaugušajos,” uzskata O. Rubenis. “Pirmkārt, nākot uz teātri, vajadzētu ievērot izrādes veidotāju noteiktos vecuma ierobežojumus. Bērnu izrādēs pieaugušajiem ir jāpiecieš bērni, lai kādi viņi būtu, – nevajadzētu raizēties, ja bērni kaut ko pasaka, rosās. Citādi ir, ja bērns tomēr ir paņemts līdzi uz pieaugušo izrādi bez vecuma ierobežojuma un neprot uzvesties. Tad blakussēdētājiem ir tiesības sašust un aizrādīt vecākiem, un arī vērsties pie dežurējošā administratora. Ir bijuši gadījumi, kad esam pārtraukuši izrādes, un, protams, tad ir skandāls. Cilvēki mēdz iedomāties, ka biļete ir ceļazīme uz jebkādu uzvedību, un uzskata savu atvasi par eņģeli.”
