Šausmas atklājas kā puzle 0
Kad vēl biju maza, televīzijā rādīja Deivida Linča seriālu “Tvinpīka” (Twin Peaks, 1990 – 1991).
Linčs prata iedvest klusas šausmas – tādas, ka, pēc kārtējās sērijas noskatīšanās vienai pārvietojoties pa nu jau kluso un miegā grimstošo privātmāju, radās panikas sajūta. Saskarsme ar šausmu un fantāzijas žanru kino turpinājās kādreiz programmētajā Rīgas Starptautiskajā fantāzijas filmu festivālā. Darba uzdevumā apmeklējot fantāzijas filmu festivālus, visspilgtāk atceros Spānijas pilsētiņā Sičesā notiekošā festivāla apmeklējumu, kur baiļu iedvešana turpinājās – japāņu filma “Niknuma varā” (The Grudge, 2004) prasmīgi aptvēra skatītāju iebiedēšanas formu ar negaidītību, pēkšņiem skaņu efektiem. Šo divu filmu piesaukšana šķiet loģiska Aika Karapetjana filmas “M.O.Ž.” kontekstā. “M.O.Ž.” gan biedē, gan strādā ar baiļu atmosfēras radīšanu, bet tas nenotiek pašmērķīgi.
Šausmu filma, kurai Latvijas kino kontekstā tiek piedēvēts pirmā žanra parauga statuss nacionālā kino vēsturē, nestrādā tikai pēc viena šausmu kino subžanra pazīmēm. Tā ir kā puzle, kas sastāv no vairākiem dažādiem gabaliņiem, kas salikti tā, lai veidotu vienu un vienotu bildi. Jau filmas nosaukums rada vairākus jautājumus un verbāli uzsver elementu saspēli – “Cilvēks oranžā vestē” latviskajā nosaukumā ir pārtapis par krievu valodas nosaukuma abreviatūru “M.O.Ž.” (M.O.Ж. – мужчина в оранжевом жилете). Karapetjanam šī ir tikai otrā pilnmetrāžas spēlfilma. “Cilvēki tur” (2012), kas sekoja pēc atzinību iemantojušas režisora diplomdarba īsfilmas “Riebums” (2007), jau liecināja par saistoša jauna autora vēlmi stāstīt stāstus, izpētot vēl neiepazītu teritoriju. Šoreiz “M.O.Ž.” ir vēl neapgūta žanra piemērs, kas aicina atcerēties žanra klasiku – Stenlija Kubrika “Mirdzumu” (The Shining, 1980).
Filmas stāsta premisa ir skaidrs sociālā vidē balstīts notikums – kāda liela ostas uzņēmuma īpašnieks atlaiž streikojošus strādniekus, vienā dienā bez nodrošinājuma atstājot vairāk nekā simt ģimeņu. Neskatoties uz nodarīto un kraso sociālo atšķirību starp strādniekiem un īpašnieku, ko reprezentē greznais uzņēmēja lauku īpašums, viņā tomēr ir cilvēcības pazīmes, jo, šķiet, viņš pārdzīvo notikušo. Vakarā pirms aizceļošanas uz ārzemēm, kur atpūsties no šiem notikumiem, uzņēmēja un viņa jaunās sievas mājā iekļūst viens no ostas strādniekiem, tērpies oranžā atstarojošā vestē, kurš ir gatavs atriebties. Kā izrādās, viņš nedomā tikai atbrīvoties no nīstā bijušā priekšnieka, bet gan palikt tur, iejusties citā dzīvē.
Filmas nosaukums un sākuma titri seko tikai pēc tam, kad slepkavība jau ir pastrādāta. Ievads, ja tā to varam saukt, ir veidots ar skaidri izteiktu labā/sliktā varoņa pozīciju – ir upuris un slepkava, no kuriem vienam jūtam līdzi, bet no otra baidāmies. Kad nosacīti labo varoņu vairs nav, situācija kļūst apvērsta – sliktais varonis pārtop par labo. Tas tiek panākts ar filmas noskaņas maiņu, no saspringtas atmosfēras radot to lirisku, izmantojot Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi” kā muzikālo motīvu, lēni slīdošu kameras kustību, kas seko pa mežu skrienošajam galvenajam varonim, un palēninātu kustības ātrumu, samērojot to ar mūzikas ritmu. No skarbas realitātes, kur valdīja noziegums un atriebība, notiek pārcelšanās bezproblēmu ideālā vidē, kurā varonis, attīrījies no paveiktā, paliks viens ar jauniem apstākļiem, kuriem jāpielāgojas un kuri viņu pašu var sākt apdraudēt.
“M.O.Ž.” izmanto audiovizuālā medija priekšrocības un pamatpaņēmienus – izteiksmīgus skaņu, mūzikas elementus, kadru dziļumu, dažādus plānus, attēla kustības ātrumu. Vērojošā forma dominē pār izteiktu kameras identifikāciju ar varoni, kas ir efektīvs paņēmiens šausmu kino, lai vairotu skatītāja psiholoģisko iesaisti uz ekrāna redzamajos notikumos. Atsevišķās epizodēs mēs tiekam ievietoti varoņa skatiena pozīcijā, kad viņš pēkšņi pamana sevī apdraudoša tēla klātbūtni, tomēr šī intensitāte nav pastāvīga. Notikumi ir gan reāli, ko varonis piedzīvo, gan arī norisinās viņa iztēlē, spēlējoties ar skatītāja uztveri un pamazām tuvojoties notikumu kulminācijai. Šis prasmīgi uzturētais līdzsvars ļāvis izcelt filmēšanas vides noskaņu, tikai retās epizodēs ietverot dialogus, grimstot attēla un skaņu radītajā satvarā.
Filma uzņemta vairāku gadu garumā, lielā mērā pateicoties uzņemšanas grupas entuziasmam, un jau saņēmusi ievērību starptautiskos žanra festivālos un citos nozīmīgos festivālos pasaulē. Tā niansēti atklājas ar katru skatīšanās reizi, ļaujot pamanīt arvien jaunas saistošas detaļas.
Uzziņa
Spēlfilma “M.O.Ž.”
Latvija, 2014, 71‘
Režisors Aiks Karapetjans
Lomās: Maksims Lazarevs, Anta Aizupe, Āris Rozentāls
Vārds skatītājiem
Aiga Leitholde, žurnāliste: “”M.O.Ž.” atstāj spēcīgu iespaidu. Meistarību, ar kādu filma veidota, no tiesas var novērtēt, kad pirmais emocionālais pretīgums norimis. Tās gaitā skatītājs gluži kā spirālē tiek ieslidināts no visiem pazīstamās realitātes slepkavas slimā prāta tumšākajās dzīlēs, kur mājo alkatība, skaudība, lepnība un citi nāves grēki.”
Ilze Branta, studente: “”M.O.Ž.” vizuāli ir viena no skaistākajām pēdējā laika Latvijas filmām. Aikam ir izdevies uztaisīt lielisku šausmu filmu ar dziļu ideju atšķirībā no lielākās daļas šī žanra pārstāvju. Īpašas uzslavas meikapa māksliniecei Maijai Gundarei par reālistisko sniegumu.”
Zane Timoņina, LKA studente: “Karapetjans kārtējo reizi pierāda, ka ir iespējams radīt filmu, kuru zīmogs “latviešu kino” vairs neliek vērot piemiegtām acīm. Pirmā latviešu šausmu filma, žanra klišeju savirknējums vai arī filma, ko režisors uzņēmis pats savam azartam, ne publikai, – jebkurā gadījumā “M.O.Ž.” ir apsveicams solis latviešu skatītājam vēl mazpazīstamā virzienā.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
