Šaušanas sports – prieks, adrenalīns un gandarījums 0
Agnis Dombrovics – starptautiskas klases meistars ložu šaušanā, sporta meistars lietišķajā šaušanā un sporta meistars medību šaušanā. Pieder ģimenes restorāns Martinelli Rīgā. Sieva Inguna ir Latvijas Vīnziņu asociācijas biedre, mācījusies pie Valentīnas Grandānes, profesionālas vīnzines ir abas meitas Anete un Ilze.
2010. gadā Agnis kopā ar domubiedriem nodibinājis Talsos biedrību Mednieku un šāvēju klubs “Bebra kungs”. Mērķis – ne tikai pašam nodarboties ar savu izvēlēto un patīkamāko sporta veidu, bet arī veicināt šaušanas sporta attīstību kopumā.
Tradicionālā jautājuma par pirmo medījumu vietā šoreiz jums vaicāšu – kad bija pirmais šāviens?
Kad vēl mācījos Stendes pamatskolā. Pastāvot likumsakarība, ka puikām patīk ieroči, un es nebiju izņēmums. Cita lieta – kā viņi pie tiem lai tiek. Man acīmredzot paveicās. 1975. gadā uz Talsiem pārcēlās joprojām daudziem tik labi zināmais mednieks, treneris un uzņēmējs Andris Jaunbērziņš. Un tā vienā dienā fizkultūras skolotājs paziņoja, ka Talsu sporta skolā sākšot organizēt treniņus šaušanā. Man tie vārdi bija kā laimes zemes apsolījums, un momentā izlēmu, ka jāpiedalās.
Es vēl tagad atceros to aizgrābtības sajūtu, ar kādu gaidīju pirmo tikšanos ar Andri Jaunbērziņu. Pat mammai sākumā nepateicu, ko esmu nodomājis, baidoties, ka viņa noprotestēs. Par laimi, neiebilda, un šodien varu atzīt – biju un joprojām jau teju 45 gadus esmu līdz ausīm iekšā visā, kam saistība ar vārdu šaušana. Neliels pieklusuma periods bija, kamēr uzsāku un nostiprinājos biznesā. Gan uzņēmējdarbība, gan šaušanas lietas prasa lielus līdzekļus, un tādēļ kādu laiku prioritāte bija mūsu ģimenes restorāns Martinelli. Taču Talsos dzīvoja arī īsts šaušanas sporta fanātiķis Valdis Jansons, un cik tad ilgi izturēsi, ja visu laiku tevi baksta, lai nāk izšaut uz skrejošo mežacūku, lai gatavojas mačiem… Un tā mana aktīvā šaušanas dzīve atsākās. Precīzāk – ļoti aktīvā un kopš 2010. gada Mednieku un šāvēju kluba Bebra kungs sastāvā.
Dažāda ranga sacensību tabulās gan jūsu uzvārds individuālā vērtējumā, gan komandai “Bebra kungs” kopumā lasāms vienīgi augšpusē.
Man patiešām ir liels prieks un gandarījums, ka Bebra kungam kā komandai un arī tajā esošajiem individuālajiem šāvējiem pieder visi līdzšinējie Latvijas rekordi. Tas ir nopietna darba apliecinājums.
Jūsu nopietnā darba apliecinājums ir……
40 šāvieni uz skrejošu alni un Latvijas rekords – 363 iegūti punkti no 400 iespējamiem. Es gan prognozēju, ka drīz šim rekordam vajadzētu krist. Valstī uzlabojas šautuvju infrastruktūra, pieejamas arvien kvalitatīvākas patronas, šaušanas sporta entuziasti izmanto labus ieročus un optiskos tēmēkļus. Tad jau likumsakarīgi jābūt arī rezultātiem. Atceros dzīvi Talsos, mūsu uzņēmumā tur bija liels kolektīvs un man palika vairāk laika trenēties – vismaz trīs reizes nedēļā – un piedalīties sacensībās. No 2016. gada Martinelli darbojas Rīgā, darba ir vairāk, Talsos esmu reti, un, jā, kaut gan galvaspilsētā netrūkst iespēju trenēties šautuvē – īpaši SIA Ieroči, laika nez kādēļ atliek arvien mazāk.
Jā, tas viss ir. Bet gribētu vienu jūsu izteikumu par uzņēmējdarbību, proti, algu nemaksā, to nopelna ar darbu, pārfrāzēt, ka arī šaušanas sacensībās neko nedāvina.
Punktu pelnīšana ir jāsāk treniņos. Smagos, finansiāli dārgos, regulāros.Piekrītu un papildinu vēl ar būtiskāko, kas vajadzīgs šaušanā. Ar blīvi – ar pašu šāvēju. Viņš ir tas galvenais starp ieroci un zemi.
Un vēl. Zinu, ka to ne sevišķi grib atzīt pat pieredzējuši šāvēji un mednieki, tomēr, trenējoties šaušanā uz skrejošu mērķi, diezgan daudz ir jāpastrādā arī bez patronas – pa tukšo. Ir jāiet šautuvē un 20, 30 vai pat 40 reizes tas ierocis jāpieceļ, knikšķītis jāsadzird un optikā jāseko līdzi, kas šā knikšķa laikā notiek, kāda ir stabilitāte, vai stobrs paliek uz vietas vai palecas – principā sīki jāizanalizē viss šāviens. Visi zina par “Bebra kunga” panākumiem, bet nezina un, pieļauju, pat neinteresē, kā mēs strādājam. Taču mēs ļoti daudz strādājam ar tukšu ieroci.
Vēlētos tomēr uzzināt, kā tad kļuvāt par mednieku.
Ai, tā ir savdabīga vēsture. Redz, ja komandā vajag vienu jaunieti, bet viņš nav mednieks, tad aši, aši viņam par tādu jākļūst. Padomju laikā vienu brīdi ļoti uzplauka šaušanas sports medniekiem. Visos ciemos ar partijas rajona komitejas svētību, jo pirmais sekretārs arī bija ievilināts medniekos, tika būvētas šautuves, un tad, loģiski, visur notika arī sacensības. Tā kā es jau biju sporta skolā uzrādījis labus rezultātus, izlēma, ka toreizējā MRS mednieku kolektīva komandas sastāvā, kur bija arī Jaunbērziņš, mani iekļaus kā junioru. Taču mācījos vēl vidusskolā un nebiju mednieks. Un tad triecientempā vajadzēja iestāties. Izlasīju kārtīgi grāmatu Medības Latvijas PSR, kas, manuprāt, joprojām ir ļoti izzinoša literatūra, un devos uz eksāmenu. Noliku, un viss kārtībā. Turpmāk sacensībās vairs problēmu nebija, tomēr par aktīvo mednieku nekļuvu un tāds neesmu joprojām. Vispār 80. gadi saistās ar pozitīvām atmiņām. Netālajā Pastendē tolaik bija laba bāze, kur trenēties brauca pat PSRS izlases tranšeju un apaļā stenda šāvēji. Tur bija arī 35 metru skrejošā mežacūka un 50 metru stends olimpiskā skrejošā mērķa šaušanai.
Vispār medībās reāli esat piedalījies?
Esmu gan! Pirms tam, atklausījies kolēģu sajūsmu: tur dzīvnieku ka biezs; mēs tāāā šāvām; gaļas kalni. Nu, labi, aizbraucu es arī. Klusums. Aizbraucu uz gaidi vienreiz, otrreiz. Klusums. Neaizbraucu, un atkal jādzird kolēģu prieks par veiksmi, par pilniem traukiem ar gaļu…
Parēķināju – kopumā pa 35 gadiem, kopš esmu mednieks, uz dzīvnieku esmu raidījis četrus šāvienu. Trīs bija rezultatīvi, vienreiz, neizvērtējot attālumu, no-pūdelēju. Šajā tūkstošgadē medībās esmu piedalījies vienīgi kā dzinējs. Secināju, ja neesmu radīts aktīvajai medniecībai, tad neesmu un nav tādēļ izmisumā jākrīt.
Sanāk, medību dieviete Diāna jūsu roku vada tikai uz mākslīgiem dzīvniekiem.
Laikam gan. Man tie šaušanas treniņi vienmēr bijuši prioritāte, un nekas cits nekad nav vilinājis. Tādēļ varbūt varu tiešām teikt, ka tāds ir Diānas lēmums un Andra Jaunbērziņa uzņēmība, trenētprasme, fanātisms ar mani kopš skolas gadiem strādājot un tagad joprojām padomu, ja vajadzīgs, neliedzot.
Ja jūs nesastaptos ar Jaunbērziņu, vai būtu tas, kas esat?
Es viņu savulaik klausīju vairāk nekā savu tēvu. Andra pieredze ne vien šaušanas lietās, bet arī dzīves jomās man ir bijusi ļoti vērtīga. Jā, patiešām, vai es būtu tas, kas esmu? Varbūt manī ir kaut kas gēnos, varbūt ir šaušanas sporta dzirkstelīte, varbūt ārkārtīgi nopietna attieksme pret to, ko daru. Nezinu. Visticamāk – arī spītība paveikt, pierādīt, ka varu. Sāku es treniņus Talsos vienlaikus ar Aigaru Ralli. (Aigars Ralle – šaušanas sporta entuziasts, mednieks, ieroču meistars, sacensību tiesnesis. – Red.) Abi gandrīz vienlaicīgi 17 gadu vecumā kļuvām starptautiskie sporta meistari, bet mēs nebijām tie talantīgākie. Jā, tie spītīgākie tiešām bijām. Atceros vēl no skolas laika vienu trenera Jaunbērziņa atziņu: “Šaušana ir ļoti būtiska. Bet daudz būtiskāk ir attīstīt cilvēciskās īpašības.” Andris prata un viņam izdevās mani motivēt strādāt nopietni, izdarīt visu un vēl drusciņ.
Attēlā: Andris Jaunbērziņš kopā ar audzēkņiem. No kreisās – Rolands Kļava, Edžus Bumbieris, Dāvis Zaube, Andris Jaunbērziņš, Agnis Dombrovics, Mārtiņš Turkopulis, Vilnis Veitners. Blakus mērķims Andris Svārups un Aivars Delveris.
Kāda nozīme Andrim Jaunbērziņam ir jūsu šodienas dzīvē?
Mēs diezgan bieži satiekamies, sazvanāmies, pārrunājam dažādas ar šaušanu saistītas lietas, un prieks, ka mūsu viedokļi sakrīt. Ja sacensības notiek Talsos, viņš ierodas paskatīties. Es šauju un jūtu, ka aizmugurē kaut kur ir vērtējošs treneris, un tad man pulsiņš uzsit ātrāk… Andris joprojām ir mans Treneris. Un joprojām viņš mani reizi pa reizei nostrostē.
Vai tad vajag?
Dažreiz jau vajag, un, starp citu, man tas nāk par labu. Bet vispār es pats arī vienmēr ļoti sīki analizēju katru savu izdarīto šāvienu – vienalga, treniņos vai sacensībās. Ja nav tik rezultatīvi, visbiežāk esmu pārāk rūpīgi centies notēmēt un pārāk labi gribējis izšaut. Andris jau arī vienmēr uzsvēris kā prioritāti tehniski pareizi izdarītu šāvienu, nevis maksimālo iegūto punktu daudzumu.
Tagad treneris esat arī pats?
Neesmu, bet padomu nevienam neliedzu.
Ko jūs uzsvērtu kā galveno, lai šāvējs sasniedz labus rezultātus?
Mans uzstādījums ir, ka pamattreniņa darbam jānotiek bez patronas un tikai pēc tam ar patronu var pārbaudīt, ko esi iemācījies. Es neapgalvoju kā likumu, ka jātrenējas tikai šādi, taču tukšie šāvieni, manuprāt, ir tehniskās sagatavotības lakmusa papīrītis. Man pašam ir pieredze, ka iesaukuma gados padomju armijā – Armijas sporta klubā – treneri lika izšaut milzīgu skaitu patronu, lai pierodot. Iebilst par tukšo šāvienu nepieciešamību neko daudz nevarēju, bet sapratu, cik viegli, trenējoties vienīgi ar patronām, ir pieļaut mikrokļūdiņas. Treniņos tās nemana, bet sacensībās paaugstināta stresa apstākļos parādās. Vismaz man tā ir bijis, un diemžēl vairākās sacensībās toreiz nesasniedzu gribēto rezultātu.
Tagad, ja manā klātbūtnē notiek kāda saruna par šaušanu, iesaistos un izsaku savu viedokli, cik būtiski ir saprast, kā notiek šāviens, kas notiek šāviena laikā un kādā secībā viss jādara.
Talsos katru gadu notiek viens no Latvijas kausa izcīņas posmiem 35 m šaušanā uz skrejošu mežacūku. Kāpēc vienlaicīgi organizējat arī novada atklāto čempionātu amatieru komandām?
Bieži vien mednieki nebrauc uz Latvijas kausa sacensībām, aizbildinoties, ka nav jēgas censties, ja šāvēju rindās izcili meistari ar izcilu aprīkojumu. Tādēļ rīkojam sacensības arī amatieriem ar noteikumu, ka komandas sastāvā nedrīkst iekļaut Latvijas Šaušanas federācijas mednieku sekcijas meistarus. Diemžēl, jo gads, jo uz amatieru sacensībām ierodas arvien mazāk dalībnieku un tiem pašiem izpratne par šāvienu ir diezgan ačgārna. Lielākais vairums domā, ka galvenais ir notēmēt, aši, aši izšaut, ātri atraut plinti no pleca un tad sākt pētīt, kur trāpīts.
Pēdējo gadu pozitīvais ir tas, ka vismaz kausa izcīņas posmā jaunietis vai sieviete drīkst šaut ar mazkalibra ieroci. Agrāk viņiem iedeva bisi un pēc atsitiena, neizprotot šāvienu kā tādu, daudzi ieroci vairs negrib rokās ņemt. Tās ir lietas, par kurām jārunā, un tieši sākuma posmā.
Tāpat vajadzētu runāt, un skaļi, par ikdienas medību problēmām. Vajadzētu medniekiem saprast un neaizbildināties, ka patronas dārgas un laika maz, tomēr atvēlēt brīžus treniņiem šautuvē. Ticiet man, tie atmaksāsies ar rezultatīviem šāvieniem un nebūs jāmeklē kilometriem tālu aizgājuši ievainoti dzīvnieki.
Ir vēl viena lieta, ko var iemācīties šautuvē, – tie ir drošības jautājumi. Esmu redzējis šautuvē situācijas, kad mednieks pielādēta ieroča stobru groza uz visām pusēm. Pieļauju, ka tāpat pieradis rīkoties arī medībās. Bail iedomāties, kas var notikt. Bet tas mednieks ambīciju pilns – viņš protot.
Mums savulaik, ja šautuvē kaut ko izdarījām aplami, bija pavēle vismaz 15 minūtes lasīt drošības noteikumus. Diemžēl ir patiesība, ka vienreiz mūžā pat slotaskāts izšauj, un man ir gadījies pieredzēt, ka patrona, kurai nevajadzēja būt stobrā, tur tomēr atradās.
Vai jūs piekrītat, ka šāviens vispirms notiek prātā – smadzeņu impulsos? Pēc jūsu domām, kādēļ treniņos šāvējiem ir labi rezultāti, taču sacensībās pie punktiem netiek? Kaut kāds mazvērtības komplekss vai pēkšņa neticība saviem spēkiem nostrādā?
Bieži vien treneris, arī instruktors cenšas cilvēkam iemācīt vienīgi pareizas kustības – notēmēšanā, spiešanā, taču neiemāca izpratni par to, kas notiek šāviena laikā. Un šāvējs tēmē un saspringti domā, vai vēl mazliet tā un vēl mazliet tur. Tas nav vajadzīgs. Acis dod impulsu uz smadzenēm, tās izanalizē, ko ierauga, un caur muguras smadzenēm un nervu receptoriem dod komandu pirkstam, kam jābūt pietiekami stingri uzliktam uz mēlītes. Tas viss aizņem kādu laiku – no 0,2 līdz 0,4 sekundēm – un lodei stobrs jāatstāj. Jā, izklausās anatomiski, bet galvenais ir pareiza tehnika.
Mana pieredze: katru gadu SIA Ieroči šautuvē notiek sacensības jaunsargiem šaušanā ar salokāmo gaisenīti, un tad es diemžēl redzu, ka ir instruktori, kuri sagrauj šo jauniešu centienus ar nevajadzīgām piezīmēm un rāšanos, un ir instruktori, kuri mācījuši ļoti pareizi un profesionāli. Bieži izskan pārmetumi, kādēļ Latvijai neveicas biatlonā ar šaušanu.
Pieļauju, ka neveicas tādēļ, ka treneri jau pašā sākumā šaušanu māca ļoti virspusēji, nav pareizas izpratnes par šāviena norisi un rodas kļūdas, no kurām sportisti netiek vaļā. Ja skaties uz mērķi, esi notēmējis, viss ir salāgots, nekāda domāšana vairs nav vajadzīga.
Vai reālajās medībās arī vajag salāgot?
Mežā ir citādi, sarežģītāk nekā šautuvē, un tieši tādēļ vajag patrenēties šautuvē. Mēs ar Vilni Jaunzemu reizēm šīs lietas pārspriežam. Medībās ir vajadzīgas iemaņas un liela disciplinētība, ja ieroča patrontelpā vairākas lodes, lai uz dzīvnieku rezultatīvi un kvalitatīvi izdarītu vienu šāvienu. Diemžēl nav noslēpums, ka, īpaši nepiedomājot, izšauj visas. Tā kā pats medībās neeju, tad situāciju neanalizēšu. Vienīgi priecājos, lasot rakstus, ka ir mednieku klubi, kur treniņiem šautuvēs pievērš lielu uzmanību.
Kādus ieročus izmantojat, kā saprotat, ka tas ir īstais – jūsējais?
Vienmēr esmu uzskatījis, ka medību sporta šaušanā ir jāšauj ar medību ieroci. Es izmantoju visparastāko divstobreni, kas iztaisīta mazliet smagāka, uzlikts optiskais tēmēklis un oriģinālais nospiediens ir ap pusotra kilograma. Lai šautu skrejošu alni, man ir Čehijā ražotie .223 un .308 kalibra ieroči. Kādreiz ar komandas biedriem spriežam, ka būtu interesanti iegādāties gaileni, jo 35 metros jau nu noteikti ar tādu var trāpīt.
Vai jums ieroči kā tādi arī patīk, vai tikai tik, cik vajag sportā?
Protams, ka patīk, bet precizēšu – man ir savs lietotāja viedoklis par dažādiem ieročiem un to nozīmi šaušanas izpratnē. Esmu arī gatavs dalīties ar šo viedokli, un, ja tajā ieklausās, ievēro principus, kādus man ir iemācījis mans treneris un kurus es atzīstu par labiem un pareiziem, ir visi priekšnoteikumi, lai šāvējs kļūtu vismaz par Latvijas sporta meistaru medību šaušanā.Mans joprojām galvenais un labākais treniņu ierocis kopš 1990. gada ir viena no pasaulē tolaik labākajām gaisenēm – 601. Feinwerkbau pneimatiskais ierocis. Kad pie tā tiku, vajadzēja nelielu pārveidojumu, lai ir iespēja šaut nevis stāvošu, bet gan skrejošu mērķi, un palīdzēja Aivars Dundurs. Šis ierocis ļoti labi kalpo joprojām.
Pasapņoju, nenoliedzami, ka gribētu iegādāties kādu no tagad pieejamām daudz modernākām, fantastiskām gaisenēm, taču reizē apzinos, ka ne jau ierocis manas šaušanas prasmes uzlabos. Lai to lodīti ietrāpītu tur, kur jātrāpa, es vēl neesmu izmantojis pat sava trīsdesmitgadnieka resursu.Ja šāvējs, tad skaidrs – ir ierocis.
Ņemot vērā jūsu meistarību, teorētiskās un praktiskās zināšanas, varbūt ir pienācis laiks kādai publikācijai. Varbūt pat mācību grāmatai?
Esmu domājis, ka būtu lietderīgi apkopot manu personisko un manu pavisam piecu treneru atziņas un reizē arī par viņu pašu sasniegumiem pastāstīt. Tie bijuši Andris Jaunbērziņš, Jevgeņijs Maļins, Ludvigs Lustbergs, Andris Bucis (viņsaulē) un Aleksandrs Kedjarovs. Aleksandrs – Monreālas olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs, starp citu, ir sarakstījis grāmatu par ložu šaušanas veidu skrejošās mežacūkas mērķī.
Gribu vēlreiz atgriezties pie medību tēmas, bet tradicionālā jautājuma – kas jums ir medības – vietā jautāšu – kas jums ir šaušanas sports?
Atpūta. Atslēgšanās no ikdienas. Hobijs. Taču prioritāte šaušanas sports vairs nav. Varbūt tad, kad kļūšu vecāks, kad būs vairāk brīvā laika, sākšu iet medībās. Tad atbildēšu uz jautājumu, kas man ir medības. Kaut gan nezinu, vai es varēšu samierināties, ka izšaušu varbūt pāris reizes dienā, jo medību laikā jau diez cik vairāk nesanāk.
Toties sportā! 40! 80! Pat vēl vairāk šāvienu dienā. Tādēļ jau šaušanas sportā ir tas adrenalīns, tas prieks, tas gandarījums.Vēl man gribētos mudināt vīrus piedalīties visās šaušanas aktivitātēs, tajā skaitā Latvijas kausa posmos, kombinētās medību šaušanas Eiropas čempionātos. Tur ir kopējā klase un pēc tam dalījums: juniori, sievietes, seniori un veterāni.
Jums kāds rituāls ir?
Stāsta cienīga nav. Man pēdējā laikā vairāk patīk process, un priecājos pat tad, ja šāviens nav desmitniekā, taču ir tehniski pareizi izpildīts. Kad gadās nulles, tad atkal ir iemesls domāt un analizēt, kādēļ.
Mednieki cits citam novēl šaut garām. Sporta šāvēji arī kaut ko novēl otram?
To pašu tradicionālo garām šaušanu, velna un vēl kaut kā cita daiļskanīgāka piesaukšanu.
Un tomēr noslēgsim, lūdzu, ar medību tēmu! Kādu vīnu jums un, protams, jebkuram gardēdim jūsu kundze ieteiktu malkot pie staltbrieža cepeša?
Inguna Dombrovica: Ja brieža cepetis tiek pasniegts ar cepešmērci, kadiķogām un brūklenēm, tad ieteiktu ar Ronas ielejas Chateauneuf du Pape sarkanvīnu no Francijas dienvidiem. Šim vīnam ir pikants raksturs, savvaļas meža ogu, tabakas un ādas aromāts ar harmonisku un ilgu pēcgaršu.Ja uz šķīvja vēl ir ceptas baravikas, tad ar Barolo sarkanvīnu no Itālijas ziemeļrietumiem, Pjemontes reģiona. Vīns piesātināts ar meža ogu, darvas un trifeļsēņu smaržu, ir ar unikālu, elegantu un gandrīz nebeidzamu pēcgaršu.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
