Māris Zanders: Sausais atlikums “oligarhu lietā” 28
Netaisnības sajūta transformējas visnotaļ konkrētās politiskās formās.
Šī ir klasiska situācija, kad juridiskā loģika nesakrīt ar sabiedrības (vai sabiedrības daļas) izpratni par taisnīgumu. Zināmā mērā kaitinošākais – vismaz pašiem pretējās loģikas pārstāvošajiem – ir tas, ka abas izpratnes nedrīkst salīdzināt, norādot, ka viena ir kvalitatīvāka par otru, ka vienai jāpiekāpjas otrai. “Sabiedrības viedoklis” nevar būt arguments juridiskajai loģikai, un tāpat taisnīguma loģikas piekritējiem nav iemesla atteikties no savas neapmierinātības.
Šādas situācijas ir patiesībā visnotaļ biežas, pašmāju “oligarhu lieta” ir pievērsusi sev tādu vērību, pateicoties tajā tā vai citādi iesaistīto personu atpazīstamībai. Un rezultātā rodas jautājums, vai ir iespējams juridiski korekti vispār kaut ko pierādīt, jo modeļi, kādus politiķi (un ne tikai) izmanto “lietu kārtošanai”, kļūst arvien rafinētāki – ar starpniekiem, dokumentāli nenofiksētiem lēmumiem utt. Kā piemēru var minēt skandālu, kas savulaik savijās ap kādreizējo Ņūdžersijas štata gubernatoru Krisu Kristiju. Ja īsi – Kristijs it kā nolēma atriebties kādas municipalitātes mēram, kurš nebija atbalstījis viņa kandidatūru gubernatora postenim; tika ar formāliem iemesliem apgrūtināta satiksme pār kādu vitāli svarīgu tiltu, kas radīja haosu mēra “saimniecībā”. Sākās vērienīga izmeklēšana, bet – juridiski korekti pierādījumi tika iegūti Kristija tuvāko padoto vainai, bet ne paša gubernatora iesaistei. Un tas, ka ikvienam bija skaidrs, ka padotie kaut ko tādu neizlemtu bez bosa piekrišanas, neko nepalīdzēja. Tiesa, izmeklēšana vēl turpinās – ceturto gadu pēc notikušā.
Tātad pirmais secinājums ir, ka juridisko loģiku apmierinošā formā visbiežāk vainu var pierādīt tikai otrā un trešā līmeņa spēlētājiem, būtībā izpildītājiem.
Politiķu gadījumā ir iespēja, ka vēlētāji kādu skandālu, pat ja tas nav beidzies ar politiķa notiesāšanu, jo tam trūkst juridisku argumentu, vienalga novērtēs. Īsi pieminētais skandāls faktiski sagrāva Kristija ambīcijas. Dažādas aizdomas un iekļūšana tiesvedībās aprāva bijušā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī atgriešanos politikā. Savukārt, ja runa ir par cilvēkiem, kuriem nav jāpārliecina elektorāts par sevi, tad seku nav nekādu. Piemēram, bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam, pieļauju, ir dziļi nospļauties par aizdomām, ka viņa nonākšana dāsni apmaksātā Krievijas enerģētikas projektā (t. s. “Nordstream”) varētu būt kaut kā saistīta ar viņa iepriekšējo darbību politikā – jo Šrēderam, kā saka, viss ir dzīvē kārtībā un atgriezties politikā viņš negrasās.
Otrs secinājums. Redzot šādu lietu kārtību, otrās loģikas nesēji sāk dreifēt divos virzienos (tie var pārklāties). Pirmais: ja tādi ir spēles noteikumi, tad mēs tos pieņemam kā vēlamus arī savā rīcībā. “Ja viņi drīkst, mēs arī drīkstam.” Otrais: risinājums meklējams radikālo instrumentu klāstā. Tipisks piemērs ir Spānija, kur daļai sabiedrības – turklāt ne tikai tai ar kreisiem politiskiem uzskatiem – tā apnika t. s. Casta skandāli, kas nebeidzas ar šo sabiedrības daļu apmierinošiem rezultātiem tiesās – ka politiskajā arēnā uzplauka “Podemos” partija. Domāju, ka līdzīgi faktori ir Nacionālās frontes panākumu pamatā Francijā. Netaisnības sajūta transformējas visnotaļ konkrētās politiskās formās. Zināmā mērā tas ir traģikomiski: elite (un te nav runa tikai par Latviju), faktiski nekorekti izmantojot juridisko loģiku, galu galā briedina pati sev problēmas. Varas apziņa nāk par sliktu pašsaglabāšanās instinktam. Ir vēl trešais virziens: ja ticēt nevar “nevienam” (ar “nevienu” saprotot amatpersonas, medijus), tad “taisnīgums svarīgāks par juridisko loģiku” modeļa piekritēji informāciju, apstiprinājumu savam viedoklim meklē pavisam citur (sociālie tīkli, baumas, izdomājumi), turklāt nav nekādu tiesību par to žēloties.
Rezumējot: konkrēti skandāli nāk un iet, tajos piesauktās personības mainās, galu galā kaislības noplok, tomēr tam visam, baidos, ir ļoti tālejošas sekas.
