Anda Līce: Kāpēc mums vienmēr viss sanāk ačgārni, jeb kāds ir sausais atlikums 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis jēdziens nāk prātā, salīdzinot cilvēku domāšanu un rīcību pirms un pēc Covid-19 izraisītajiem satricinājumiem.
Nekas jau vēl nav beidzies, kaut arī dažu valstu, kurās melīga statistika iet roku rokā ar politiskajām ambīcijām, politiķi bezatbildīgi apgalvo, ka pandēmija ir uzvarēta.
Ir naivi domāt, ka vienādojumu ar tik daudziem nezināmajiem var atrisināt ātri un viegli. Iespējams, vienīgā vakcīna un zāles pret vīrusu ir dzīvot gudrāk nekā līdz šim.
Ko mēs, tie, kas neesam pasaules mēroga politiķi, šajos dažos mēnešos esam sapratuši? Ka dabu cilvēks nespēj uzvarēt un mūsu iedomātās uzvaras itin bieži pārvēršas sakāvēs.
Ka visam ir sava cena, bet īpaši augsta tā ir bezatbildībai. Ka no slimības nevienu nepasargā amats, politiskā pārliecība, rocība un pat piederība kādai reliģijai un konfesijai.
Ka mūsu savstarpējās attiecības ir vissvarīgākā lieta, ko nevajag atlikt uz vēlāku laiku, jo tāda var arī nebūt. Ka lieliski var iztikt bez staigāšanas katru dienu pa veikaliem, kas daudziem ir kļuvusi par sava veida reliģiju.
Ka bijām aizmirsuši tādu brīnišķīgu pasauli kā daba un grāmata, kas mums palīdz atklāt un ceļot pa mūsu iekšējo pasauli. Ka teiciens “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” attiecas arī uz divdesmit pirmo gadsimtu. Tāpēc, pirms skriet uz katru afišā ieraudzītu pasākumu, jāpadomā, vai tas patiešām ir tā vērts.
Ir daudz tā dēvēto tusiņu, kas itin neko nedod, vienīgi apēd laiku. Daudzi tajos piedalās, lai pazīmētos un parādītu, ka viņi vēl ir. Mēs tik bieži esam novārtā atstājuši jautājumu: “Kas man šodien ir jādara ar savu laiku?”
Vismaz man tagad šis jautājums ir saraksta pašā augšgalā. Un ziniet, laika kļūst vairāk. Izrādās, laiku var palēnināt, bet tas prasa domāšanas maiņu.
Par to ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, taču tās nevar atsvērt praksi – līdzšinējās domāšanas pamatīgu revidēšanu un attieksmes pret laiku maiņu. Ne velti taču saka – laiks ir nauda. Skaitīsim savu laiku!
Bet, kamēr daudzi reibst no ierobežojumu atcelšanas, dabas pilnzieda, Jāņu un Pēterdienas priekiem, Valsts prezidenta izsludinātais Administratīvi teritoriālās reformas likums stājas spēkā.
Tagad sākšoties tikšanās ar iedzīvotājiem un šī likuma skaidrošana. Vai tas nebija jādara pirms likuma izsludināšanas?
Kāpēc mums vienmēr viss sanāk ačgārni? Līdzīgi bija arī ar tā dēvēto Zalāna 2009. gada teritoriālo reformu.
Ir pamats jautāt, kāds ir reformu sausais atlikums, ja ir tik daudz pretrunu un neatrisinātu lietu.
