Monika Zīle: Reformu partijas sausais atlikums 6
Pat pieredzējuši politikas analītiķi vēl nav īsti savaldījuši lejup noslīdējušo žokli, kas patvaļīgi izkustējās pēc ekonomikas ministra Daniela Pavļuta aizvadītajā nedēļā sacītā, viņam kļūstot par Reformu partijas (RP) biedru. Ja Pavļuta kungs vienkārši teicis, ka gribētu palikt politiskajā aptverē arī pēc 12. Saeimas vēlēšanām, tur nebūtu ko diži brīnīties. Pavisam normāls mērķis. Taču piebilde par pēkšņi modušos entuziasmu iedziļināties un ņemt dalību RP iekšējā darbībā liek uzlūkot ekonomikas ministru ar aizdomām un meklēt šajā paudumā ieslepenotu jēgu. Diez kāda maršruta nospraušanai viņš grasās pieslēgties uz kuģa, kuru virs ūdens patlaban notur tikai politikas okeānā daudz pieredzējušāku stūrmaņu kopīgais lēmums izmanot RP pārpalikumu valdošās koalīcijas līdzsvara saglabāšanai?…
Tikmēr RP dibinātājs Valdis Zatlers ar gluži izmisīgo kaismi no katras piedāvātās tribīnes turpina stāstīt, kā šis veidojums ir mainījis politisko vidi. Visās pēdējās bijušā Valsts prezidenta runās arvien skaidrāk skan zemteksts: cilvēki mīļie, vai tiešām pieļausiet, ka Reformu partija klusītēm aiziet nebūtībā un gaist no ļaužu atmiņas?… Ir skumji klausīties vāji aizplīvurotās žēlabas un gribot negribot mostas līdzjūtība. Kaut kur pazuduši visi, kas pirms diviem gadiem skaļi greznojās ar 10. Saeimas atlaišanas rīkojuma iedvesmotāju lauriem. Nu klusāki par atdzisušu zupu arī tie, kuri vēl pērnajā ziemā no parlamenta tribīnes draudēja sloksnēt ikvienu, kas atļausies RP deputātiem pāri darīt. Bet, godājamo Zatlera kungu mierinot, ir jāteic: vēl pirms politiskās ķīmiskās reakcijas beigu etapa noslēguma jau redzamas ne vien duļķes, bet arī RP radītais un lietošanai derīgs sausais atlikums.
Pirmkārt, RP spožums un posts turpmāk būs labs uzskates līdzeklis vēsturi un politikas zinātnes studējošo auditorijās. Gribētos cerēt, arī skarbs brīdinājums visiem politikas amatieriem atmest ilūzijas par nopietnu un ilglaicīgu lomu izrādē, kuras ansambli veido uz ātru roku sapulcināti ļautiņi, kam skatuve vēl vakar bija tumša bilde. Valsts atgūtās neatkarības gados ministru krēslos diemžēl pabijušas vairākas odiozas personības. Bet vienīgi RP veidošanās laikā pat premjera amatam virzītais Edmunds Sprūdžs, vēlāk vadot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), iemanījās tā sabojāt attiecības ar uzticēto jomu, ka nesaņēma ielūgumu uz Pašvaldību savienības kongresu. Varētu ne šo personu, ne gadījumu nepieminēt. Ja vien dažas citas RP ziedu posma tendences neliecinājušas, cik cieši politiskā spēka azotē glabāts Vladimira Iļjiča Ļeņina spārnotais izteiciens, ka ikviena ķēkša spēj vadīt valsti.
Taču būs negodīgi noklusēt patiešām vērtīgo uz Rīkojuma nr. 2 pamata tapušā politiskā spēka pienesumu. Līdz 2011. gada pavasarim prasība atlaist Saeimu bija dažādu sabiedrības pulcējumu himna, bet pēc RP ienākšanas Jēkaba ielas namā cilvēki kļuvuši daudz apdomīgāki, un tikai retais gatavs ar vieglu roku likt autogrāfu uz pirmstermiņa vēlēšanu petīcijas. Vārdu sakot, RP mums deva iespēju piedzīvot to, ko mēs nemaz nebūtu gribējuši piedzīvot, bet viss kopā tas saucas pieredze. Tai savukārt – skaties, no kuras puses gribi, vienmēr līdzi nāk izmaksu tāme. Ja ne finansiālā, tad morālā izteiksmē obligāti.
