Monika Zīle: Partijas līderis apņēmies no dzīves aprites nicīgi izmest veselu paaudzi 22
“Ūdeņiem bagāta upe ir mierīga, bet gudrs cilvēks nav augstprātīgs.” Mongoļu sakāmvārds
Pieredzējuši politikas vērotāji jau sliecas secināt, ka 13. Saeimas vēlēšanās pēc ilgiem laikiem iztiksim bez kārtēja saulveža, kurš elektorāta naivākās dvēseles sev piebur ar brīnumpasaku īstenošanas apsolījumiem. Kampaņa būšot pragmatiskāka – balsotāju vairākums izaudzis no bērnības krekliņa un tagad ilgāk domā, pirms savu plusiņu biļetenā atdod kādam tribīnē strauji uzkāpušam zeltamutem. Taisnību sakot, iepriekšējie mesijas tik vērienīgi bliezuši pa augstu kokos sēdošiem medņiem, ka solījumu munīcijas arsenāls gandrīz jau iztukšots. Drošāk paļauties uz citiem visās vēlēšanu kampaņās pārbaudītiem ieročiem, kuru skaitā dominē pie varas esošo politisko spēku kritika. Šī maltīte iet pie dūšas ikvienam balsstiesīgajam, kurš vēl jaudā pārkost rūgušpienu, jo – kā saka angļi – mēdz būt tikai divu veidu valdība: slikta un ļoti slikta.
Tādā ziņā izņēmums nebija arī aizvadītajā sestdienā notikušais liberālās partijas “Latvijas attīstībai” (“LA”) kongress, kur skanēja bargi pārmetumi valdošajai koalīcijai. Kritikas lielākajai daļai, bez šaubām, pievienotos ar “LA” nesaistītie, jo visi taču vēlas dzīvot labāk. Tomēr, atsevišķu runātāju un īpaši “LA” līdera Jura Pūces teiktajā klausoties, radās nopietnas bažas, ka minētajā saietā pieteiktās politisko spēku apvienības mērķis 13. Saeimā būs valsts latviskuma stiprināšana. Šaubīties liek gan zūdīšanās par vēl neapstiprināto Stambulas konvenciju, gan daudz uzsvērtā nepieciešamība Latvijā tuvoties Rietumu vērtībām.
Ar tām, iespējams, bija domāts labākais no civilizētajā Eiropā sasniegtā kultūras, sociālās aizsardzības un politikas jomās, bet šo pieņēmumu tūdaļ svītro Pūces paudums, ka nepieciešams “nomainīt veco politisko eliti, kolhoznieku paaudzi (izcēlums mans. – M. Z.) ar moderniem, progresīvi domājošiem politiķiem”. Bez šaubām, “Latvijas attīstībai” līderis pirmkārt domā sevi, un to liegt nevar. Taču, ja moderna pieeja politikā, viņaprāt, ir nicīga veselas paaudzes izmešana no dzīves aprites, tad šis progress nolemts kroplai neauglībai. Grūti noticēt, ka, pēc visa spriežot, labās skolās izglītību guvušais Juris Pūce nav ielāgojis vienkāršu vēstures patiesību – latviešu tautai kolhozs nebija brīvprātīga lauku saimniecības forma, bet, par spīti ideoloģiskajiem spaidiem, tajā izauga Latvijas neatkarības atgūšanas idejai ticošo slānis, uz kura sīkstuma un pieredzes daudz kas balstās joprojām.
Spilgtu mesiju pirms 13. Saeimas vēlēšanām varbūt patiesi neredzēsim. Bet mums vienalga rūpīgi jāseko visām saulvedības teorijām un to zemtekstiem, kas mēdz būt daiļrunīgāki nekā partiju programmas un politiķu personībā atkailina ļoti nepievilcīgas šķautnes, prastu augstprātību ieskaitot.
