Engures novada ZS “Saulgrieži” zīmols – puķu meitene Madara 1
Ja nams atrodas kalnā, kur allaž pūš dienvidvēji, tad mājai vispiemērotākais vārds ir “Vējkalni”. Tā pirms divdesmit pieciem gadiem sprieda MARITA un GUNTIS STŪRMAŅI, kad uzslēja savu namu Engures novada Smārdes pagastā. Vieta nav izraudzīta nejauši, jo tepat līdzās ir Gunta vecāku mājas “Skaidroņi”.
Ja arī nezinātu, ar ko nodarbojas Stūrmaņu ģimene, tad, jau pa gabalu ieraugot daudzās siltumnīcas, taptu skaidrs, ka viņi ir stādu, puķu un dārzeņu audzētāji. Zemnieku saimniecībā “Saulgrieži” darbi sadalīti tā, ka par puķu stādu audzēšanu atbildīga ir meita MADARA, bet par dārzeņiem – ģimenes galva Guntis. Taču saimniekošanā iesaistās arī Marita un dēls EDMUNDS. Marita gan smej, ka viņu saimniecības “zīmols” ir Madara. Vispirms jau tādēļ, ka viņa trīsreiz nedēļā mēro ceļu uz Tukuma tirgu, un pircēji jau ievērojuši simpātisko meiteni, kura tirgo savu produkciju.
– Kad sāku pārdot stādus, sākotnēji man pircēji neko nejautāja par to audzēšanu, jo domāja – ko gan šī meitene mācēs pastāstīt. Kad dalījos savās zināšanās, pircēji pauda izbrīnu un vaicāja, cik man gadu, – stāsta jaunā dārzniece.
Viņai ir divdesmit četri gadi, bet tam grūti noticēt. Madara ir beigusi Bulduru dārzkopības vidusskolu, un tagad studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē dārzkopību un agronomiju. Bakalaura darbu viņa rakstīs par saviem pētījumiem, kādi kaitīgie organismi apdraud siltumnīcā audzētos tomātus. Viņa šos novērojumus veikusi pati savā siltumnīcā. Uz tirgu vēl patlaban ar stādiem nav jādodas, bet pirmās, kas aprīļa beigās nonāks pie pircējiem, būs atraitnītes.
Taču siltumnīcā jau dzīvība ir modusies. No mazajiem podiņiem sparīgi laukā spraucas zaļas lapiņas. Todien no Tumes ieradusies Maritas mamma Helēna, kura palīdz piķēt papriku. Guntis mašīnā krauj dārzeņu maisus, lai tos nogādātu Rīgas kundēm.
– Mums ir arī tādi dārzeņi, kurus audzējam speciāli Rīgas kundēm pēc viņu pieprasījuma. Tukuma tirgū nav pieprasījuma pēc brokoļiem, kolrābjiem, rukolas, bet Rīgas kafejnīcas to labprāt ņem pretī. Mums ir iecere šogad sākt audzēt dārzeņus arī veikala “Rimi” tīklam, – pastāsta Guntis.
Pirmās siltumnīcas tika uzslietas pirms desmit gadiem. Gunta sievasmāte Helēna uzskata, ka pirmo dzirksteli pakulās iemetusi viņa.
– Atbrauca znots pie manis uz Tumi un aizrādīja, ka man vajagot uztaisīt lielāku plēvju māju. Es atbildēju – tev pašam ir gateris, cel augšā savu siltumnīcu. Priecājos, ka pa šiem gadiem viņiem izveidojusies tāda dārzkopības saimniecība. Man pat šķiet, ka tā ir pārāk liela, – spriež Helēna.
Stūrmaņi iesāka ar gurķu un tomātu audzēšanu, bet tagad turpat līdzās mājai slejas deviņas siltumnīcas, kuras saimnieki paši dēvē par būdām. Katrai dots savs vārds – vecā, slapjā, tālākā, karstā, stādu būda, lielais angārs. Painteresējos, kas, piemēram, ir karstā būda? Marita paskaidro, ka tajā nav lūku, jo baklažāniem un paprikai nepieciešams lielāks siltums. Lielais angārs, kurā audzē tomātus, tapis ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Madara pastāsta, ka tajā ir elektriskā vēdināšana, pilienveida laistīšana, tomātus audzē kūdras un kūtsmēslu augsnē, nevis minerālvatē. “Saulgriežu” saimnieku pārliecība skan – izmantot pēc iespējas mazāk ķimikāliju. Madarai nākas padomāt, cik tad īsti tomātu šķirņu viņi audzē. Kādas divdesmit jau būšot. Siltumnīcu kurinātājs ir Guntis, bet par malku gādā Edmunds. Nevar neievērot Madaras glīti manikīrētos nadziņus, tāpēc sievišķīgi painteresējāmies, vai zemes darbi tiem neskādē?
– Veicot netīrākus darbus, velku cimdus, jo man ne tikai jāstrādā, bet arī vajag labi izskatīties. Es taču braucu uz studijām, tāpat reizēm apmeklēju ballītes. Manikīra veikšana man nav problēma, jo ar to nodarbojas mamma, – pastāsta Madara.
Guntis vērš mūsu uzmanību uz netālu topošo viesu namu, kurā piedāvāšot gardi paēst, būšot arī dažādas pirtis, baseins.
– Šo projektu iesāku ar pārāk lielu vērienu, ja nebūtu tā atvēzējies, nams jau būtu gatavs. Kredītu nevēlos ņemt, nekad to neesam darījuši. Galvenais, namam jābūt gatavam līdz tam laikam, kad bērni precēsies, lai tajā var kārtīgas kāzas sarīkot, – uzskata Guntis.
Marita pastāsta, ka savus “Vējkalnus” arī cēluši ilgi, vairāk nekā desmit gadu garumā. Pirmā nāca gatava virtuve, un tad pāris gadus ģimene mitinājās šajā vienā telpā.
– Mēs jau no sākta gala esam viskautko audzējuši. Vīra mantotās zemes platības ir nelielas, tikai piecpadsmit hektāri, tāpēc labības audzēšana atkrita. Toties kādreiz turējām četras govis. Bija laiks, kad audzējām tulpes un braucām tās pārdot uz tālo Čitu, – atceras Marita.
Tagad lopu saimi pārstāv dažādi putni – parastās un dekoratīvās vistas, pudeļpīles, tītari. Saimniece skaidro, ka viņai patīk raudzīties uz putniem, tas ir līdzīgi kā vērot zivtiņas akvārijā.
Jaunajai dārzkopei bērnības vasaras noteikti aizritēja, ravējot dobes. Vai tas neatbaidīja no dzīves laukos?
– Neatceros, ka man vecāki būtulikuši ravēt nebeidzami garas vagas. Es ravēju puķu dobes, siltumnīcā rasināju gurķus. Kad mācījos Bulduros, nedzīvoju kopmītnēs, bet braukāju uz mājām, palīdzēju vecākiem saimniecības darbos un saņēmu par to samaksu. Tolaik vecāki audzēja tikai dārzeņus, bet es, 4. kursā mācoties, nolēmu, ka gribu audzēt puķu stādus. Iegādājos pirmās sēklas. Teorētiski zināju, kā viss jādara, bet vēlējos izmēģināt praktiski. Tagad jau es piedalos stādu parādēs. Taču stādu audzētāju ir daudz, nav viegli iekarot savu nišu. Patlaban izmēģinu roku ar dekoratīvajiem kokaugiem. Esmu iestājusies stādaudzētāju biedrībā. Darboties kādās organizācijās ir jēdzīgāk, nekā sēdēt mājās, jo tad paveras iespēja nodibināt kontaktus, iegūt vajadzīgo informāciju. Manos tuvākajos plānos ietilpst izveidot tirdzniecības placi, kurā tirgot pašas audzētos stādus. Es arī apzaļumoju dārzus, iekārtoju tos no jauna vai atjaunoju vecos, – pastāsta Madara.
Vai viņai nav radusies sajūta, ka visa dzīve paiet strādājot un iet secen jaunības izbaudīšana?
– Visu dzīvē var paspēt. Mani draugi zina, ka izklaides pasākumā diez vai ieradīšos viena no pirmajiem, taču vēlāk noteikti būšu klāt. Ja man nepieciešams izrauties uz kādu koncertu vai tusiņu, tad ome pasēž tirgū.
Marita piebilst: – Mēs nekad meitai neesam teikuši – tu tagad nekur nebrauksi. Ja Madarai nepieciešams kaut kur doties, pati noorganizē, kas viņas vietā strādās. Madara jau pēc savas būtības ir uzņēmēja, bet dēls Edmunds – izpildītājs. Viņš visu izdara precīzi un laikā, taču par lauksaimnieku ir jāpiedzimst.
Edmunds piekrīt, ka lauku darbi viņam īpaši neiet pie sirds, taču savus pienākumus saimniecībā zina un tos paveic. Edmunds strādā Valsts policijas Tukuma iecirknī par kārtībnieku, un neklātienē studē tiesībzinātnes.
Tirgus dienās Madara piecos no rīta piekrāmē lielo busiņu ar lauku labumiem, stādiem un dodas uz Tukumu. Iekraušanu nevienam citam neuztic, jo viņai pašai ir sava zināma kārtība, kur kas liekams. Viņa priecājas, ka iemācījusies virtuozi ar lielo busiņu izbraukt pa Tukuma šaurajām ieliņām. Šo prasmi palīdzējis noslīpēt kungs, kurš tirgū pārdod preci pie blakus galdiņa. Uzņēmīgā jauniete labprāt piedalās arī dažādos konkursos un plūc tajos laurus. Par visvērtīgāko viņa uzskata 2011. gadā konkursā “Sējējs” iegūto galveno balvu kategorijā “Jaunais, veiksmīgais zemnieks”. Jaunākā ir simpātiju balva konkursā “Senču aicinājums”.
– Piedaloties konkursos, var gūt atpazīstamību, rast kontaktus, iemācīties ko jaunu. Vecākiem nestāstu, ka piesakos konkursos. Taču, ja saņemu balvu, tad gan ir prieks to pavēstīt, – atklāj Madara.
Uzziņa
Raidījums par Engures novada Smārdes pagasta zemnieku saimniecības “Saulgrieži” saimniekiem – Stūrmaņu ģimeni skanēs Latvijas Radio 1 programmā 22. martā plkst. 16.05.
