Mošķu pirts 0
Mākslinieces Agneses Kumeliņas ceļš līdz savai pirtij sācies ar lauku viensētas iegādi, kuras nosaukumu “Grotiņi” neviens nav varējis atcerēties. “Kad atjaunoju pirti, sāku domāt, kā to nosaukt. Izlasīju daudz folkloras materiālu, teiku un atradu, ka senajiem latviešiem pirtīs bijuši gari, mošķīši, kuriem ticis atstāts cienasts. Tad nu es paņēmu šo vārdu un radoši papildināju ar zirnekļu un zilo mušu atveidiem.”
Agnese skolojusies pie pirtnieka un psihoterapeita Jura Batņas un per ar dažādu augu un koku lapu, tostarp jasmīnu, ceriņu, ievu slotiņām, taču ar zāļu paklāju veidošanu vairs neaizraujas kopš tā brīža, kad kāda apmeklētāja pēc pirts uz ādas pamanījusi ērci.
“Man vismīļākās ir ozollapu slotiņas. Tās patīk ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm, jo ar platajām lapām var labāk izjust karstumu nekā ar sīkajām bērza lapiņām. Ozollapu slotas kalpo spēka atgūšanai, ceriņu slotas – mīlestībai, ievu – piedošanai. Ar liepu slotām jāperas sievietēm, tādēļ katrā kārtīgā latviešu sētā jābūt iestādītai gan liepai, gan ozolam. Peroties katram jāvadās pēc savām sajūtām. Ir cilvēki, kas karstumu nepanes, bet no tā nevajag kaunēties,” zinībās ievada Agnese.
