Sandra Vensko: Māksla un kultūra izplēn kā dūmi, ja pretī noliek pustūkstoti bērnu, kuri samaksājuši ar savām dzīvībām 7
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kokles skanējums manā izpratnē vienmēr šķitis kaut kas noslēpumains, meditatīvs, dvēseliski sasaistošs ar dzīvajiem un mirušajiem. Varbūt tāpēc Ziemassvētku tuvums un dižkokle iekustināja arī kādas citas stīgas – pārdomas par to, kas saista šīs divas pasaules un kurš var noteikt, kuram palikt dzīvam, kuram jāmirst.
Katarā pirms finālspēles pie Starptautiskās futbola federāciju asociācijas (FIFA) bija vērsies Ukrainas prezidenta birojs, lai atļautu Volodimiram Zelenskim uzrunāt visus labas gribas cilvēkus, atgādināt pasaulei, pēc kā ilgojas ukraiņu tauta, tomēr nesaņēma šīs organizācijas atbalstu. Šādai uzrunājošai un neapturamai lavīnai būtu jāplūst pa visiem pasaules kanāliem un jāatgādina, ka ļaunums mēdz būt neprognozējams, tas neizvēlas izklaidēt vai kacināt.
15. decembrī Eiropas Parlaments (EP) atzīst masveida mērdēšanu Ukrainā par genocīdu, EP deputāti pauž nožēlu par to, ka Krievija 90 gadus pēc holodomora atkal pastrādā briesmīgus noziegumus pret Ukrainas tautu, par to, ka padomju totalitārā režīma pastrādātie noziegumi vēl nav izvērtēti starptautisko tiesību aspektā, ka šo noziegumu izdarītāji nav saukti pie atbildības un ka starptautiskā sabiedrība šos noziegumus nekad nav skaidri nosodījusi.
Krievijas pašreizējais režīms pārkāpj Ukrainas suverenitāti, mēģina likvidēt Ukrainu kā nacionālu valsti un iznīcināt tautas identitāti un kultūru. Rezolūcijai būtu jāiedarbina visi mehānismi, kas padara karu neiespējamu. Rezolūcijas neaptur uzbrukumus, nepasargā cilvēkus ne no apšaudēm, ne Ziemassvētku priekšvakarā ko būtisku groza. Visi tie nerakstītie likumi un noteikumi, kas skar cilvēka dziļāko būtību un kalpo par sirdsapziņas zīmogu, atspoguļojas vienīgi katra paša kultūras klātesamībā. Tāpēc šā gada vistumšākajā laikā es vēlētos, lai neviens nepaliktu vienaldzīgs pret to, cik augstu cenu šajos mēnešos jau samaksājuši Ukrainas iedzīvotāji par savas zemes, valodas un kultūras saglabāšanu.
Dzīvība un nāve. Dzemdību namu, slimnīcu bombardēšana, apzināta, brutāla cilvēku spīdzināšana, neskaitāmas nāves, ciešanas un bēdas, arī izmisums nekādi nav savienojams ar Ziemassvētku laika egles smaržu, dziesmām par sniedziņu, ģedu morozu vai dzejolīšu skandēšanu. Māksla un kultūra izplēn kā dūmi, ja pretī noliek pustūkstoti bērnu, kuri samaksājuši ar savām dzīvībām. Vārds “terorisms” iegūst citu nozīmi un jēgu – terorismam nav sejas.
Latvijas Okupācijas muzejā atklāta vides izstāde “Bads kā ierocis – Ukraina. 1932–1933, 2022”, kuras kuratore ir Natālija Lavrova, ASV–Ukrainas Biznesa padomes memoriālās un izglītojošās kolekcijas “GOLODOMOR: Ukrainas mākslinieku acīm” veidotāja. Mākslas darbi veltīti upuriem padomju Ukrainā 1932.–1933. gadā. Izstādē arī fotoattēli, ko pēc 2022. gada februāra uzņēmuši foto žurnālisti no dažādām valstīm.
Kinooperators Eduards Tisē savās atmiņās raksta, kā filmējis atpūtniekus Liepājas pludmalē. Lai gan stāstītais attiecināms uz 1914. gadu, piemērs ilustrē cilvēku neaizsargātību kara apstākļos. “Nofokusēju savu aparātu un sāku mierīgi filmēt… Šai brīdī kuģi zibenīgi pārkārtojās, un pēkšņi uz visiem kuģiem vienā laikā nodārdēja artilērijas zalve. Vai gan es varētu vēlēties labāku kadru? Tāda necerēta veiksme! Kaut kur pilsētā atskanēja sprādzienu dārdi… Un pēkšņi visiem kļuva skaidrs, ka te notiek ne jau manevri, bet gan pati īstākā kara darbība. Sākās tas, ko grūti aprakstīt: neiedomājama panika, kliedzieni, histērija, bērnu raudas. Visa šī cilvēku masa kā vilnis brāzās no pludmales uz pilsētu, spiežot cits citu.”
Vēlāk šie Tisē nejauši nofilmētie kadri ieguva pasaules uzmanību, šausmas kļuva par mākslas darbu.
Pēc Ziemassvētku klusajiem vakariem visas pasaules valstis varbūt beidzot nostāsies pret ļaunumu? Saulgriežu laiks uzvirmo caur dvēseļu puteni, kokles skaņām, izgaismojas kā milzu klajums ar nogalinātajiem un nosalušajiem. Kokles skaņas iegūst citu nozīmi, neatkarīgi, kurā pasaules malā runātais un izraisītā empātija pret cilvēku veido otra cilvēka likteni.
