Dace Judina: Saulgriežu laika pigori 0
Ziemassvētku gaidāmlaiks un gada nogale kopš bērnības man saistās ar Mūsmājām – Viesturu (agrāk Mežotnes) “Maz-Zeltiņiem”. Ar Memmītes stāstiem, Ritas tantes un Mammītes kārumiem, rāmu, nesteidzīgu vakarēšanu, dziesmām un dažādiem pigoriem. Mums šis laiks ir senlaicīgs, pagānisks, poētisks, uz Sauli vērsts.
Gars pagultē un zvaigznes piedurknē
Ziemīši mums nav skaļš laiks rībināšanas un ālēšanās izpratnē, drīzāk – apcerīgs svētības brīdis (klusat jauni, klusat veci, Dievs ienāca istabā), lai gan, atminot memmītes stāstīto, vecos laikos gan gājis varen lustīgi – nākuši “čigāni”, nesuši svētību un dzinuši ļaunos garus (kad bars maskotu tēvaiņu ķer vienu smuku meitu un šī glābjas gultā zem segas, loģiski, ka dēlīši lūst brakšķēdami un no pagultes kā velns izmūk melnais saimes suns…). Vēl astoņdesmitajos arī paši skrējām čigānos, tad atgriežoties arvien tarbiņas bija pilnas gardumiem.
Laba lieta – zvaigžņu skaitīšana un brūtgānu saukšana: meitas ņēma lielu mežā braucamo kažoku, ielīda tajā kā namiņā un gāja laukā caur piedurkni zvaigznes skaitīt – cik saskaitīs, tik bagāts būs precinieks.
Puiši, protams, pa kluso piezagušies, ar kausiņu ūdeni piedurknē – še zvaigznes, še bagātība!
Un vēl bija joks ar kaķa svēršanu – mājas runcim jāsver puspudu (8 kg), citādi švakas mājas un skopa saimniece. Vai kaķim patīk šūpoties maisā un svērties…?
Ziemīšlaika burlakstāsti
Mana memmīte Emīlija bija lieliska stāstniece, un kad gan vēl, ja ne garajās Ziemassvētku brīvdienās izbaudīt nervus kutinošus baismu pastāstiņus iz vecā Mežotnes pagasta laikiem? Dažus esmu sataupījusi…
Tā rociņa, kas tevi ielika…
Pirmajos Latvijas laikos Mežotnes pusē dzīvojusi veca saimniece, kam turējusies nauda. Gājēji zinājuši, ka viņa to glabā zem salmu matrača. Kad nu saimniece uz miršanu, kalpu puisis padzird, ka šī istabā bubina: “Tā rociņa, kas tevi ielika, lai arī izņem.˙” Šis aiz durvīm klausās un, kad istabā paliek kluss, iet iekšā. Redz – pagalam.
Sāk meklēt naudu – zem gultas, zem matrača. Nekā. Tad ierauga, ka pie krāsns mutes zemē pelni sabiruši. Sāk domāt – kāds savāds teiciens? Pieiet, paver durtiņas, pačamda – nekā. Atceras dīvainos vārdus. Saņemas, atstiepj mirušo večiņu un iebāž krāsns mutē viņas roku. Tā aizķeras aiz naudas žūkšņa, un naudiņa laukā gan!
Kučiera gals
Mežotnes mācītājam bijis ziņkārīgs kučieris. Padzirdējis, ka Vecgada vakarā pēc vecas Bībeles varot zīlēt un garus saukt, nogaida, kad mācītājs pošas vispirms pie kāda mirēja, pēc tam uz baznīcu, mudīgi to aizved, pats atgriežas mācītājmājā un, paķēris veco Bībeli, ņemas saukt garus. Bet mācītājam, pie mirēja sēžot, kļūst tik nelāgi ap sirdi, ka šis kājām metas mājās. Atrod kučieri galīgi zilā ģīmī – nezinājis, kā sasauktos garus atlaist, un tie šo piebeiguši.
Sunīt, kaķīt, gailīt, vai laidīsim iekšā?
Senos laikos Mežotnes pusē nomaļā mājiņā dzīvojusi jauna, skaista meita. Kopā ar viņu – sunītis, kaķītis un gailītis. Reiz tumšā ziemas vakarā kāds grabinās gar logu. “Tuk-tuk, ielaid, meitiņ!” Meita jautā mājiniekiem: “Sunīt, kaķīt, gailīt, vai laidīsim iekšā?” – “Nelaid, meitiņ, slikti būs!” Meita klauvētāju iekšā nelaiž gan.
Otrā vakarā grabinātājs atkal klāt. “Tuk-tuk, ielaid, meitiņ!” – “Sunīt, kaķīt, gailīt, vai laidīsim iekšā?” – “Nelaid, meitiņ, slikti būs!” Meita paklausa.
Trešā vakarā ziņkārība ņem virsroku – meita sunīti, kaķīti un gailīti neklausa, atver durvis un ielaiž viesi. Nākamajā rītā saulīte apspīd vientuļo mājiņu, kurā dzīvo sunītis, kaķītis un gailītis. Bet uz palodzes smaida meitas galva…
Auss sniegā
Tas bija laikos, kad pa Zemgales biezajiem mežiem siroja laupītāji. Dziļa ziema, pirms Ziemassvētkiem. Mājās tikai sievietes un bērni, vīri aizbraukuši meža darbos, drīz jāatgriežas.
Kādu sestdienas vakaru, kad mājinieki pēc pirts pošas uz guļu, pie durvīm klauvē. Meita iet lūkot, kas tur? Vecs vīriņš. Tā un tā. Neesot kur palikt, vai neielaidīs pārnakšņot? Saimniece atvēl vecītim pirti – lai guļ tur, siltums brangs, būs laba gulēšana, pie viena varēs nomazgāties. Taču jau priekšsvētku laiks! Vēl putras bļodiņu līdzi iedod. “Vai, paldies, paldies!” – vecītis laimīgs aiziet uz pirti.
Pēc kāda laika mājās aptrūkstas ūdens, tā pati meita iet uz aku. Taka ved gar pirti, un šī ielūkojas pa lodziņu – nez kā tur vecītis? Bet pirtī vecīša vietā jauns, spēcīgs tēviņš, lieko bārdu un skrandas nometis, asina dūci. Meita jož atpakaļ uz māju, izstāsta, ko redzējusi. Nu visi pārbīstas ne pa jokam.
Pēc kāda laika – jā gan, vēlīnais viesis atkal klauvē pie durvīm, lai laiž iekšā. Sievas nelaiž. Šis kāpj pa logu un jau lauž rāmi. Meita sadusmojas, ķer cirvi un met uz burlaka pusi. Cirvis griezdamies nošķeļ laupītājam ausi, tas metas bēgt, un māja ir glābta.
Nāciet zagļus ķert!
Divdesmitajos gados toreizējā Mežotnes pagasta Ķopju mājās dzīvojuši Vilis un Dārta Skujas. Kā jau tais laikos bijis ierasts, labu laiku krāts sviests un krējums, lai pirms svētkiem brauktu ar zirdziņu uz Jelgavas tirgu. Ķopjos visi tirgū vedamie labumi stāvējuši namiņā, kur vēsāks.
Bet tajos laikos apkārt klīduši arī zaglīši, dažs labs tik nekaunīgs, ka mācējis pat dzelzs krampjus un aizbīdņus pārzāģēt. Tā kādu vakaru zagļi ieklīduši arī Ķopjos – un jau zāģē pušu durvju bultu. Vecā Ķopiene, pati pārbijusies kā diegs, tomēr dūšu nezaudē un skaļā balsī sauc: “Jāni, Juri, Pēteri, Jēkab, Miķeli, nāciet zagļus ķert!” Tie, dzirdēdami, ka mājā tik daudz vīru, metušies bēgt. Bet vecā Ķopiene bij’ saukusi bērnu vārdus, dažu labu piedomādama klāt.
Es jau lūr pēc untras mucas!
…Pagājušā gadsimta sākumā Mežotnē apkārt braukājis paskops žīdiņš, kurš dikti sargājis savu preci un blēdījies. Kalpu puisis nolēmis šo pārmācīt – saderējis uz sudraba rubli, ka izēdīšot acis visām siļķu mucas zivīm. Žīds netic – muca pilna, paliks slikti, gan jau zaudēs.
Puisis ķeras pie siļķēm. Izurbina vienai acis, apēd, zivi nosviež zemē. Otrai, trešai, piektai, desmitai… Un tik met zemē. Žīds kļūst tramīgs – pilna zeme treknām siļķēm, muca jau pusē, bet puisis turpina ēst siļķu acis un runā: “Labi, labi, es jau lūr pēc untras (otras) mucas!” Žīds sabīstas – izķēzīs viņam visu mantu! Samaksā puisim sudraba rubli, atdod zemē nomestās siļķes un laižas prom.
… Trīsdesmitajos gados Vecsaules pusē Kreilēnu mājās tumšā ziemas vakarā aiz loga sācis neganti riet suns. Rentnieka sieva, gaidībās būdama, cēlusies, lai pievērtu logu. Stiepj roku, pēkšņi – pretī spalvaina galva. Briesmīgi pārbijusies. Vīrs meties laukā, klupis vēlajam nācējam krāgā: “Vai pieklauvēt nevari, ko bāz savu pauri pa logu iekšā, sieva gaidībās!” Žīdiņš pārbijies: “Ui, mīle saimnēk, palīdz mān – zirgs norāv’s!” Par sadarīto skādi sadevis mājiniekiem klēpi žāvētu zivju un siļķu kubliņu.
…Traki nejauks pauninieks andelējis pa Mežotni un Rundāli. Pārdevis drēbes, saimniecības mantas, vienmēr ceļojis lielos ratos un parasti kādās mājās apmeties uz ilgāku laiku. Iebraucis Cērnēs kā ierasts, ievedis zirgu gubenī, piesējis, lai tas var ēst tieši no siena panta, un blakus nolicis lielu kublu ar ūdeni.
Lopiņš izplūc siena kušķi, pamērcē purnu ūdenī, apēd un atkal plūc – pantam visa mala samērcēta. Mājas vīriem tas nepatīk. Šie nogaida, kamēr žīds aiziet gulēt, un pārjūdz zirgu uz otru pusi – ratus gubenī, ilksis cauri durvīm, bet zirgs laukā. No rīta saimnieks modina žīdu: “Kā tad tu tā – pats guli zem jumta, bet lopiņš zem klajas debess?” Tas bola lielas acis un brīnās: “Tō nu gan nesaprōt, kā tō zirge tike lauke…”
Lai kurām tradīcijām sekotu, Ziemas saulgrieži un Ziemsvētki ir lielo cerību laiks, mūžsenā vēlme noticēt labā uzvarai pār ļauno, gaismas uzvarai pār tumsu. Šis vakars ir īstais brīdis, lai piepildītos karstākās, izmisīgākās un neparastākās vēlēšanās – ja vien tās nāk no tīras sirds… Svētku vakarā uz brīdi paejiet maliņā, uzrakstiet savu slēptāko vēlēšanos, noglabājiet drošā vietā un pēc gada pārbaudiet – brīnums būs noticis! Priecīgus un baltus!
