Medniekstāsts. Saulgriežu nakts piedzīvojums 1
Īsākā gada nakts ir maģisks brīdis, ja vien ir spēks un vēlme tam pievērst uzmanību. Parasti tas ir 21. jūnijs, nevis ierastais Līgo vakars divas dienas vēlāk. Un kā gan labāk pavadīt šo nakti, priecājoties par dabas pilnbriedu? Protams, medību tornī, medījot. Šis ir burvīgs laiks, jo mūsu platuma grādos tumšs praktiski nekļūst nemaz, ir tāda kā krēsla pāris stundu, kad redzēt grūtāk, bet principā dabu var vērot visu nakti.
Mani ar abiem suņiem aizveda uz torni jau laikus. Līdzi termoss, sviestmaizes, visi piederumi, lai vērotu, bildētu un filmētu. Vieta burvīga – upes ielokā, totālā klusumā. Tuvāk pie dabas vairs nav iespējams. Tornis nav maziņš, pietiekami ērts, arī novērošanas iespējas lieliskas. Zāle gan pagara, bet gan jau kādā brīdī medījumu varēs ieraudzīt. Iekārtojamies un sākam gaidīt.
No sākuma suņi sēž līdzās uz soliņa un vēro, bet pavisam drīz viņiem tas apnīk un tie iekārtojas uz gulēšanu.
Mežmalā parādās viena kaziņa, tad otra. Vienubrīd mums pāri veļas negaiss, zibeņo, dārd un līst. Līst tā, ka tornim jumts sāk tecēt, bet man izdodas sarauties un izvairīties no samirkšanas. Negaisa laikā kaziņa zālēs stāv nekustīgi. Tik nekustīgi, ka suns to pat neievēro. Ostās, bet neredz. Arī vējš no otras puses, tādēļ sunim dzīvnieks paliek neredzams. Tiklīdz negaiss ir pāri, kaziņa dodas savās gaitās uz pļaviņu.
Un tad pļavā sākas kustība. Izrādās, lielā kaza dzenā mazo, līdz mazā nolemj laisties prom pavisam. Pa kreisi diezgan tālu pamanu vēl kādu apveidu. Tas ir āzis, kas slēpies zālēs. Ragi redzami, bet grūti saprast – jauns, vecs, medījams, taupāms? Cerībā, ka tas pienāks tuvāk tornim, vēroju apkārtni, bet nepaveicas. Āzis kā gāja, tā aizgāja. Parādās vēl viena kaza, citā pusē. Bet neviens dzīvnieks pļaviņā nepiestāj, un man tas šķiet mazliet dīvaini. Te vajadzēja nākt ārā un ganīties uz velna paraušanu, bet visi dzīvnieki burtiski pārskrien pāri.
Pamazām sāk krēslot, un arī miegs piezogas. Iekārtojos uz soliņa ar somu kā spilvenu. Man uz krūtīm ieriktējas Sirsniņš, kurš turpina vaktēt apkārtni, pie galvas guļ Vitāra. Ik pa laikam pieceļos, paskatos, bet neko īpašu nemanu. Arī termiķis neko nevēsta. Tas tā dīvaini, bet medības ir medības. Ap četriem pamanu kaut ko tumšu. Tur sivēnmāte ar četriem sivēniem iet pāri pļavai, palaikam piestājot. Ir vēl diezgan tumšs, tādēļ bildes uztaisīt neizdodas, bet jauki redzēt arī kādu ruksi. Miedziņš pēc negulētās nakts nāk, tādēļ noliekos atkal uz soliņa, pieveru acis, ķerot miega minūtes, bet pavisam drīz pēkšņi Vitāra sakustas un pieceļas. Tātad suns kaut ko pamanījis. Arī es pieceļos un kādus 50 metrus no torņa ieraugu āzi, kas, visticamāk, iznācis no krūmiem, uz kuriem pirms brītiņa ļoti intensīvi skatījās Sirsniņš. Labs, nobriedis āzis. Pastiepjos pēc ieroča, pēc šāviena āzis paskrien un pazūd zālē. Grasos sūtīt ziņu, ka var man braukt pakaļ, bet mani pārsteidz Vitāra, kura, entuziasma pārņemta, mēģina nolēkt no torņa. Nepaspēju neko pateikt, kad mazais sunītis jau ir novēlies zemē. To, ka suns mēģinās īstenot šādu kaskadiera cienīgu triku, nebiju iedomājusies. Sirsniņš nekad mūžā nebija mēģinājis no torņa pats tikt lejā. Nokļuvusi zemē, Vitāra nedomā skriet pakaļ āzim, bet stāv un skatās uz mani, sak, ko tu tur kavējies.
Ņemu plinti, padusē Sirsniņu, kurš šajā duetā ir visprātīgākais, un kāpjam lejā. Vismaz būs mazs darbiņš suņu deguniem, zāle liela, un vajadzēs palīdzību. Vitāra ātri atrod āzīti. Tam ir izcili skaista ragu rota. Bet pēc piecām minūtēm pļavā saprotu, kādēļ dzīvnieki šeit neuzturas. Mūs visus trīs apņem mākonis ar knišļiem, kuru ir tik daudz, ka suņi pēkšņi kļuvuši pelēki no mazo asinssūcēju uzbrukuma. Arī man mati, acis un ausis pilnas ar šiem kukaiņiem. Nekas cits neatliek kā skriešus doties atpakaļ tornī, lai sagaidītu, kad mums atbrauks pakaļ. Īsākā gada nakts pavadīta, baudot gaismu teju vai visas nakts garumā. Lielisks piedzīvojums un burvīgas atmiņas.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
