“Bez godīguma un atklātības arī dzīvē labas lietas nenotiek.” Saruna ar aktrisi Mariju Linarti 0
Rīt Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos Aspazijas “Zalkša līgava” Ingas Tropas iestudējumā. Režisorei, kuras vārds kļuva plaši pazīstams pirms pāris sezonām pēc “Spēlmaņu naktī” iegūtā “Grand Prix” par “Dirty Deal Teatro” iestudēto mazās formas izrādi “Dvēseļu utenis” un kura šajā sezonā iestudējusi savu pirmo darbu uz Nacionālā teātra lielās zāles skatuves – vizuāli krāšņo izrādi bērniem Luisa Kerola “Alise Brīnumzemē” –, šis būs pirmais lielās zāles iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Savukārt jaunajai aktrisei MARIJAI LINARTEI, ar kuru šī saruna par teātri, režiju un skatītāju, pirmoreiz uzticēta galvenā – Ziedneses – loma “Zalkša līgavā”.
… Deviņos vakarā pēc kārtējā, agri uzsāktā un vēlu pabeigtā izrādes mēģinājuma teātrī man durvis sarunai paver trausla meitene gariem, gaišiem matiem…
Neviļus nodomāju, kur gan aktrise Marija Linarte atgūst spēkus tik intensīvā pirmspirmizrādes ritmā.
Kā viņa atklāj, arī grāmatām, sportam un draugiem nupat laika vairs neatliekot. Jaunajā Rīgas teātrī šī viņai ir trešā sezona, otrā – štatā, kā vienīgajai atrodoties kaut kur pa vidu starp pieredzējušo JRT aktieru kodolu un jaunajiem Alvja Hermaņa studentiem.
– Marija, kādu uzrunas formu izvēlēsimies – tu vai jūs?
M. Linarte: – Lai būtu “tu”.
– Izrādes “Meklējot spēlmani” sakarā tiki sacījusi, ka galvenais ir spēlmanis cilvēkā. Kā pati vērtē tās kārtis, kas tev tagad rokā tajā lielajā spēlē, ko sauc par dzīvi?
– No vienas puses, šķiet, ka man iedots neiespējami daudz, bet, no otras, – nezinu, vai tā ir tipiskā aktiera kautrība, paškritika, kas rada sajūtu, ka netieku tur, kur būtu jābūt… Tomēr tas pat nav par būšanu citur, bet par vēlēšanos savu darbu izdarīt labāk, kas sāk šķist kā neiespējamā misija. Ja paskatās uz papīra, tad šī sezona ir neiedomājami ražena – jau bijušas trīs pirmizrādes – “Vēlā mīla” Jaunajā Rīgas teātrī pie Alvja Hermaņa, tevis minētā “Meklējot spēlmani” arī mūsu teātrī pie Gata Šmita un nupat pirmdien, 6. janvārī, notikusī pirmizrāde pie Vladislava Nastavševa “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī. Priekšā vēl lomas divās pirmizrādēs – pie režisores Ineses Mičules un jaunā darbā pie Alvja Hermaņa. Arī pati šogad iestudēšu izrādi…
– Pabeigsi “Annu”?
– Vai pabeigšu?
– Kā pati esi stāstījusi, vērtējot šo tavu pirmo un līdz šim vienīgo darbu režijā – pēc Ļeva Tostoja romāna “Anna Kareņina” iestudēto izrādi Ģertrūdes ielas teātrī –, Vladislavs Nastavševs sacījis – tev tā “Anna” jāpabeidz…
– Varbūt… bet to darīšu februārī, kad Iveta Pole atbrauks no mācībām Igaunijā. Šajā sezonā es uzsākšu jauna darba iestudējumu.
– Par ko ir runa?
– Izrādi veidosim “Dirty Deal Teatro”, pētīsim laimi, tās iespējas, eksistenci un saistību, un iespējamību, balstoties uz mums katram no dabas dotajiem lielumiem dzīvē. Pētīsim mūsdienu laimes konceptu. Pati aptuveni savus pirmos divdesmit dzīves gadus esmu pavadījusi, plaucējot sevī apkārtējās pasaules vērtības un uzskatus par to, kas esmu un kam piederu, bet savus nākamos divdesmit gribu veltīt tam, lai pieņemtu to, ko daba ir man devusi. Par to arī izrāde.
Bet, atgriežoties pie likteņa dotām kārtīm, īstenībā man dzīvē šobrīd viss ir pat ļoti, ļoti labi.
Man ir skaista, pilna teātra sezona, ļoti harmoniska dzīve, brīnumaini draugi un ģimene. Doto kāršu man ir daudz.
Tikai gribētos tās lietderīgāk izmantot. Man ir iedots ļoti daudz, bet tajā pašā laikā šķiet, ka ir kaut kādi lielumi, ar kuriem gribētos nodarboties, bet īsto instrumentu nav. Es daudz čīkstu. Esmu cilvēks, kuram ir sajūta, ka visu laiku kaut kā trūkst. Tomēr tās ir tikai bailes. Vispār jau, neskatoties uz lielo nogurumu, esmu ļoti laimīga. Mani kaut kā dzīve lutina ar tiem labajiem cilvēkiem.
– Nu ceļā Aspazijas “Zalkša līgava”. Gandrīz simt gadu sena, 1928. gadā sarakstīta luga, kura Latvijas teātra vēsturē iestudēta tikai vienu reizi – Nacionālajā teātrī.
– … Kad uzzināju, ka man būs darbs “Zalkša līgavā”, pirmais, par ko nopriecājos, bija – tā nebūs tipiskā latviešu dramaturģija ar vienu galveno konstanti apbižoto varoni, luga, kur viss ir balts vai melns un tu nesaproti, kāpēc viss ir tik slikti, vienveidīgi… Tūlīt aizgāju uz savu iemīļoto vietu “Gunas grāmatas” – ir tāds antikvariāts – un vienā dienā izlasīju Aspazijas lugu. Lai saprastu “Zalkša līgavu”, jāielūkojas arī Aspazijas biogrāfijā.
Šis darbs ir kā dienasgrāmata šifrētā formā, kas atklāj, kāda ir bijusi dzejnieces dzīve – kā viņa ir apzinājusies sevi kā sievieti konkrētā laikmetā, situācijā un attiecībās.
Aspazija ir paveikusi brīnišķīgu darbu, kas man šķiet viens no viņas visemocionālākajiem, personiskākajiem. Iespējams, tapis absolūtā afekta stāvoklī. Vismaz man rodas tāda sajūta… Izrādē darbība notiek it kā Aspazijas dotā un tomēr pārpasaulīgā laikā. Lugu interpretējot, esam to darījuši ar cieņu pret Aspaziju, nepretendējot uz konģenialitāti. Aspazijas un Ingas Tropas sadarbība, manuprāt, ir ļoti pašsaprotama. Inga šo darbu ir veidojusi ļoti skrupulozi, pelnītā gaismā izceļot sievietes mistisko pusi. Ja pavisam godīgi, lai arī cik grūti sākumā gāja ar šo materiālu, šobrīd man ir sajūta, ka šis būs viens no maniem vismīļākajiem darbiem.
– Režisore Inga Tropa, teātra sezonu sākot, atklāja, ka ezers, kurā lugā peldas trīs māsas un vēlāk viena, Ziednese, dodas tā dziļumā kopā ar savaldzināto zalkti, ir kā sievietes zemapziņas dzīles, kur viņa pati ierauga savu atkailināto dvēseli.
– Ne tikai zemapziņas dzīles, bet vesela pasaule, ko vari atklāt par sevi. Lugā Ziednese gatavojas kāzām ar brīnumainu vīrieti Saulgaiti, taču jauno meiteni vilina nezināmais, viņa vienīgā visā saimē ezerā nesaskata neko biedējošu, bet gan ko negaidītu, atklājumu pilnu. Un pirmskāzu naktī viņa satiek no ezera izpeldējušo Zalkti. Lugā Zalktis Ziednesi nolaupa, mūsu izrādē viņa pati dodas tam līdzi, pametot savas kāzas, Saulgaiti, savu līdzšinējo dzīvi…
– Kad Raiņa “Pūt, vējiņos!” Baibiņa, sevi atsedzot, norauj lakatiņu, to tulko arī kā nevainības zaudēšanu. Aspazijai zalktis ir simbols seksualitātei?
– Ne tikai. Stāsts ir arī par atbrīvošanos no sabiedrības uzliktām sievietes pienākumu važām, stereotipiem, priekšstatiem un uzskatiem par pareizo un nepareizo, par gara brīvību. Izrādē Zalktis nav tikai vīrietis un nebūt ne izvarotājs kā Aspazijai, bet drīzāk mīts, ar kuru satiekoties Ziednese saprot, kas viņa īsti savā dzīvē vēlētos būt.
Mūsu stāsts ir par sievieti, kurai ir milzu dotumi, bet viņas dzīve neļauj viņai šos dotos lielumus izmantot.
Šajā darbā redzu arī kaut ko nīčisku, pārcilvēcisku. Kā saka režisore Inga Tropa, Ziednese ir dīvainis, bet mēs visi nez kādēļ baidāmies no dīvainā, mums ir sajūta, ka visam jābūt “normā”. Tomēr, ja runā par pašu Zalkti… Zalktis ir kaut kas nenovēršams. Zalktis ir liktenis.
– Kopā ar Miķeli Fišeru iecerēta vizuāli krāšņa, daudzu līmeņu izrāde. Kādus izaicinājumus tev kā aktrisei rada mākslinieka veidotā scenogrāfija?
– Izaicinājums ir kameras. Izrāde ir kaut kas starp teātri un kino, un visu laiku uz laukuma ir divas kameras, kas filmē. Tāpēc jāievēro noteiktas pozīcijas, pretējā gadījumā viss zīmējums uz ekrāna izjuks. No vienas puses, teātra lielā zāle prasa piepaceltību, lai aktiera enerģētika aizietu līdz pēdējai skatītāju rindai, no otras – jāietur kino estētika, absolūts dabiskums un vieglums.
– Tavā karjerā jau bijuši tādi brīnišķīgi darbi kā, piemēram, Suns – loma bez neviena vārda, tikai ķermeņa valodā – izrādē “Cerību ezers aizsalis”, taču Ziednese ir pirmā lielā galvenā loma.
– Teikšu godīgi, mazliet bail. Sajūta, ka tā noteiks manu likteni. Ir pietiekami daudz naktīs negulēts, pietiekami daudz raudāts. Galvenā loma ir kā lokomotīve visai izrādei, milzīga atbildība. Esmu formas aktrise, raksturlomu meitene, bet “Zalkša līgavā” ir pavisam citi apstākļi un nosacījumi. Neesmu varone, neesmu mīlētāja. Vismaz man pašai šķiet, ka manī pietrūkst tāda cēluma, kāds piemīt varoņlomu izpildītājiem.
– Kas tevi vispār saista aktiera profesijā?
– Iespēja vienlaikus izdzīvot piecdesmit dažādas pasaules un kosmosus. Tagad mēs te sēžam un mierīgi runājamies mēģinājumu telpā pie gara galda, bet pirms mirkļa tepat stāvu augstāk uz grīdas mani (lasi – Ziednesi) smagi kratīja Ivars Krasts (Saulgaitis). Mana seja bija asinīs… Nu notikušais vairs neattiecas uz mani, bet pirms mirkļa es tajā pasaulē biju un tagad zinu, ko tas nozīmē. Es ļoti mīlu aktiera darbu.
– Pie Gata Šmita izrādē “Meklējot spēlmani” esi bijusi gan Aleksandra Čaka sieva Anna, gan aktrise Vija, gan spēlfilmā “1906” – Marta. Tā, visticamāk, šobrīd ir sakritība. Bet vai ir režisors, kura ieredzēta aktrise tu vēlētos būt?
– Tur nav divu domu – tas ir Vladislavs Nastavševs, jo viņš no darba pieprasa to pašu, ko es – skrupulozitāti pret niansēm, absolūtu precizitāti, un viņš arī strādā tajā pašā traģikomēdijas žanrā, kas interesē mani. Var skaidrot gari un plaši, tomēr galvenā patiesība ir tāda, ka viņš vienkārši ir “mans cilvēks”.
– Nav bail, ja režisors aktieri mīca kā mālu?
– Man ir bail no režisora, kurš nestrādā ar aktieri. Ir arī režisori, par kuriem es gribētu, lai tie kļūtu par maniem, bet man nav izdevies ar viņiem tik daudz strādāt, lai tā varētu teikt.
Man ļoti gribas, lai būtu iespēja Alvi Hermani saukt par savu režisoru, bet diemžēl šobrīd nav bijis tik daudz iespēju strādāt ar viņu.
Pie Alvja Hermaņa man ir bijusi tikai neliela loma Īsaka Baševisa Zingera “Vēlajā mīlā”. Tomēr tas īsais darba brīdis bija jaudīgs, un tā arī ir sajūta, kuru meklēju – jauda, kuru sniedz režisors. Man gribētos, lai būtu daudz vairāk iespēju ar viņu strādāt. Ir jau daudz sapņu, bet gan jau pamazām tie piepildīsies, vismaz es tā ceru. Un vēl noteikti Marta Elīna Martinsone ir mana režisore. Es ceru, ka esmu arī viņas aktrise. Es mīlu Martu, mīlu viņas darbu. Vārdu sakot – manējie ir jaudīgi režisori.
– Un kāds ir tavs skatītājs?
– Atvērts. Ir ļoti grūti, ja pirmajā rindā redzi cilvēkus uz krūtīm sakrustotām rokām un jūti lielu pretestību. Reiz, kad Rīgas Krievu teātra balkonā skatījos “Karali Līru”, brīnišķīgu izrādi, man blakus sēdošās divas dāmas bija aizvainotas par uz skatuves redzamo jau pēc pirmajām sekundēm.
Manuprāt, starp skatītāju un aktieri ir jābūt simbiozei, vismaz uz to vienu izrādi. Uzticēšanās. Abpusēji godīga attieksme.
Tāpat “Zalkša līgavā”… Ja Ziednese būtu godīgi pateikusi – mīļais, es nevēlos precēties, būtu dzīvi viņas bērni, liktenis nebūtu salauzts Saulgaitim un veselai mazai pilsētiņai, un nelaimīga nebūtu viņas māte. Bez godīguma un atklātības arī dzīvē labas lietas nenotiek.
