Saulespuķu ceļš ukraiņu un latviešu kamermūzikā. Ko varētu gaidīt nākotnē? 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ievadā un turpmāk nemaz negribas lietot vārdus “karš”, “agresija”, “Krievija”. Tā vietā labāk koncentrēties uz vārdiem “miers”, “kultūra”, “Ukraina”. 2024. gada februārī aprit divi gadi kopš pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai, tagad Ukraina neizbēgami kļuvusi par Eiropas civilizācijas sastāvdaļu, un tagad ukraiņu kultūra Latvijā ir uz palikšanu.
Tā pati kultūra, par kuru pirms tam ārēja imperiālisma un iekšēja kūtruma rezultātā nezinājām gandrīz neko, šeit vēl daudz kas darāms, visu nevar balstīt uz atsevišķu cilvēku pleciem, tādēļ nav par lieku uzreiz piebilst, ka latviešu valodā līdzās jau iznākušajām un vēl neizdotajām Serhija Žadana un Oksanas Zabužko grāmatām nepieciešami arī Bohdana Ihora Antoniča, Mikolas Kuļiša, Vasiļa Stusa, Maika Johansena stāsti, romāni, lugas, dzejoļu krājumi. Latviešu interpretiem tagad ir pievienojušies vairāki ukraiņu mūziķi, un kopīgiem spēkiem viņi šeit atgādina par Ukrainas kultūras vērtībām vai drīzāk iepazīstina ar tām. Koncerts Latvijas Radio 1. studijā ar pieteikumu “Ukraiņu baroks” noritēja 2024. gada 19. februārī – tur uzstājās Natālija Behma, Oksana Nikitjuka, Serhijs Zadorožnijs, Ansis Bētiņš un Gertruda Jerjomenko, bet šai programmai pa pēdām sekoja otra – Liepājas “Lielā dzintara” Kamerzālē 25. februārī koncertsērijas “Personīgi” ietvaros nelielai auditorijai klātienē un daudz plašākam klausītāju lokam digitālajā platformā. Ar ukraiņu un latviešu vokālās kamermūzikas programmu “Saulespuķu ceļš” uz skatuves kāpa pianiste Herta Hansena un – jau atkal – dziedātāja Oksana Nikitjuka.
Uzreiz atklāti jāteic, ka programmas veidotāju un tajā pārstāvēto autoru labā griba bija pārāka par mākslinieciski spožiem sasniegumiem. Tomēr viss bija izsvērts pirmām kārtām konceptuālā ziņā – koncerta pirmajā daļā skanēja ukraiņu mūzika, otrā un apjomīgākā tika veltīta latviešu skaņumākslai, turklāt laikmetīgajai. Līvas Blūmas cikls “Aka debesīs” šeit piedzīvoja pirmatskaņojumu, arī Evijas Skuķes “Es skatīšos”, Rutas Paideres “Es redzēju jūriņā” un Gundegas Šmites “Precē mani, čigānzēn” līdz šim nebija dzirdēti, no koncerta vadītāja un arī komponista Oresta Silabrieža nāca dziesma “Naktsvijole”, bet mūsdienu klasiķus pārstāvēja Pauls Dambis ar četrām miniatūrām no cikla “Divpadsmit dziesmas balsij un klavierēm”. Arī repertuārs no otras valsts pašiem ukraiņiem nebūt nav atpazīstamākais – līdzās tautas un garīgajai mūzikai te skanēja Tetjanas Jašvili, Larisas Ivanenko un Volodimira Zahorceva opusi. Vai nu no nesenas pagātnes, vai arī mūsdienās radīti, jo “Šūpuļdziesma” no Jašvili cikla “Dziesmas no bumbu patvertnes” jau vēsta par pašreizējo realitāti. Caurviju tēma – folkloras klātbūtne, tautas mūzikas intonāciju vai vismaz vārdu izmantojums, kas gan nebija klātesošs viscaur, jo Oresta Silabrieža opuss “Naktsvijole” un Evijas Skuķes “Es skatīšos” risināja dialogu ar latviešu dzejnieku vārsmām – turklāt smalki izvītā, jūtīgā un romantiski impresionistiskā veidā.
Tātad – abas mūziķes varēja izvēlēties vienkāršāko ceļu. Ar Valentīna Silvestrova klavieru bagatellēm un vokālajiem darbiem, ar Lūcijas Garūtas un vēl senāku meistaru solodziesmām, un visi būtu priecīgi. Taču šeit – psiholoģiski un arī vokāli komplicēts repertuārs ar citām mākslinieciskās uztveres paradigmām. Tas, starp citu, attiecas arī uz ukraiņu tautasdziesmām (šoreiz bez kāda instrumentālā pavadījuma) un Lielās Piektdienas dziedājumu no 16. gadsimta baznīcas rokrakstiem, jo pretstatā romantismam tā ir principiāli cita estētika, tur jāatrod pavisam cita pieeja, ko Oksana Nikitjuka arī veiksmīgi izdarīja. Un zīmīgi, ka no seniem folkloras slāņiem nākusī vokālā ornamentālika daudzkārt atbalsojās arī mūsdienu skaņumākslas paraugos. Un tā savukārt bija viena no pazīmēm Oksanas Nikitjukas priekšnesuma vērtīgākajos aspektos – ilgstošā pieredze kordziedāšanā katrā ziņā nākusi par labu balss slīpējumam, kur visam jābūt tīri un precīzi, kur jāspēj nešaubīgi sasniegt augstākos punktus skaņuraksta virāžās. Otrs būtisks interpretācijas panākums – vienota un viscaur virtuoza ansambliskuma esamība, ko varēja nojaust jau iepriekš, jo tik rūpīgi strādājošu pianisti kā Hertu Hansenu nemulsina arī laikmetīgās mūzikas kompleksitātes, un viņa katra atsevišķa opusa lasījumā spēj atrast kopīgu valodu ar vokālistiem.
Vai ar to pietika radošam gandarījumam? Jāatzīst, ne gluži. Ik pa laikam palika nepiepildīta vēlēšanās pēc lielākas dziedājuma intensitātes un vokālas iniciatīvas, pēc bagātīgāka toņa – operdziedātājiem var daudz ko pārmest, bet šīs īpašības tomēr nāk par labu arī viņu kamermūzikas lasījumiem, kamēr šeit brīžiem vispirms atraisījās pianiste un tikai pēc tam soliste. Protams, protams – mūsdienu skaņumākslā arī koncertmeistars ir solists, taču šajā koncertā parādījās vēl kāda cita problemātika – Gundegas Šmites, Rutas Paideres, Līvas Blūmas opusi paši par sevi bija prasmīgi un profesionāli uzrakstīti, tomēr palika iespaids, ka folkloriskie ietvari komponistu radošās izpausmes ir ierobežojušas, ka pārsteidzošākie un iedvesmojošākie opusi viņu daiļradē jāmeklē citur. Ar ukraiņu mūziku līdzīgi – Zahorceva ironiskais cikls “Sakāmvārdi” neapšaubāmi bija vēlamais kontrasts tajā pašā folklorā balstītajai Larisas Ivanenko lirikai un jūtu aktivitātei, bet nekādi šedevri šīs partitūras vienalga nav. Turpretī Tetjanas Jašvili un Paula Dambja cikli vienkārši jānodzied un jānospēlē pilnībā – tad arī pienācīgi atklātos šo darbu šoreiz tikai iezīmētā dramaturģiskā virzība un emociju pretstati.
Ko varētu gaidīt nākotnē? Pirmkārt, atgādinājumu par Pētera Plakida mīlestību pret komponista dzīvesbiedres Maijas Krīgenas mecosoprāna balsi un Marģera Zariņa vismaz platonisko mīlestību pret Laimas Andersones-Silāres balsi. Un šādā iedvesmā radītajiem latviešu mūzikas opusiem tad jau var pievienot arī Krista Auznieka, Platona Buravicka, Ērika Ešenvalda un Jēkaba Jančevska jaundarbus. Gaidīšu ar interesi.
