FOTO. Saules vaigs pret Ķīpsalu: senas vēstures un koka arhitektūras dārgums 1
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jā, tieši Ķīpsalā, kas tup uz kāpas, vislabāk var skatīt, kā rītā dzimusī saule ripo pāri Vecrīgai un, noglāstot Saules akmeni (“Swedbank” ēku), laižas diendusā… Ķīpsala – fantastiska, mākslas izpausmēm iedvesmojoša, noskaņām bagāta vieta, kurā vēl nedaudz var izjust vairāk nekā 200 gadus seno vēstures elpu: gan koka apbūvē, gan vides, tuvās ostas noskaņās.
Mūsdienās tā gan apbūvēta blīvi, īpaši Balasta dambja ielas pusē pret Daugavu, vietām zuduši sakņu dārziņi, citur uzblieztas pārmodernas ēkas, augsti žogi – nav pat tauriņam kur pielidot… Balasta dambja bruģētā iela pārpildīta ar automašīnām, kā gan lai tām būtu iespējams tikt garām, piemēram, ar govi vai piena kanniņu…
Senāk Ķīpsalas pļavās ganījās daža laba govs un kazas, bet šķūnīšos kvieca rukši. Lai gan daudz kas zudis, tomēr vietas tuvums Daugavai piesaista emocionāli – liek ietrīsēties sirdij, skatot upes labā krasta panorāmu, un iegrimt pavisam citās noskaņās Ķīpsalas šaurajās ieliņās. Bet daudziem Ķīpsala asociējas pirmkārt ar starptautisko izstāžu centru. Senāk tā vietā bijusi pļava, kur vietējie svinējuši Jāņus! Ķīpsalas pievienotā vērtība – tās teritorija ietilpst UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas – Rīgas vēsturiskā centra – aizsargjoslā. Tagadējo konfigurāciju Ķīpsala ieguvusi, saplūstot vairākām mazām salām.
Pēc lietus, uzspīdot saulei, kā zivs zvīņas vizuļo bruģis Balasta dambī, kas izveidots 18. gadsimtā. Toreiz Rīgā ienākošajiem kuģiem bija nepieciešama vieta balasta izkraušanai, un šim nolūkam Rīgas rāte ierādīja teritoriju te, Ķīpsalā, kur no gadsimtu gaitā izkrautā balasta materiāla arī izveidojies Balasta dambis – Ķīpsalas lielākā un arī arhitektoniski bagātākā bruģētā iela.
17. gs. Ķīpsalas teritorija bija daudz mazāka nekā šobrīd, bet 18. gs. līdz ar uzcelto dambi, kas savienoja Ķīpsalu ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu, Daugavas straume mainījās un ap Ķīpsalu radās smilšu sēkļi, veicinot Ķīpsalas teritorijas paplašināšanos. Salas iedzīvotāju nodarbošanās pamatā bija saistīta ar jūru un Daugavas ūdeņiem – te dzīvoja zvejnieki, jūrnieki, loči, enkurnieki, pārcēlāji, tādēļ arī liela daļa ielu iemantojušas atbilstošus nosaukumus – Matrožu, Tīklu, Enkura, Kaiju, Zvejnieku, Loču, Ogļu…
Iedvesmojošie spāru svētki
Ar uzņēmēju un bijušo politiķi Māri Gaili tiekamies Balasta dambja 68a mājas spāru svētkos. Gaiļu ģimenes savrupnams ir pavisam tuvu šai jaunbūvei. “Nu jau 25 gadus dzīvoju Ķīpsalā, esmu uzcēlis 41 rindu māju. Mūsu namu, ko projektēja mana dzīvesbiedre Zaiga Gaile, būvējām kādu pusotru gadu, pabeidzām 1997. gadā, bet ievācāmies tieši Ziemassvētkos. Ar Zaigu arhitektoniski veidojam tieši Balasta dambja fasādes pusi pretī Rīgas panorāmai, koncepts – lai ēkas būtu tādas, kādas bijušas senāk, protams, piemērotas mūsdienu pārtikušajam cilvēkam, jo restaurācija maksā dārgāk nekā jaunbūve.
Cenšamies koka ēkas saglabāt autentiskas, esam rekonstruējuši – devuši otro dzīvi – jau kādām astoņpadsmit mājām, vai nu tās cēlusi mana būvkompānija, vai arī tās ir pirktas un atjaunotas. Patlaban atjaunošanas un izbūves procesā ir četras ēkas. Ja iegādājamies guļbūvi, to rekonstruējam – izjaucam un pa būvdetaļām restaurējam, saliekam un siltinām. Tā kā zeme te dārga, tad taupības dēļ katlu telpas, pagrabus, garāžas izbūvējam zem ēkām.”
Kādas tad ir salas arhitektūras iezīmes? “Tā kā te galvenokārt dzīvojuši zvejnieki, jūrnieki, tad saglabāts senatnīgais koka ēku stils, kas ir kultūrvēstures mantojums – turklāt aizsargāts pat dubulti – arī UNESCO līmenī. Te nedrīkst būvēt neko augstāk par trim stāviem. Otra iezīme – baraku veida ēkas strādniekiem salas vidū, trešā – nedaudz industriālais stils, piemēram, Ģipša fabrika. Ķīpsalā saimnieko arī SIA “Rīgas tilti”, kas saglabājuši divus unikālus pontonus, kas kniedēti, izgatavoti pirms kara.
Ir arī vairākas daudzdzīvokļu mājas, kurās ir ne pārāk dārgi īres dzīvokļi, piemēram, jūgendstila koka nams pie Enkura un Ķīpsalas ielas stūra, ko projektējis Eižens Laube. Jāpiemin arī 20. gs. padomju laikā celtie neglītie toreizējie Rīgas Politehniskā institūta korpusi… Svešķermenis tomēr ir Ķīpsalas izstāžu halle – tā traumē salas infrastruktūru, rada arī satiksmes sastrēgumus. Savukārt salas ziemeļgals vēl gaida savu attīstību, pagaidām tur atrodas divas diezgan modernas biroju ēkas, kuras pēc formas atgādina burku…” salas vaibstus raksturo Māris Gailis.
Viņš savulaik apceļojis pasauli ar jahtu “Milda”, tagad Gailim nu jau divdesmit gadus pieder unikāla laiva, izgatavota 1935. gadā, ar kuru mēdz izbaudīt ceļojumus ūdeņos. Sākotnēji bijusi ideja vest no salas restorāna māksliniekus uz Nacionālo operu un baletu, taču tā nav īstenojusies, tagad vasarās interesentus stundu garā braucienā ar laivu izvadājot Māra Gaiļa mazdēls. Pa Zundu varot arī salai apbraukt apkārt. Māris atzīst ideju, ka no Rīgas centra varētu kursēt kuģītis uz Bolderāju. Varētu arī izveidot prāmja satiksmi no Mīlgrāvja uz Bolderāju.
Blakus Gaiļu mājai atrodas Aivara Lemberga dēla Anrija un meitas Līgas īpašumi, savukārt iepretī Gaiļu īpašuma dārzam atrodas uzņēmēja, arhitekta Ulda Pīlēna projektētais nams, ko vietējie dēvē par stikla olu.
Drosmes etalons
Ebreju glābēja Žaņa Lipkes piemiņas memoriāls ir uzcelts blakus viņa kādreizējam īpašumam tukšajā vietā uz Daugavas pusi. Askētiskā tumšpelēkā koka ēka bez logiem atgādina uz mutes apgāztu krastā izvilktu laivu – kā simboliskam pārcēlājam. Muzeja arhitekte Zaiga Gaile panākusi, ka šīs atceres vietas apskate iedarbojas uz maņām: redzi, dzirdi, smaržu. Šķūņa iekšpuse ir kā ceļš pa labirintu un nomaskētās bedres, kur tika slēpti ebreji, meklēšana. Apmeklētājs tiek emocionāli virzīts pa šķūņa perimetra ejām, tad kāpj bēniņos un nonāk pie lūkas, kur var ieskatīties bedrē pagraba dziļumā, kas izbūvēta 3x3x3 m platībā ar koka lāvām un atbilst vēsturiskā bunkura telpai.
Bēniņu telpa ir muzeja galvenā ekspozīcijas zāle ar vizuāli cauru jumtu, pa kuru puskrēslā iespīd saules stari no ilgotās un kārotās ārpasaules – brīvības. Muzeja pētniece un pedagoģe Maija Meiere-Oša: “Ievērojamais vēsturnieks, holokaustā izdzīvojušais Marģers Vestermanis līdz šim noskaidrojis, ka ebrejus glābuši vismaz seši simti latviešu. Tāpēc ir nopirkta zeme iepretim muzejam, kur uzcels “Drosmes māju”, kas arī akcentēs cilvēcības vērtību un šo varonīgo cilvēku veikumu. Muzejs atrodas uz Lipkes dārza zemes, te ziedējuši augļukoki, košumkrūmi, rozes, pujenes, kas tirgotas, lai iegādātos tabaku, ko apkaisīt ap bunkuru, lai nacistu suņi nesadzītu pēdas.”
1966. gadā Žanis un Johanna Lipkes saņēma Izraēlas apbalvojumu – titulu “Taisnais starp tautām”. 1993. gadā ģimenes drosmi godināja Latvijas Republikas Augstākā Padome, uzslavu saņēma arī Zigfrīds Ojārs Lipke jeb Zigītis, kuram cilvēku glābšanas misijas laikā bija tikai 8–12 gadi. Viņa bērnība iedvesmoja Inesi Zanderi uzrakstīt stāstu “Puika ar suni”, tā motīvi iemūžināti spēlfilmā “Tēvs nakts”.
Pa Ķīpsalu ar velosipēdu
Ērti, ietaupot laiku, salu var apskatīt, braucot ar velosipēdu pa maršrutu: sabiedriskā transporta pietura “Ķīpsala” – K. Valdemāra iela (veloceļš) – Zunda krastmala – Enkura iela – Zvejnieku iela – Ģipša iela – Balasta dambis – Kaiju iela – Ogu iela – Balasta dambis – sabiedriskā transporta pietura “Ķīpsala “. Mans ceļojuma pavadonis šoreiz ir Vjačeslavs Kadigrobs (1958), gleznotājs, kādreizējo mūzikas grupu “Piligrim”, “Privātais sektors”, “Džokonda” dziedātājs un mūziķis. Patlaban viņš strādā Valsts mākslas muzejā: “Sākotnēji dzīvoju Bolderājā, pēcāk, neatceros gan kādu apstākļu dēļ, mūsu ģimenei vajadzēja pārcelties uz dzīvi Ķīpsalā, kurā nu esmu pavadījis lielāko dzīves daļu.
Toreiz jau dzīvokļus dabūt bija sarežģīti, mamma mani mazu esot nolikusi uz priekšnieku galda un sacījusi – lieciet viņu, kur gribat… Tā tikām pie trīsistabu dzīvokļa Enkura ielā.” Vjačeslavs mācījies zīmēt un gleznot kādreizējā Pionieru pilī, tad Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Viņam, kā jau ierasts māksliniekam, ir gari mati, taču padomju laikā pret garmatainajiem bija nosodoša attieksme. “Jā, lai atļautu kārtot eksāmenus, mums lika nodzīt matus, pat uz ausīm nedrīkstēja krist ne šķipsna… Tāda nu ir totalitāras valsts būtība – nepieļaut personības brīvību! Tāpēc nekādi nevaru pieņemt, ja kāds alkst pēc Krievijas impēriskās valsts atjaunošanas.”
Nolemjam ar velosipēdiem izmest līkumu pa Ķīpsalu, lai atmiņās atjaunotu apkaimes pagājušo laiku.
Redzam, ka patlaban lielas pārvērtības piedzīvo Preses nama komplekss, ko uzcēla 1978. gadā pēc arhitekta J. Vilciņa projekta. Tagad bijušo tipogrāfijas korpusu vietā top ēkas birojiem. Līdz ar to Ķīpsala arvien straujāk attīstās kā sabiedrisks centrs. Protams, to ietekmējis vietas izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums un Vanšu tilts, kas uzcelts 1981. gadā. Apstājušies pie sabiedriskā transporta pieturas vietas iepretī Balasta dambim – zīmīgākajai Ķīpsalas vietai, uzmetam skatienu peldvietai.
“Bērnībā Daugavā peldējāmies, makšķerējām, mums bija sava iecienīta vieta pie dzeltenas laivas. Lūk, kreisajā pusē, iepretim peldvietai, aptuveni vietā, kur tagad ir konditorejas “Sala” kiosks ar terasi, vēl deviņdesmito gadu sākumā atradās divstāvu koka ēka. Pirms tās uz upes pusi auga koku puduris, ko diemžēl iznīcināja… Nedaudz tālāk zudībā gājusi arī nākamā – pagara, zema koka ēka. Tālāk arī pirts, kurā vīrieši pērās piektdienās, sievietes – ceturtdienās, dažreiz puiši mēdza pielikt kāpnes, lai pa logu palūrētu uz meitenēm… Ķīpsalā bijis arī izteiksmīgs preses kiosks! Droši vien daudzi vairs neatceras, ka uz Ķīpsalu kursēja 15., pēcāk – 30. autobuss,” atgādina Vjačeslavs.
Braucot Zunda virzienā, starp Āzenes, Ķīpsalas un Krišjāņa Valdemāra ielu skatam paveras Islandes skvērs, ko 2011. gada 22. augustā atklāja Latvijas un Islandes ārlietu ministri, tādā veidā iemūžinot Islandes lēmumu 1991. gadā kā pirmajai pasaulē atzīt Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Skvērā aug 2004. gadā triju Baltijas valstu premjeru iestādītas liepas, novietota piemiņas zīme, kuras autors ir mākslinieks un akmeņkalis Guntis Pandars. Pa ceļam skatām Rīgas Tehniskās universitātes korpusus.
Tagad redzamo mācību korpusu un kopmītņu celtniecību sāka 20. gs. 70. gados, tomēr tā laika iecere par liela mēroga studentu pilsētiņas izveidi īstenojas lēni. Maršrutā nepabrauksiet garām savdabīgam, diezgan nedrošam dzelzsbetona tiltam pāri Zundam, kas savieno Ķīpsalas vidusdaļu ar Iļģuciema pusi. To var izmantot tikai kājāmgājēji, jo nedrošības dēļ tas norobežots. No tilta paveras skats gan uz tipiskām padomju laika kooperatīva garāžām, gan kādreizējo industriālo uzņēmumu korpusu atliekām… Izteikti urbāna, pat gotiska vieta. Tehniskās universitātes studenti, dažreiz bastojot lekcijas, esot uzturējušies pie Zunda kanāla krasta, kur pastaigas vietas dēvējuši par Hošiminas takām (no Vjetnamas pilsētas Hošiminas nosaukuma).
Vērts piestāt un uzmest skatienu Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu klosterim. Šo māsu kongregācijas pirmsākumi ir meklējami Polijā 1878. gadā, bet kopš 1975. gada tā darbojas arī Latvijā.
Ogļu ielas jaukumi
Manu uzmanību piesaista divi Ogļu ielas vizuālie jaukumi. Viens no tiem – 30. numura nams, uzbūvēts jūgendstilā. Greznā ēka celta pagājušā gadsimta sākumā pēc izcilā latviešu arhitekta Mārtiņa Ņukšas projekta, kurš bijis gan galvenais arhitekts Sevastopolē, gan strādājis par Marseļas galvenā arhitekta palīgu, pēcāk bijis arī Latvijas diplomātiskais sūtnis daudzās Eiropas valstīs. Traģiski gājis bojā padomju represiju laikā. Senatnīguma liecinieki ir restaurētie ēkas ielas fasādi rotājošie unikālie reklāmas uzraksti latviešu, krievu, vācu un somu valodā, kuri radušies jau pirms Pirmā pasaules kara. Tie esot atklāti uz fasādes dēļiem zem apmetuma.
Otrs jaukums atklājas, raugoties no Ogļu ielas uz pauguru, kurā saskatāms elegants nams Balasta dambī numur 60, kam tornīša galā – ķengura figūra. Kaut kā latviešiem neraksturīgi, jo mums vējrādītājos iecienīti gaiļi, zivis, bumbas… Šīs figūras ideja esot radusies uzņēmējam Mārim Gailim, vienam no SIA “Ziemeļzunds” īpašniekam. “Šo māju sliktā stāvoklī, ar izsistiem logiem nopirkām no kāda austrālieša, kurš Latvijā vairs nedzīvo. Tāpēc par piemiņu iepriekšējam mājas īpašniekam izvēlēts Austrālijai raksturīgs dzīvnieks – ķengurs.” Šīs bronzas skulptūras autors ir Gļebs Panteļejevs, bet savrupmāja iedēvēta par Austrāļu namu.
Atpakaļ uz Balasta dambi
Zvejnieku ielā apskatāms īres nams, ko projektējis arhitekts Eižens Laube (1880–1967) un t. s. Purmaļa īres nams (celts 1909. g.), tas izceļas ar savu krāšņo fasādi, kas vērsta pret Ķīpsalas centrālo ielu. Divstāvu koka īres namu būvējis zvejnieks Jānis Purmalis pēc arhitekta Eižena Laubes 1909. gadā apstiprināta projekta. 2004. gadā arhitektes Zaigas Gailes birojs pēc nama īpašnieces SIA “Ziemeļzunds” pasūtījuma izstrādāja rekonstrukcijas projektu un 2005. gadā veica ēkas atjaunošanu. Pārbūves laikā atjaunota ēkas fasāde, kas nokrāsota ar īpašu miltu krāsu, ielikti jauni oderlogi, restaurētas senās koka kāpnes un pildiņu durvis. Restaurētas arī podiņu krāsnis, kas pārbūvētas par kamīniem, un virtuvēs atjaunotas malkas plītis.
Balasta dambī pamanīsiet arī augstu dūmeni un iespaidīgi garo baltvācu uzņēmēja Bēma kādreizējos Ģipša fabrikas korpusus, kuros mūsdienās ierīkoti moderni dzīvokļi. Celma & Bēma ģipša fabrika, kas uzcelta 1863. gadā, līdz Otrajam pasaules karam ražoja krāsns podiņus, krītu, ģipsi un tā izstrādājumus. Izejmateriālu ieguva Paula Bēma vectēva dibinātajās ģipšakmens lauztuvēs tagadējā Salas pagastā.
Fabrikas korpusi ir ķieģeļu arhitektūras paraugs ar krāšņām mūra detaļām un faktūrām, interesantām koka konstrukcijām, raksturīgu logu ritmu un dalījumu. Fabrikas atrašanās pašā upes krastā izskaidrojama ar tajos laikos ērto izejmateriālu un produkcijas transportu pa upi baržās. Pagalma centrā saglabājusies ģipša skalojamās bedres vieta, kas iezīmēta ar čuguna ūdens pumpi. “Padomju varas gados korpusos bija ierīkota armijas veļas mazgātava, ķīmiskā tīrītava, otrajā stāvā – arī mūzikas, tostarp pūšamo instrumentu, remonta darbnīca,” atceras Vjačeslavs. Fabrikas ansamblis ietver piecas celtnes, kas novietotas ap pagalmu ar lielo skursteni.
Nu esam nokļuvuši līdz FG dambim, kam sākums ir redzams Enkura ielas galā. Dabā FG dambis izpaužas kā divas pāļu rindas pusotra kilometra garumā, starp kurām sabērti akmeņi, tas izveidots 1891. gadā.
No Balasta dambja skatienam paveras 312 metrus garais Vanšu tilts, ko atklāja 1981. gadā bijušā pontonu tilta vietā. Interesanti, ka tā divus pontonus saglabājusi SIA “Rīgas tilti”, kam arī mājvieta ir Ķīpsalā. Pašreizējo Vanšu tiltu uzskata par garāko šāda tipa (viena pilona slīpsaišu tilts, kam vantis izvietotas vienā plaknē) tiltu.
Ķīpsalas leģenda
Vilma – ar svilpīti uz krūtīm
Vjačeslavs Kadigrobs atgādina par kādu spilgtu Ķīpsalas leģendu, kura joprojām dzīvo ļaužu atmiņās.
Ne viens vien vecāka gadagājuma ķīpsalietis varētu atcerēties Vilmu, kura bija spilgta gan apģērbā, gan citās izpausmēs – lieliski dziedāja, radot ar balsi neparastas skaņu vibrācijas. Vakaros esot iekūrusi ugunskuru, un apkārtējie devušies viņu klausīties. Vilmai liktenis bijis baiss, esot ugunsgrēkā zaudējusi dzīvokli, sadeguši arī visi personu apliecinošie dokumenti, tāpēc pārdzīvojuma dēļ kļuvusi nedaudz dīvaina – vasaru un ziemu mitusi pašas izraktā zemnīcā iepretim tagadējai Mazajai Kaiju ielai, no kuras paveras skats uz Ķīpsalas izstāžu halles pusi. “Vilma turēja kazu, kaķus, tādus suņus, kuru šķirnes nevaru nosaukt, jo tagad tādus neredzu – ļoti dīvaina izskata, it kā būtu no citas pasaules.
Ja es būtu skulptors, izgatavotu viņas tēlu: vasarā valkāja armijas kirzas zābakus, svītrainas, cieši piegulošas bikses, augšdaļā tikai rozā atlasa krūšturis… Uz acīm – lielas saulesbrilles, sirmie mati sapīti bizītēs. Kaklā iekārta svilpīte, jo viņa sargāja sakņu dārzus, piemēram, lai svešie nenolasa zemenes. Padomju varai tāda persona šķita nepiedienīga, un Vilmu ielika pansionātā, viņas zemnīcu nolīdzināja ar traktoru. Taču Vilma izbēga no gūsta un atkal izraka citu zemnīcu, šoreiz ielas otrā pusē iepretim iepriekšējai. Tur viņa arī nodzīvoja atlikušo mūža daļu.
Paldies bijušai ķīpsalietei Liānai Velkai, kura papildina stāstu: “Vilma ir daļa no manas pasaku zemes Ķīpsalas ar Mazo Kaiju ielu un teritorijām tai līdzās. Māja, kurā es uzaugu, ir nojaukta un ābeļdārzi nocirsti. No senajiem laikiem vēl nesen Mazās Kaiju ielas malā bija aizķēries ceriņkrūms, kas auga pie omītes un Annas tantes dārza vārtiņiem.
Otrpus dzeloņstiepļu žogam, kas bija robeža starp mūsu un Vilmas teritoriju, auga ķirsis. Puse ķirša zaru bija pārliekušies pāri dzeloņstieplēm, bet cienāties ar saldajām ogām drīkstēju tikai ar Vilmas atļauju.
Manā bērnībā Vilmai bija vairākas kazas un āzis. Četrkājaiņiem bija dažādu laiku vareno vārdi. Atmiņā palicis ruds nopinkājies suns Jāgo. Īsā ķēdē piesiets, tas nikni ārdījās otrpus dārza žogam.
Kad mūsmājās bija svētki, man Vilmai bija jānes kūkas gabals vai kāds cits cienasts no viesību galda. Šis gājiens nebija patīkams. Vilmas savdabīgā dzīvesveida pamanāmākā iezīme bija ne tikai izteiksmīgais apģērbs, bet arī grūti paciešama smaka. Galvā, ziema vai vasara, viņai bija cepure, runāja, ka tankistu. Nav brīnums, jo toreiz kādreizējās Ģipša fabrikas vienā spārnā, kur tagad restorāns, bija armijas veļas mazgātava.
Vilmas atmiņa bija saglabājusi bērnu dzejoļus, ko pastāvošā vara nebija atzinusi par padomju bērniem piemērotiem. Viņa tos labprāt izteiksmīgi deklamēja, pieņemu, ne tikai man.”
UZZIŅA
Līdz 17. gs. otrajai pusei Ķīpsalu dēvēja par Žagarsalu – kāda uz salas dzīvojoša zvejnieka vārdā, kuram pie Daugavas atradusies zvejas vieta. Taču pamazām Žagarsalas vārds izgāja no aprites un sala tika pārdēvēta par Ķīpsalu. 17. gs. beigās uz salas atradās nedaudz vairāk kā desmit zvejnieku sētu, tostarp arī Pētera Ķīpja sēta, no kuras radies salas tagadējais nosaukums. Izcelsme skaidrota arī ar veclejasvācu “kip” – ķīpa, ādu sainis.
Būtisku attīstību Ķīpsalas koka arhitektūras mantojuma saglabāšanā devusi arhitekte Zaiga Gaile, pēc kuras iniciatīvas restaurētas vairākas vēsturiskas ēkas, kas tagad veido t. s. “Ķīpsalas kolekciju” – 19. gs. vidus klasicisma stila ēka, kas pārcelta no Baznīcas ielas un šobrīd atrodas Balasta dambī 60a, 19. gs. celtais nams Balasta dambī 60, barokālā stila dzīvojamā māja Ogļu ielā 6, kas pārvietota no A. Briāna ielas.
Kolekcijā iekļaujas arī restaurēts jūgendstila un tautiskā romantisma sintēzē pēc arhitekta Eižena Laubes projekta 1909. gadā celtais īres nams Zvejnieku ielā 5a, kam raksturīgs īpaši krāšņs eksterjers, bagātināts ar konsolēm, stilizēta pildrežģa formām un citām dekoratīvām detaļām, mūra cokola stāvs atvēlēts veikaliem. Balasta dambī 68b atrodas vēl kāds Z. Gailes restaurēts nams – bijusī zivju žāvētava.
