Saules tēja ar latviskiem šamaņiem 0
“Aina un Gvido Tobji stāstīs par šamanisma praksi, un kopā mēģināsim saprast, ko sevī slēpj vārdu kombinācija “latviskais šamanisms” – šis šā gada “3×3” nometnes nodarbību pieteikumā rakstītais ieintriģēja, tāpēc braucu ciemos uz Vidrižiem, Tobju ģimenes mājām, jo līdz šim šamani biju redzējusi tikai Sibīrijas novadpētniecības muzejā.
Turklāt – ko tad nozīmē “latviskais šamanisms”? Varbūt arī latviešu ticējumos aprakstītās maģiskās darbības un, piemēram, Līgo nakts rituāli pieder pie tā?
Medī spēku
Tobju mājas saucas “Vaivari”. Pāri ceļam esot purvs, kur aug pulka vaivariņu, bet lielogu dzērvenes aizņem mazu pleķīti Ainas dārzā. Šogad viņa iesējusi arī miniatūru linu lauciņu, lai redzētu, kā lini aug, zied un kā tos rudenī var novākt un apstrādāt.
Aina un Gvido ir folkloras kopas “Delve” vadītāji un būs sastopami Dziesmu svētku laikā 6. jūlijā Vērmanes dārzā un Brīvdabas muzejā, kur vadīs krustabu godus. Nosaukums “delve” ir senvārds ar nozīmi “lāča ķepa”. Kopas dalībnieki prot spēlēt senlaicīgus mūzikas instrumentus – kokles, dūdas, bungas, baubenus, varganus un stabules – un valkā pašu rokām gatavotus lībiešu arheoloģisko tērpu atdarinājumus un senās rotas.
Sēžam klēts priekšā un dzeram nupat Gvido pagatavoto Saules tēju. Viņš ir piebēris pilnu trīslitru burku ar nupat pļavā sa plūktiem raspodiņiem, aplējis tos ar uzsildītu avota ūdeni, pārklājis ar linu drāniņu un nolicis saulē. Saules spēks un enerģija izvelk no augiem visu vajadzīgo, un šo īpašo dzērienu baudām no bērza koka trauciņiem.
Kad taujāju, kas tad īsti ir šamanisms, Gvido atbild, ka tas bijis izplatīts visā pasaulē pirms reliģiju attīstības un ka viņi paši savu darbošanos nesauc par šamanismu, bet gan par dzīvo radību gudrības izpratni.
Aina vīra teikto papildina, šamanismu formulējot kā spēju sazināties ar augiem, zvēriem, zemi, senčiem: “Šamanisms nozīmē dvēseles spēju veidot kontaktus un komunikāciju ar gariem, iegūt zināšanas, iegūt spēku. Šamanis ir savdabīga persona, kas meklē un medī spēku.”
Aina uzsver, ka tā ir pati senākā cilvēces dzīvesziņa, kas nav saistāma tikai ar manis pieminēto Sibīriju, bet gan ar visu ziemeļu reģionu, tajā skaitā arī ar Latviju: “It īpaši tāpēc, ka Limbažu novads – vieta, kur mēs dzīvojam, ir senās somugru zemes, kas piederējušas lībiešiem jeb līviem. Un somugri ir šamaņu tauta!”
Apceļojot Skandināviju, Tobji satikušies ar sāmu šamaņiem; viņi ir meklējuši un atraduši senās šamanisma pēdas un saknes arī Karēlijā un Krievijā. Sāmiem ir vārds “noidi”, kas apzīmē viņu šamaņus, bet līvi savus garīgi redzošos ļaudis sauc par “burja”.
“Vai tu mielo veļus?”
Spējas komunicēt ar gariem dažam ir vairāk attīstītas, dažam mazāk, tāpat kā muzikālā dzirde, saka Gvido. Savulaik ciltī šamanim bija daudzas lomas – dziednieks, zintnieks, arī mākslinieks, pat politiķis, diplomāts un tiesnesis. Gvido par sev ejamo ceļu sauc sirdsapziņas, intuīcijas, dvēseles un sajūtu pieredzes ceļu. Piebilstot, ka fizisks spēks dod spēju strādāt ar kājām, rokām, ausīm, acīm, bet garīgs spēks ir kā dzīvības elektriskā strāva, kas dod spējas redzēt smalkākas lietas un doties dvēseles ceļojumos.
“Jo dziļāk iepazīsti folkloras ritu pasauli, jo vairāk pamani atšķirību starp nesenām un ļoti senām tradīcijām; katrai lietai līdzīgi kā augam ir saknes, kas ir vienkāršas un stipras, un tikai tad, kad saknes ir attīstījušās, top lapas un veidojas ziedi, kas ir skaisti, bet jauni,” papildina Aina.
Pirms četriem gadiem, kad nomainījās “Delves” sastāvs, pārdomās par turpmāko abi vadītāji saprata, ka viņu dvēseles tiecas pēc senās, arhaiskās pasaules apjautas un dzīvesziņas.
Ainu ļoti iespaidojusi abu vecāku aiziešana mūžībā, jo tad sajutusi, ka nu vairs nav līdzās vecāku mīļuma pasaules un atbalsta. Ar saviem priekštečiem, kuri aizgājuši uz viņsauli, var parunāties tikai sapnī vai ieejot rāmā mediatīvā apcerē, kas ir kā dvēseļu satikšanās.
Šamanisma praktizēšana parāda, ka senči ir dzīvi, tikai atrodas viņā pusē mītiskajai Veļupei, saka Aina. Tas, ka mūsu kultūras mantojumā joprojām ir saglabājušās veļu mielošanas tradīcijas, liecina, ka ticam – senči ir dzīvi.
Uz manu iebildumu, ka ēdiens ir materiāla lieta, tāpēc neticu, ka to vajag mūžībā aizgājušai dvēselei, Aina atbild, ka ēdiena smarža un mīlestības enerģija, to gatavojot, tāpat pasniegšana, aicinot – “Nāciet, mīļie un ēdiet! Es došu jums un jūs palīdzēsit man” – ir dzimtas kopējās enerģētiskās saiknes turēšana un stiprināšana.
Tāpat kā bērni, kas dod ēdienu dārzā vai pagalmā atrastam ezītim, tā pagāni piedāvā ēdienu visam, ko viņi tic, redz dzīvu esam, – arī dabas gariem un četriem lieliem spēkiem – ugunij, gaisam, ūdenim un zemei, godājot tur mītošo, dzīvīgo spēku par “mātēm”.
Briedis, Ērglis, Bite, Irbe…
Ģimenes Ainu un Gvido aicina uz bērna pirmajiem godiem jeb krustabām. Tad Aina kā vārda došanas rituāla vadītāja visupirms bērnu parāda apkārt esošajiem spēkiem – Debesu tēvam un Zemes mātei. Otrkārt, uzrunā pašu bērnu, lai apskata pasauli, kurā ieradies un kurā būs jānodzīvo Laimas lemtais mūžs. Treškārt, ar savu garīgo enerģiju cenšas iedot bērnam piemērotu spēka vārdu, vēlot, lai mazais cilvēciņš spēj nodzīvot krietnu mūžu. Katrs bērns saņem latvisku vārdu kā spēka nesēju – piemēram, Briedis, Ērglis, Lācis, Ozols, Vējš vai Irbe, Bite, Vālodze… Dzīvnieks, augs vai dabas parādība, pēc senču pagāniskajām tradīcijām, var būt bērna “gara radinieks”, viņa sargs un palīgs.
Vārdi atnāk pie viņas sapnī pirms krustabām vai arī tulkojot zīmes. Piemēram, maza meitenīte tikusi pie Bites vārda tāpēc, ka ap viņas kūmu neatlaidīgi riņķojusi dūcoša medus vācēja, nolaižoties gan uz brunčiem, gan blūzes, gan matos.
Daudzi folkloras kopu “Delve” aicina būt klāt arī otrajā cilvēku lielajā dzīves godā – kāzās. Aina un Gvido Tobji uzsver, ka vedībās svarīgi ir ne tikai kāzu tradicionālie laba vēlējumi un pamācības; ļoti vērtīga ir īpašā prasme – spēt iedot senatnīgu sajūtu pārdzīvojumu un emociju pieredzi, kādu jaunais pāris var iegūt tikai savā kāzu dienā.
Jaunajam vīram un jaunajai sievai ir jāsaskaņojas kopā, nonākot uz viena enerģijas viļņa, un to palīdz izdarīt senie rituāli, spēka vārdi, kā arī mūzika un skaņu rīki.
Līgo nakts gaismas ceļš
Pagājšnedēļ “Delve” koncertēja Somijā, bet šovakar, 21. jūnijā, līgos Turaidā. Tur Jāņkalnā pulcēsies daudzas folkloras kopas, un vasaras saulgriežu svinības vienlaikus būs arī Vidzemes ieskaņu pasākums XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV Deju svētkiem.
Tiks iedegti īpaši Saules, Senču un Danču ugunskuri, no kalna tiks ripināts degošs ugunsrats, būs apdziedāšanās un lekšana pār ugunskuru, bet no rīta būs mazgāšanās avotā un rīta rasā. Gvido ikvienu līgotāju mudina šajā naktī sajust dabas daudzveidīgo spēku. “Delve” dziedās dziesmas arī līvu valodā, jo Turaida ir sena līvu zeme. Tieši pusnaktī Tobji vadīs senčiem veltītu uguns rituālu.
Aina izsaka vēlējumu, lai Latvijā vairāk būtu to sētu un ciematu, kur svētku uguns tiktu iedegta jau 21. jūnijā, kas pēc senču kalendāra ir īstā vasaras saulgriežu diena, un lai Līgo ugunis deg uz katra kalna. Jāņunakts tradīcijās ir pulka maģisku izdarību, taču pats galvenais ir uguns vērošana, uzsver “Delves” vadītāja. Jācenšas palikt gaismā visu nakti, sagaidīt sauli un atkal būt gaismā. Aina teic – jo vairāk būs uguņu šajā naktī, jo mēs kā tauta būsim spēcīgāka.
