Mazo ciematiņu šarms 2
Atkarībā no laika apstākļiem baznīcu zvanu sasaukšanās citreiz ir dzirdama desmitiem kilometrus tālu. Vietējie pat dzīvo pēc baznīcu zvanu skaņām – tās gan modina, gan ziņo par brokastu un pusdienlaiku. Bet ne tikai zvani ir oriģināli. Mani visvairāk fascinēja baznīcu durvis. Tās vienmēr ir vaļā. Lai durvis atvērtu, tā kārtīgi jāpieliek plecs un jāstumj ar abām rokām. Šajā reģionā kopš senseniem laikiem ir bijušas dzelzs atradnes un visi skaisto durvju dekorējumi darināti no dzelzs, kas gatavota no Kanigū kalnu masīvā iegūtās rūdas. Materiāls ir lielisks, jo tā sastāvā ir magnēzijs, kas neļauj dzelzij sarūsēt, un tāpēc skaistās un pamatīgās durvis saglabājušās gadsimtiem ilgi. Bet ornamenti, kas uz tām, nav tik daudz dekorācijai, cik aizsardzībai no ienaidniekiem.
Blakus dzelzs atradnēm ir arī marmora ieguves vietas. Tāpēc daudzviet māju fasādes, ielas, baznīcu pamatnes ir no rozā marmora. Atradnēs var paņemt kādu gabaliņu marmora, bet tad labāk nopirkt kā suvenīru jau gatavu vāzi, trauku, miezeri.
Mazajos ciematiņos šur tur uz mājām var redzēt tādu kā izaugumu, kā pumpu. Izrādās, tā ir maizes krāsns, kas kā pusbumba izvirzīta uz ārpusi.
Bauda acīm, degunam un vēderam
Ik ceļojumā pienāk brīdis, kad gribas ēst. Augļi un dārzeņi – sārti ķiploki, krāsainas paprikas, sulīgi tomāti, spoži baklažāni, mazi kabači, erotiski sparģeļi, drukni artišoki, maigi persiki utt. Langdokas Rusijonas reģions ir slavens ar augļu dārziem – sākot ar ķiršiem maija beigās līdz vīnogām rudenī. 20% no visām saimniecībām te ražo bioloģiski, un šim skaitlim ir tendence palielināties.
Aitas un kazas siers, desas un šķiņķi, piekrastes ūdeņos zvejotas treknas mīdijas, arī austeres un doradas. Ja gadās nokļūt Pradas pilsētiņas tirdziņā, tad, vien cauri tam izejot, būsi paēdis un vēl pilnus grozus piepircis.
Bet katrs rīts sākas ar kruasānu. Svarīgs ir gājiens uz vietējo bulanžēriju. Mazajā Vinca ciematā to ir divas. Katrai savs piekritēju pulks un, ja izvēlies vienu, tad jau otrajā dienā esi tur gaidīts. Bonjour! Vietējie nāk pretī ar bageti padusē. To daudzveidība ir milzīga – garākas un īsākas, plānākas un biezākas, no dažādiem miltiem ceptas. Vienas derēs brokastīm, bet no citām sanāk lieliskas pusdienmaizes, kad jādodas kalnos. Bet, ja pa ceļam gadās kāda ēstuve, droši var izvēlēties ratatuju – sautējumu olīveļļā no sīpoliem, baklažāniem, kabačiem, tomātiem, pipariem un ķiplokiem. Te ir šā ēdiena dzimtene.
Vīns. Šajā reģionā aug vīnogas, no kurām saražo pusi Francijas galda vīnu. Labam vīnam ir jābūt izturētam, stipram un aromātiskam kā saulē sakarsētam akmenim, savvaļas ziedu klēpim un Vidusjūras šalcošajam ūdenim. Gandrīz katrā ciematā ir sava vīna darītava un degustāciju zāle. Bet Thuir pilsētiņas Byrrh vīna pagrabos ir pasaulē lielākā ozolkoka muca.
12. gadsimtā celtās Kaledruā pils īpašnieki ir kāzu kleitu firmas akcionāri. Šovs visām gaumēm – te atrodas gan vīna ražotne, gan pils otrajā stāvā kāzu kleitu izstāde.
Tad vēl tirgū nopērc rituli svaiga kazas vai aitas (tās ganās pļavās, kur aug aromātiskas zālītes un solončakos – pļavās ar sāļu augsni) siera, un vakariņām vairs neko citu nevajag. Katru maltīti vēl var papildināt ar šļuku vietējās olīveļļas, kurā iemērc bagetes ņuku. Olīveļļu var nopirkt pie šarmantā Pjēra augstvērtīgas bioloģiskās Mulēdeminervas eļļas ražotnē. Degustācijā grūti izšķirties – kura eļļa labāka. Turpat arī ražošanas blakusprodukts – ziepes. Nu tās franči māk vārīt! Mazajos tirdziņos ir liela ziepju dažādība – forma, krāsa, izejvielu salikums un kompozīcijas.
Mēs lepojamies ar savu medu, bet ir vērts nogaršot arī Francijas bišu vākumu, jo tās ganās lavandas, rozmarīna vai timiāna laukos un san apelsīnkoku dārzos.
Ceļojuma beigās nav viegli visus labumus sapakot ceļasomā. Labi, ka galvenā vērtība – emocijas un sajūtas – netiek svērtas lidostā. Ar tādu svaru lidmašīnā diez vai ielaistu.
*Katari ir viduslaiku Eiropā maniheisma ietekmē radusies reliģiska grupa, ko parasti pieskaita pie kristīgajiem ķeceriem. Kataru kustība aizsākās ap 10. gs. Balkānos, kur viņus dēvēja par bogomiliem, un tālāk izplatījās uz Eiropas dienvidrietumiem, kur viņus sauca arī par albiģiešiem. Ap 14. gs. krusta karš un inkvizīcija katarus bija vai nu iznīcinājusi, vai arī piespiedusi darboties slepeni.
