Saules svētītā Dienvidfrancija. Un ciemos raganu dzimtenē! 2
Kā tik nav iespējams ceļot! Plāno pats, uzticies gidam, iekļaujies lielākā ekskursantu pulkā, ļaujies nezināmajam. Izvēlējos pēdējo un pēc brauciena rezumēju – katrs nonāk tur, kur liktenis lēmis, un satiek tos cilvēkus, ko vēlēts satikt. Dienvidfrancijas Pirenejos esmu bijusi jau divas reizes – pavasarī un rudenī. Kad labāk un skaistāk? Iespējams, vislieliskāk tas būs kādreiz ziemā, jo Fonromē var slēpot līdz pat marta beigām. Tad ielejā (200 m v. j. l.) jau zied persiki, bet Pireneju kalnu un distanču slēpošanas trasēs – (2000 m v. j. l.) sniega vēl gana.
Meklējot variantus
Viss sākās ar to, ka, plānojot atvaļinājumu, sociālajā tīmeklī ieraudzīju Santas Zāgmanes fotogrāfijas. Ūdenskritumi, kalnu takas, citā bildē fonā plaši vīnogu lauki, par ziedošām pļavām un puķēm nemaz nerunājot. Sarakstē noskaidrojās, ka viņas vaļasprieks ir nelielu ekskursantu grupu uzņemšana. Kas bija āķis, uz kura uzķēros? Mani fascinēja pieminētais Vinca ciematiņš, par kuru neatradu informāciju nevienā ceļvedī. Patika, ka ceļotāju pulciņš būs neliels – astoņas personas. Kalni, kalni, kalni – nu, tas mums, līdzenumā dzīvojošiem, ir vislielākais vilinājums. Un, protams, franču virtuves noslēpumu iepazīšana. Voila!
Santa Francijā dzīvo jau astoņpadsmit gadus un krustu šķērsu izstaigājusi kalnu takas, atklājusi brīnišķīgus skatus un to grib parādīt citiem. Lielās raupjās kataru* pilis, šarmantie, mazie ciematiņi, kuros mīt seniori un mākslinieki. Trīs vaļi, uz kā var būvēt atvaļinājumu ar pievienoto vērtību – aktīvā atpūta kalnos, laiska atpūta ciematiņos un franču virtuve. Langdoka Rusijona reģionā ir 300 saulainu dienu gadā. Šeit ļoti labprāt atpūšas arī paši franči. Starp citu, viņi pusi atvaļinājuma pavada, kāpjot kalnos pa takām, bet otru pusi – zvilnot kādā kūrortā pie jūras vai okeāna.
