Saules paneļi: nākotnes enerģija vai lamatas? 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saules enerģija Latvijā ir kļuvusi par populārāko no alternatīvās enerģijas veidiem. Tomēr ne alternatīvas enerģijas piekritējiem, nedz noliedzējiem tā nav pēdējā brīža atklājums. Tādēļ arī Latvijā ir rodami ļaudis ar jau vairāku gadu pieredzi saules paneļu izmantošanā, kā arī tādi, kas potenciālu saredz citos alternatīvās enerģijas veidos.
Lai turpinātu šobrīd tik populāro tematu, savācu kopā piecus vīrus, kuri nepieciešamās iekārtas nepārdod, nereklamē – tātad nav pārlieku uzmācīgi optimisti –, bet jau lieto, plāno to darīt vai nolēmuši saules strāvas medības tomēr nesākt.
Privātais pensijas fonds
Privātmājas īpašniekam Uldim Rolim pieder auto servisa uzņēmums, kurā tiek lietoti arī elektromobiļi. Pirmos saules paneļus Rolis uzstādījis jau 2016. gadā, kad nekādu valsts dotāciju šajā jomā nebija.
“Tas ir manas pensijas “jumta līmenis”,” pilnā nopietnībā saka Rolis.
“Manuprāt, drošāks nekā bankas. Kopš “Parex” laikiem tām lāgā neticu. Toreiz gandrīz pazaudēju prāvu uzkrājumu. Galu galā to atguvu, bet uzticību bankām gan ne. Man pat kreditkartes nav. Algu saņemu uzņēmuma kasē. Un siltas vecumdienas krāju uz jumta.”
Septiņi gadi tātad kopš starta pagājuši. “Neviens panelis pagaidām nav nobrucis,” pieredzē dalās Rolis. “Viens invertors (lai arī – Vācijā ražots) gan “nokliboja”, bet garantijas laikā, un tādēļ tika bez maksas nomainīts. Pārējie trīs man ir Ķīnas ražojumi. Vēl viens no Izraēlas. Pēdējais – vislabākais, ar lielisku “softu”.”
Cik tālu līdz mērķim? To varēšot pateikt nākamgad, kad saules paneļu īpašnieks pirmo reizi būs izmēģinājis, vai iespējams visu ziemu māju apsildīt ar vasarā paša saražotās elektrības pārpalikumu. Bez gāzes, granulām u. tml. “Nekad man tādas nav bijušas. Un negribu. Elektriskie procesi ir visērtākie, tīrākie, komfortabli vadāmi un automatizējami,” uzskata Rolis. “Lietošu pagaidām parastus eļļas radiatorus. Ja nu tomēr ziemas beigās jaudas krājumu nepietiks, nākamgad domāšu par kādu siltumsūkni.”
Rolis izrēķinājis, ka pēc diviem gadiem par sadzīvē nepieciešamo enerģiju “Sadales tīkliem” maksās tikai tik, cik par vasaras pārpalikuma uzglabāšanu.
“Sadales tīklu” krātuve viņu kopumā apmierina. “Ja nu vienīgi pieslēguma jauda būs jāpamaina. Pagaidām man pieci kW. Vajadzēs desmit,” prāto Rolis.
“Var, protams, slavēt “Sadales tīklus” par pārpalikuma uzkrāšanas iespēju, bet ņemt 75 eiro par pieslēguma izskatīšanu un realizēšanu nav smuki. Tā tikai šķiet, ka cilvēkam, kurš spēj investēt piecciparu naudu pašu paneļu uzstādīšanā tie 75 ir nieks. Bet tas ir apvainojums. Neliels, bet nejauks šķērslītis. Un vēl – lielisks palīgs vasarā ir elektriskais auto – ja uzkrājums “Sadales tīklos” tuvojas limitam – lādēju auto. Pat divus – man uzņēmumā tādi ir.”
Neatkarība lētāka par vecu “bembi”
Arhitekts Jānis Mežulis, kura īpašumā ir privāta māja Rīgā un lauku īpašums Vidzemē, sācis saules spēka vākšanu krietni sen. Toreiz gan ar ūdens sildīšanas, nevis elektriskajiem paneļiem.
“Esmu sevi vienmēr uzskatījis par praktisku cilvēku. Jā, arī savu īpašumu apsaimniekošanā,” tā sevi raksturo Mežulis. Viņš skaidro, ka vienmēr centies pārdomāti izvēlēties to, kāds apkures veids būtu racionālākais katrā konkrētajā situācijā.
“Tā kā manā lauku īpašumā ir pietiekami daudz dažādu koku un krūmu, tad arī malka līdz šim ir bijusi mana apkures materiālu saraksta topā. Man tā ir tikai jāsavāc un jānogādā līdz krāsnij.” Tas Mežulim prasa vien minimālus ieguldījumus gan apkures sistēmā, gan sagādes un transportēšanas aprīkojumā, kur pretī ir neatkarība no tirgus cenām ar aktīvās atpūtas elementiem pie dabas.
“Un kas ir vissvarīgākais – nekādi ikmēneša regulārie maksājumi par apkuri,” viņš rezumē.
Tomēr vēl joprojām viens sāpīgs regulārais maksājums paliek. Tā ir elektrība. “Visus iepriekšējos gadus elektrības rēķins man bijis aptuveni simt eiro apmērā. Tomēr kaut kāda tur kovida ietekmē – un to mēs visi zinām – pagājušajā gadā kaut kas notika ne tā, un jau novembrī mans elektrības maksājums bija sasniedzis atzīmi 300+ eiro,” atceras Mežulis.
“Sajūta pirmajā brīdī bezpalīdzīga. Tomēr bija jārīkojas. Pirmais, ko darīju, nomainīju elektrības piegādātāju un pārgāju uz fiksēto likmi (tajā brīdī – 12 centiem). Tomēr līgums tika noslēgts tikai uz diviem gadiem, kuru laikā būtu jāatrisina arī šī problēma.”
Tagad Mežulis lūkojas saules paneļu virzienā. Viņš arī veicis aprēķinus, vai tie būtu izdevīgi. “Saskaitot kopā visu savu īpašumu elektrības patēriņu, sanāca kādi 8000 kWh gadā,” skaidro arhitekts. “Labi, ņemam paneļu sistēmu uz 8 kW un dzīvojam tālāk bez bēdām. Tomēr mūsu sadales tīklu ierēdņi kopā ar valdības guru nav papūlējušies uzbūvēt sistēmu, kas jau ieviesta Igaunijā un Lietuvā, kur pārpalikuma atpirkums darbotos uz visām manām adresēm. Sanāk stulbi, ka savā lauku īpašumā, kur daudz vietas, nevari uzlikt sistēmu, kas atmaksātu arī tava Rīgas dzīvokļa patēriņu.”
Tomēr, ja dzīvo privātmājā, kur ir pietiekami daudz vietas paneļu izvietošanai, viss vēl nav tik slikti, secina Mežulis. Viņaprāt, ir jāpārslēdz domāšana uz to, ka saule ir mūsu vienīgais patiesais un sākotnējais enerģijas avots, un tātad – tehnoloģiskais risinājums jau ir.
“Saules paneļi ir spējīgi tavā mājas sistēmā ienest enerģiju tīrā un tiešā veidā,” attieksmes maiņas filozofiju skaidro Mežulis.
“It sevišķi – ja vari atļauties iegādāties sistēmu, kas maksā lētāk nekā 12 gadus vecs bembis un tavā rīcībā nodod 11 000 kWh gadā, kurus vari izlietot pēc savām vēlmēm. Gribi, apkurini baseinu, lādē savu elektroauto, bet, galvenais – ielaid to savā mājas apkurē. Tie būs tie kilovati, par kuriem nebūs jāmaksā gāzes, granulu vai malkas rēķini!”
Viņš gan uzskata, ka, protams, būtu nedaudz jāsaspringst, izvēloties sistēmas uzstādītāju, tomēr ieguvums būtu solis uz priekšu, kas palielina neatkarību.
Priekšroku dod siltumsūkņiem
Plaša profila uzņēmējam, “Āgenskalna ostas” līdzīpašniekam Jurim Petuhovam pieder māja Rīgā. Bez saules paneļiem. Bet mazliet citā veidā enerģētiski modernizēta.
“Mana mājsaimniecība jau tagad patērē mazāk elektrības nekā būtu vajadzīgs paneļu uzstādīšanas rentablitātei. Arī elektroauto man nav,” skaidro Petuhovs. “Un tāda arī nebūs, līdz zaļie ar varu nepiespiedīs no rūcošas (un mazliet kūpošas) kustības atteikties.”
Viņš uzsver, ka savu māju ir labi nosiltinājis. “Klasiskās koksnes dedzināšanas (labi kamīni) papildināšanai lietoju siltumsūkņus. Tie, manuprāt, ir lieliski, lai arī pagaidām nepietiekami populāri, no parastās “Latvenergo” rozetes ņemtās elektrības multiplikatori,” vērtē Petuhovs.
“Pat visvienkāršāk uzstādāmie (gaiss – gaiss) pumpji no kilovata elektrības spēj dot vismaz trīsreiz vairāk siltumenerģijas. Mazāk vien dienās, kad āra temperatūra nokrīt zem mīnus desmit. Un cik tad mums tādu dienu ir?”
Analizējot siltumsūkņu priekšrocības, Petuhovs uzsver, ka to uzstādīšanai nepieciešamās investīcijas esot daudzkārt mazākas nekā saules paneļos.
“Saules paneļu dotā “neatkarība” turklāt ir visai nosacīta, ja vien pats neveido arī privātas enerģijas pārpalikuma krātuves (vēl dārgākas par pašiem saules kolektoriem),” viņš piebilst.
Paštaisīti ūdens sildītāji un vējš
Šo rindu autora rīcībā arī nav saules paneļu, lai arī ir īpašums – māja Rīgā. Un tā vien šķiet, ka saules paneļi tur netiks uzstādīti. Ūdeni dārza baseinam un vasaras dušai gan sildu uz garāžas jumta. Un gudroju par jūras vēja, kurš Bolderājā gandrīz nerimstošs, ķeršanu.
Mans stāsts līdzīgs iepriekšējam. Pašpatēriņš mazs (izņemot dažus ziemas mēnešus – ja tie tiešām auksti). Elektromobilis varbūt būs. Maziņš, pilsētai domāts. Ar nelielu apetīti, kuru var apmierināt pašreizējais “Elektrum” pieslēgums.
Viens enerģijas rīma man gan ir – kapitāls dārza baseins ar tilpumu ap 25 kubikmetriem. Bērni un dāmas prasa vismaz +25 grādus. Un tos daba vien nedod. Vismaz naktīs jāsedz deķītis virsū.
Te – pat bez lieliem kapitālieguldījumiem un sarežģītām tehnoloģijām – var palīdzēt saule. Un ūdens caurteces sistēmiņas, kuras, internetā atrodamos paraugos iedvesmas smēlies, var pagatavot pats. Mana pirmā sastāvēja no vienkāršas dārza laistāmās šļūtenes, izlocītas pa garāžas jumtu. Cirkulāciju nodrošināja jau esošais baseina filtra sūknītis (250 vati).
Devums? To var aprēķināt. Mērām ūdens temperatūru pirms un pēc “jumtošanas”, mērām ūdens daudzumu laika vienībā. Veicam aprēķinu – mute vaļā… Iegūts kilovats. Pat ar tik primitīvu konstrukciju, kuru tālāk pilnveidojot, rezultātu dubultoju. Pilnveidošu joprojām. Laikam jau caurteces paneļus taisīšu pats. Interesants vaļasprieks prasmīgam amatniekam. Bet gatavi nopērkamie ir dārgi. Lētie (pamēģināju Ķīnā ražotus melnus deķīšus, sešus kvadrātmetrus par 250 eiro) darbojas labi. Bet drīz (man trešajā vasarā) sāk šķīst un plīst.
Un domāšu par vēju, kura izmantošana arī varētu būt privāta. Tā ir enerģija, kura, atšķirībā no saules, nav sezonāla. Ziemā slēdzu vēja turbīnu pie siltumsūkņa. Vasarā – pie baseina. Ja enerģija pašlaik nav vajadzīga, turbīnu nobremzēju – lai gultņi lieki nedilst…
Eksperta viedoklis
Svarīgi veikt precīzus sākotnējos aprēķinus
Latvijas Autoinženieru asociācijas prezidents RAITIS MAZJĀNIS, eksperts ar ievērojamu pieredzi modernās enerģētikas projektēšanā (“Rīgas satiksme”, autobusu elektrifikācija, ūdeņraža tehnoloģijas u. c.):
“Mans priekšlikums tomēr ir uzstādīt saules paneļus arī tam letiņam, kurš savā muižā neko lieku negrib ražot. Tomēr – iepriekš enerģijas patēriņu rūpīgi izpētīt un saskaitīt, lai pārliecinātos, ka plānotais pārpalikums nav liels.
Vai tā liekās enerģijas nodošana darbojas? Pašlaik jā. Tomēr man ir aizdomas, ka šo lietu kādā brīdī var pārtraukt.
Ne jau tūlīt, bet pēc gadiem 3–5, kad tuvosies dikti gaidītais rentablitātes periods. Piemēram, ministrijās izdomās, ka četri centi ir par maz, uzliks vēl četrus. Un tā tālāk.
Un tad vienīgā iespēja būs izdomāt, kā kaut kur to enerģiju uzkrāt. Un vēl pēc dažiem gadiem – kā un kam tos vecos paneļus nodot. Kādam to pieņemšana būs superbizness. Man – jaunas investīcijas, vecos aizvietojot.
Par enerģijas pārpalikumu. Nav ilgtermiņa garantiju, ka “Sadales tīkli” ar šo bagātību spēs tikt galā tā, lai man – ražotājam – tas būtu rentabli. Viņu darbs, protams, ir sarežģīts: komplicēti pārdales manevri, lai šeit un tagad lieko paņemtu (nopirktu) kāds, kuram tas vajadzīgs.
Pat Daugava nespēj “lieko” enerģiju uzglabāt. Ja “Sadales tīkli” ar šo uzdevumu galā netiks, nāksies (pašiem ražotājiem?) risināt enerģijas uzglabāšanas jautājumus. Labākais variants (zinātniski un tehniski pierādīts veiksmīgos eksperimentos) ir ūdeņraža ražošana. Un tā vēlāka izmantošana – gan kā apkures, gan transporta degviela. Japāņi, piemēram, šajā jomā tikuši vistālāk. Vai varam kaut ko līdzīgu veidot paši? Laikam jau nevaram, jo visi patenti jau pieder citiem. Varam šīs tehnoloģijas tikai pirkt.
Vēl viens variants – privāta akumulatoru baterija. Liela. Milzīga. Kā pieciem elektromobiļiem. Bet tās arī prasa sarežģītas kontroles un vadības sistēmas.
Vajadzēs jaunas investīcijas? Atkal privātas? Kāpēc to visu uzkraut atsevišķu pilsoņu pleciem un makiem? Kāpēc šo sarežģīto darbu nevarētu veikt valsts uzņēmumi. Pilsonim taču labākais būtu vienkārša un pierasta “štepsele”.
Kāpēc nevar valsts?
Nu, pilsoni, tomēr mēģināsi? Labi. Vien lētākos un pārāk uzbāzīgi piedāvātos risinājumus sargies izmantot. Šajā modīgajā, Eiropas valstu un Savienības devīgi atbalstītajā biznesā salīduši, paneļus, invertorus iepirkuši lielā daudzumā (tā taču lētāk) un nu grūž tirgū…”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
