Agris Liepiņš: Lai patiesības koks nenonīktu, gadu no gada jāatceras par leģionāriem 39
Apmeklējot Nacionālo bibliotēku, ievēroju, ka pirmajā stāvā aplūkošanai izlikti spēlfilmas “Nameja gredzens” kostīmi. Biju dzirdējis, ka filmā velti meklēt vēsturisko patiesību, bet redzētais mani patiešām pārsteidza. Tērpos nav nekā no trīspadsmitā gadu simteņa zemgaļu apģērba! Vīriešiem kājās jocīgi kovboju zābaki, sievietēm apjoztas vīriešu apkaltās jostas, pilnīga neorientēšanās rotu materiālā – radās iespaids, ka filmas veidotājiem nav bijusi ne vismazākā vēlme iepazīties ar zemgaļu apģērba nēsāšanas ieradumiem. Stāstot savu varoņleģendu, kino veidotāju komandai tas licies mazsvarīgi. Sanācis viltus stāsts jeb brīvs māksliniecisks traktējums, sauc kā gribi.
Nevienam nav liegts savu nezināšanu saukt par savdabīgu māksliniecisku skatījumu. Radošiem cilvēkiem piemīt individuāls tēlu redzējums un alegoriskas vīzijas, kuras paplašina apziņas apvāršņus. Tā stāvot, prātojot un vērojot izbāžņus, nez kāpēc sāku domāt par gadskārtējo leģionāru piemiņas dienu. Pēkšņi sapratu, kāpēc tik svarīgi gadu no gada pieminēt sirmos karotājus un neļaut viņu gaitām aizaugt ar nezināšanas zāli. Nezināšana ir pateicīga augsne gan ļauniem meliem, gan labi iecerētiem muļķīgiem izdomājumiem. Kad pēdējie liecinieki, kuri cīnījās vācu armijas formās ar Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu uz rokas dosies mīt aizsaules takas, nezināšanas purvā varēs dēstīt jebkuru koku. Ļaundari iestādīs melu stumbeni, barodamies nezināšanas augsnē, tas sazaros kupliem zariem un viņu mestajā ēnā nonīks patiesība. Pavirši ļautiņi, labu gribēdami, uzņems skaisti sadomātu filmu ar nesaprotamās formās tērptiem aktieriem un rādīs to tikpat nezinošiem Eiropas skatītājiem. Nezināšanā barodamās, filma izaugs par krāšņu viltus ziņu. Nezināšanas purvā labi jutīsies kā meli, tā izdomātas labās pasakas, vienīgi patiesības koks tur neieaugsies.
Lai patiesības koks nenonīktu, gadu no gada jāatceras par leģionāriem. Ar patiesības raupjo plaukstu jānoglauda viņu sirmās galvas un ar patiesības stingro roku jāatbalsta viņu šodien jau pagurt sākušie soļi. Toreiz, Otrā pasaules kara sākumā, leģionāri bija jauni puiši, kuri tika audzināti savai valstij. Saulainai un skaistai Latvijas valstij. Ar sauli sirdī, ar dziesmu – lai latvju saule nenoriet, lai latvju zobens nesarūs – viņi devās cīnīties pret boļševikiem. Svešā armijā un uzģērbuši svešu mundieri, bet ar Latvijas sauli sirdī. Leģionāri ticēja, ka viņi patrieks komunistus no Latvijas un pēc kara tiks atjaunota Latvijas valsts. Velti ticēja, vāciešiem šāda nodoma nebija. Visprecīzāk leģionāru noskaņojumu pauž leģiona dziesma: “Karogs sarkanbalti sarkans/ Kritušos un dzīvos klāj./ Pretim sarkanajam mērim/ Latvju karavīri stāj.”
Pār Latviju uzausa komunisma saule, auksta un nemīlīga kā polārā nakts. Latvijas saule turpināja spīdēt, dziļi noslēpta leģionāru sirdīs. Tā sildīja un izžāvēja asaru pielieto dvēseli, kad padomju varas iestādes aplēja viņu radiniekus aukstiem dubļiem, kad leģionāru bērniem liedza iestāties augstskolā, kad neņēma darbā un izturējās aizvainojoši. Tā nožāvēja asaras, kad atjaunotajā Latvijā par viņiem centās aizmirst un leģionāru piemiņas dienā Brīvības piemineklim apkārt apjoza policijas žogu, liekot sirmajiem vīriem iet kā zvēriem caur krātiņu. No Latvijas saules leģionāri neatteicās visdrūmākajos laikos un neatteiksies arī šodien, tās staros sildīsies viņu dvēseles, ceļoties pāri veļu upei.
Veroties gadskārtējā leģionāru gājienā, man vienmēr licies, ka pretī nāk nevis dzīves elli izbriduši vīri, bet gaismas pielieti sirmgalvji. Lai saules mūžs jūsu ticībai, sirmie saules kareivji!
