“Livin’ aloha”: Saules izaicinātā Betija 0
– Mēs, latvieši, uzskatām, ka Amerika ir visu iespēju zeme, taču tur izsisties dzīvē uz augšu ir ļoti grūti, jo valda milzīga konkurence. Nav iedomājams, ka es Amerikā savos divdesmit trijos gados, būdama vēl studente, nacionālajā valsts kanālā varētu demonstrēt savu raidījumu. Taču Latvijā tas ir iespējams, – teic BETIJA TURLAJA, kura ir jaunā raidījuma “Saules izaicinātie. Livin’ aloha” veidotāja.
Šis raidījums patlaban astoņu sēriju garumā vērojams LTV 1. programmā, un tajā Betija skatītājus iepazīstina ar pieciem Latvijas studentiem, kuri aizvadītajā vasarā programmas “Work & Travel” ietvaros bija devušies meklēt darbu Havaju salās. Betijai tā nebija pirmā iepazīšanās ar šo atpūtnieku paradīzi Klusā okeāna vidū, jo pirms diviem gadiem viņa pati aizvadīja trīs mēnešus Havaju salās, strādājot gan kafejnīcā, gan suvenīru veikaliņā.
– Es biju celmlauze, viena no pirmajām, kura, izmantojot šīs studentu programmas dāvātās iespējas, devās darba meklējumos uz Havaju salām. Kompānija, kas ar to nodarbojas, atrodas Igaunijā, un laikam Latvijas studenti tai īsti neuzticējās, domādami, ka tas ir kāds kaktu kantoris. Tagad arī Latvijā ir aktivizējusies jauniešu organizācija “Student Tour”, un es esmu tās vadītāja. Ar jaunā raidījuma palīdzību vēlos iedvesmot studējošos jauniešus, lai viņi nebaidās uzdrīkstēties doties uz Ameriku un aizvadīt trīs mēnešus, tur pastrādājot. Kad vēl to darīt, ja ne jaunībā! Un gūtā pieredze nav atsverama. Gribu iedrošināt arī vecākus, lai viņi nebaidās palaist bērnus plašajā pasaulē. Šajā programmā var iesaistīties pilna laika klātienes studenti, kuriem ir labas sekmes mācībās un motivācija atgriezties Latvijā. Tad ASV vēstniecībā viņiem tiek izsniegta darba vīza uz trim mēnešiem. Jaunieši var izvēlēties, uz kuru vietu Amerikā doties, tā var būt pat Aļaska. Ceļa izdevumi jāsedz pašiem un arī darba atrašana ir viņu ziņā. Kādas mana raidījuma varones mamma pārdeva govi un sivēnus, lai meita varētu aizbraukt uz Havaju salām. Bet viens no puišiem paralēli studijām strādāja par sētnieku, lai nopelnītu naudu lidojuma biļetei. Baltijas valstu studentiem populārākais galamērķis ir Havaju salas, kas ir iecienīta atpūtnieku vieta, tāpēc tur samērā viegli atrast darbu kādā no apkalpojošajām sfērām. Es strādāju divos darbos. Kafejnīcā darbojos pie kafijas automātiem, gatavojot late, espreso, ko nu klients vēlējās, bet veikaliņā tirgoju suvenīrus, kas saistīti ar havajiešu kultūru, piemēram, no zobenzivs asmens darinātus zobenus. Pārdošanā bija arī no īpašiem, reti atrodamiem gliemežvākiem darinātas krelles, kas maksāja virs tūkstoš dolāriem. Ja izdevās tās pārdot, saņēmu labu komisijas naudu. Daudzi jaunieši ir kā apburti no Amerikas, tās dāvātajām iespējām, labas peļņas gūšanas, taču darba vīza tiek izsniegta tikai uz trim vasaras mēnešiem. Pēc tam jādodas mājās un jāturpina studijas. Pagājušajā vasarā uz Havaju salām aizbrauca 35 studenti no Latvijas, un piecus no viņiem izraudzījos par sava raidījuma dalībniekiem, – stāsta Betija.
Pēc pirmās Havaju salu vasaras nākamajā gadā viņa devās uz Sanfrancisko. Tur gan ar darba atrašanu klājies grūtāk. Meklējumi vainagojušies smalkā itāļu restorānā, kur Betijas pienākums bija sagaidīt klientus un ierādīt viņiem galdiņus. Restorāna īpašnieks savulaik strādājis par televīzijas producentu, tālab nopriecājies, kad Betijas CV izlasījis ierakstu, ka viņa darbojusies studentu televīzijā. Saimnieks piedāvājis Betijai uzņemt dokumentālu filmu par organisko lauksaimniecību. Tā paralēli darbam restorānā viņa sāka strādāt, palīdzot montēt filmas. Tagad viņas bijušais šefs tur īkšķi par to, lai skatītāji atzinīgi novērtētu Betijas veidoto raidījumu sēriju.
Ideja par studentu piedzīvojumu dokumentēšanu Havaju salās Betijai radās kopīgi ar igauņu kolēģi Jano. Šim pasākumam bija nepieciešams atrast sponsorus. Igauņu kolēģim tas izdevās, bet Betijai nācies dzirdēt vienus vienīgus atteikumus. Nosprieda, ka Jano sameklētie divi igauņu operatori filmēs arī latviešu studentus, taču Havaju salās viņi Betiju piekrāpa. Teica, ka nesaprotot latviešu valodu, tāpēc nav interesanti filmēt latviešus.
– Tas man bija grūts brīdis. Esmu aizbraukusi uz otru pasaules malu, bet man nekā nav, pat filmēšanas kameras. Sapratu, ka tukšām rokām mājās nevaru braukt, nopirku turpat uz vietas kameru, radiomikrofonu un ķēros pie filmēšanas. Visu vasaru sekoju līdzi piecu jauniešu gaitām Havaju salās. Brīvajā laikā viņi devās pārgājienos uz vulkāna krāteriem, un es ar smago kameru visur līdzi. Šis darbs bija ne tikai garīgi, bet arī fiziski grūts. Sākumā daži dalībnieki neticēja, ka man kaut kas sanāks, bet, kad parādīju samontēto materiālu, tad apjauta, ka varētu izdoties interesants stāsts, – atceras Betija.
Tā kā viņa iepriekšējās trīs vasaras aizvadījusi Amerikā, pavaicāju par amerikāņu jauniešiem, vai viņi ir atšķirīgi no mūsējiem un vai tas tiesa, ka randiņos amerikāņu puisis meitenei nekad neko neizmaksā.
– Amerikā ir citāda randiņu kultūra. Tur uzskata, ka puisis un meitene nevar būt tikai draugi. Ja pie mums vīrietis uzaicina savu kolēģi uz kino, tad tas ir tikai kopīgs gājiens uz kino. Taču Amerikā uzskata, ka tāpat vien kopā nekur neiet, tam noteikti jābūt randiņam. Es uz randiņiem negāju, bet manas istabas biedrenes gan reizēm to darīja. Latviešu meitenes no amerikāņu puses bauda lielu piekrišanu. Latvijā viņas jutās kā pelēkas pelītes, toties Amerikā varēja atplaukt. Tur nav jābūt skaistuma karalienēm, lai pievērstu puiša uzmanību. Viņi novērtē mūsu meiteņu labos augumus, zilās acis, gaišos matus. Mūsu meitenes saņēma komplimentus, aicinājumus uz randiņiem, un, cik zinu, puiši neskopojās arī viņām kaut ko izmaksāt. Mūsu jaunietēm Amerikas brauciens uzlabo pašvērtējumu un sniedz pārliecību par sevi. Toties mūsu puiši, aizbraucot uz Ameriku un pavērojot tur dzīvojošās jaunietes, saprot, cik Latvijas meitenes ir skaistas un gudras. Padzīvojot Amerikā, esmu secinājusi, ka amerikāņi īpaši necenšas dzīvē izsisties uz augšu, mazs ir tas procents, kuri grib sasniegt ko vairāk par strādāšanu apkalpojošajā sfērā. Viņiem liekas pašsaprotami vēl sešdesmit gadu vecumā strādāt par oficiantu, – savos vērojumos dalās Betija.
Viņa par uzņēmības trūkumu nevar sūdzēties. Par to liecina arī TV raidījumu sērija, kuru viņa pati veidoja, filmēja, montēja un producēja. Nākamajā vasarā Betija iegūs maģistra grādu komunikācijas zinātnē un nākotnes plānus saista ar dokumentālo filmu veidošanu.
Pavaicāju, vai darbīgajai Betijai atliek laiks arī privātajai dzīvei, piemēram, iešanai uz randiņiem.
– Man jau randiņu laiks ir garām. Mēs ar Kristapu draudzējamies astoņus gadus, bet zem viena jumta kopā nedzīvojam. Es nekur nesteidzos. Vispirms gribu atrast stabilu darbu, lai varētu sevi uzturēt. Man patīk neatkarība, nevēlos, lai mani uztur otrs, bet es tikai sēžu mājās un gatavoju ēst. Man patīk gatavot, īpaši cept kūkas, taču nevēlos savā dzīvē aprobežoties tikai ar kūku cepšanu. Man ir paveicies ar draugu. Kad Havaju salās igauņu filmētāji atteicās palīdzēt, izmisusi zvanīju Kristapam, neraugoties uz trīspadsmit stundu laika starpību. Draugs mani mierināja, iedrošināja nepadoties. Kristaps mani ļoti atbalsta. Vienu gadu abi studējām Anglijā. Kristaps mācījās starptautiskās attiecības, es – mediju zinības. Taču man tur nepatika, pelēkas mājas, pelēki cilvēki. Neapmierināja arī izglītības sistēma. Nedēļā notika tikai divas lekcijas, pārējā laikā jāmācās patstāvīgi. Man šī brīvība nebija pa prātam. Sapratu, ja gribu strādāt par žurnālisti Latvijā, tad arī Latvijā jāstudē. Man varbūt tuvojas tie gadi, kad būtu jāsāk domāt par ģimeni. Mani vecāki šajos gados jau bija precējušies. Daudzas manas klasesbiedrenes ir precējušās, audzina bērnus. Un tad aizdomājos, vai esmu bremze, vai esmu ko nokavējusi? Taču vēlos, lai maniem bērniem ir gudra mamma, ar kuru var lepoties, nevis uztvert tikai kā vadātāju uz bērnudārzu un pulciņiem. Man noteikti kādreiz būs ģimene, tikai ne tuvāko gadu laikā. Vienubrīd mēģinājām ar Kristapu atrast kopīgus hobijus. Uzspēlējam skvošu, boulingu, taču nevarējām tam abi vienlaikus pievērsties. Nesen sapratām, kas ir tas, kas mūs vieno, – mēs abi gribam dzīvē daudz ko sasniegt un šā mērķa vārdā esam gatavi smagi strādāt.
Mani igauņu kolēģi stāstīja, ka Igaunijā vēl aizvien pastāv obligātais dienests armijā. Manuprāt, mēs esam zaudētāji, atceļot šo vīrišķības skolu. Armija norūda jaunieti, veido stingrāku raksturu. Daudziem mūsu puišiem pietrūkst vīrišķības, viņi ir tādi “mīkstie” , neprot elementārus vīriešu darbus, piemēram, salabot izlietni vai ieskrūvēt lampiņu. Novērtēju to, ka mans tētis māk visu saimniecībā nepieciešamo, viņš man ir vīrieša ideāls, – atzīst Betija.
