Saules Dižapļu vēstījumi. Saruna ar mākslinieci, latvju zīmju zinātāju Brigitu Ektermani 0
Brigita Ektermane – māksliniece, ezoteriķe, dziedniece, filozofe. Zīmju reģe. Viņai apgādā “Latvijas Mediji” tikko iznākusi grāmata “Latviešu zīmju spēks”. Brigitas zīmju gleznas šobrīd skatāmas divās vietās – “Valtera un Rapas” grāmatu namā Rīgā un Priekules Kultūras namā. Un… viņa dzimusi tieši ziemas saulgriežos. Stāsts par Saules ceļu, saulgriežiem, cilvēka mūžu un zīmēm mūsu ceļā.
Biezs miers
… pirmā sajūta, kas pārņem, ieejot Brigitas daudzkambaru mājoklī.
Lielajā istabā – visa krāsu palete: plūstoša, saskanīga. Zīmju gleznas. Daudz gaismas. Svečuguns. Dēla Dāvida vērti sarežģīti puzuri – mūžīgie dzinēji – un supersmalki detalizētas grafikas. Tikpat smalki inteliģents meinkūns ar maigu balsi – Miks, Mikucis, Mikāns.
Mazajā kambarītī – darba vieta zīmēšanai un rakstīšanai, atpūtas stūrītis. Nekā lieka. Tālāk ziņkāroties neejam, apmetamies pie lielā galda un ieplūstam krāsās un zīmēs, porcelāna tasītēs un zāļu tējā, piparkūku zvēriņos un nesteidzīgā sarunā, kur daudz kas nolasās domu līmenī.
Saulgriežu bērns
Tā bija barga ziemas nakts no 20. uz 21. decembri – sniegs līdz palodzēm, auksts, kad tieši īstajos saulgriežos, lielas lauku mājas siltajā virtuvē piedzima Brigita. “Māja vēl ir, klēts, dīķis, ozoli – mans vecākais dēls tur piekopj un saimnieko. Es reizēm turp aizbraucu.”
Vai saulgriežu bērnam ir īpašāka pasaules uztvere? “Man ir svarīgi pasauli izzināt, saprast, lielo puzli salikt, esmu nepacietīga – kas tur, aiz horizonta? Dullā Daukas sindroms. Kopā ar vēlēšanos pāriet bezdibenīgai upei pa smildziņu, nesamērcējot kājas, kas nav iespējams.”
Pēdējā laikā Brigita mācās pateikt nē, atbrīvoties no liekā. “Tā ir greznība un liela vērtība – uzdrošināties būt pašam, neļauties ierauties pienākumos, ikdienas amoka skrējienā un ilūzijās – rīt būs labāk. Šodien laiks rit ar milzu paātrinājumu, katram tiek konkrēti paprasīts, kas viņš ir un kurp iet. Ļoti daudzi tiek noņemti no laukuma – karmiski.
Šis ir uzdrošināšanās laiks – pārstāt baidīties un darīt, ja jūti, ka gribi un vari, pat ja visu neproti.
Tajā pašā laikā šis ir nenormāla ātruma un izdegšanas laiks – darot daudz, gribot visu paspēt, ļaudis sagrauj veselību, neprot sataupīt spēkus, un sliktākais, ka arī valstiskā līmenī netiek runāts, vai tauta vesela un laimīga, bet par finansējumu. Agrāk ārsti pacientus uzklausīja, tagad uzreiz raksta recepti vai sūrojas par kvotām…” Likumsakarīgi – sasniedzot zināmu brieduma pakāpi, cilvēks sāk meklēt atbildes uz saviem jautājumiem, bet tie, kam dots, – arī palīdzēt citiem.
“Mākslā man nebija bail uzdrošināties – tur es zināju, ko darīju, bet ezotērikā – pagāja laiks, līdz sapratu, ka drīkstu, ka neviens nesitīs un nebļaus, ka nav īstās zīmes. Ir daži veci kungi, kas visu mūžu kaļ vienu rotu, vai ezotēriķi, kuri visu mūžu darbojas ar 12 dežūrzīmēm, citas neatzīstot vai mēģinot uzspiest savus priekšrakstus “te mēs esam, te mēs paliksim un tālāk neiesim”, kamēr pasaule – skaļa, krāsaina un agresīva – malā stāvošajiem iet pāri dziedādama, bet bailīgie nabadziņi paliek pavēnī.”
Viss Ir Viens jeb Zīmju atnākšana
“Kad man vajadzēja stiprinājumu, tās vienkārši atnāca,” Brigita atklāj savu un zīmju sastapšanās stāstu – vajadzējis aizvietot pazīstamu dziednieci ezotērikas pasākumā “Es un tu”, viņai piedāvāts nolasīt jau gatavu lekciju, bet Brigita atteikusies – varot tikai to, kas pašas.
Un tad, šīs trīssimtgalvainās auditorijas priekšā sapratusi – jā, viņai ir, ko teikt, viss plūst. “Manas pirmās zīmētās kartītes bija bērna šļupsti, taču biju pārkāpusi sev pāri, un viss aizgāja.”
Kad vaicāju, kā nosaukt šīs zīmju gleznas, Brigita pārliecinoši saka – Dižapļi. Sākusi tos veidot, lai atgūtu zaudēto enerģiju un tie palīdzētu dzīvot tālāk, tad sapratusi, ka šīs zīmes – enerģijas grafiskais attēlojums – spēj daudz vairāk. “Dižaplis – ir Saules rits, cikliskums, mūžs, Sansaras rats, koka gadskārtas, saulgriežu cikls, pulkstenis. Nejaušību nav. Viss Ir Viens.”
Viņa pirmkārt glezno un rada sev – savām domām, sajūtām, esībai. Tikai tad – rādīšanai citiem.
“Galvenais atbildēt sev – kāpēc? Vai tā būs veselība, aizsardzība kopā ar veselību, uzdrošināšanās, aicinājums rīkoties, mazināt kompleksus, atvērties pasaulei? Nākamais solis – tonālais, gleznieciskais. Tad centrs – tavs augstākais es, tava pasaule, pēc tam viss pārējais. Tas atnāk pats.” Brigita pasmaida – zīmju radīšana līdzinoties mūzikas vai grāmatas rakstīšanai – virmo, vibrē un atliek tikai pierakstīt?
“Etnogrāfija kā tāda mani līdz zināmam vecumam neinteresēja, arī tagad – gribu plašāk, vairāk, dziļāk, brīvāk. Mani nevar ielikt rāmjos, tad es vispār negribu strādāt! Taču cilvēki, ieraugot ko jaunu, uzreiz spicē ausis – kā, kāpēc, tādu nemaz nav, kur tu to redzēji, pierādi! Man tās nodevuši cilvēki, kuri jau taisaulē… Sabiedrības gatavība jaunajam ir vāja, cilvēki grib dzīvot tā, kā dzīvojuši, drošāk ir neko nemainīt. Bet – arī tā nav labi. Un sanāk lamatas.”
Aizrunājamies par zīmju senumu, par dažādu elementu, veselu zīmju un pat zīmju kopumu līdzību visās pasaules malās. “Protams, nav taču tā, ka zīme darbojas tikai noteiktā areālā, bet kilometru tālāk – vairs ne, lībiešu zīme neattiecas uz latviešiem vai citas tautas nesaprot mūsu rakstus. Zīmes iedarbojas uz zemapziņu, atver to. Zīmēm nav ģeogrāfijas vai tautības. Zīmju pilna pasaule – mākoņos, kokos, ūdenī, akmeņos, tikai cilvēki no tām baidās. Ne velti par atsevišķu zīmju izmantošanu pastāv pat kriminālatbildība, par tām joprojām neatļauj runāt un rakstīt, lai gan ne jau zīmēs ir vaina…”
Brigita uzsver – mēs varam būt lepni, ka mums ir savas gadskārtu zīmes, mūsu gada ritumu sadala enerģētiski stipras grafiskās zīmes, kas apzīmē dzīvību un nāvi, atdzimšanu un pārdzimšanu, inkarnāciju un reinkarnāciju.
“Veroties zīmēs – tagad ir tāds laiks, kad dzīvas ir tikai saknes. Zeme guļ, zvēri guļ… Gan dabā, gan cilvēkos viss ir pamiris, būtu jāsamazina ātrums (bet visapkārt dūc, rūc, kaļ, veļ) un jānostājas līdzsvarā. Vismaz šajās četrās dienās no 20. līdz 24. decembrim, pēc kura mūsu senčiem sākās Jaunais gads. Ziemassvētku zīme ir aka – tukšums, kas jāpiepilda, atpūta un attīstība, komunikācija – kā bija, kā vajag un kā būs. Un tikai Meteņos, kur Dieva un Māras zīmes veido kuploto stabu, var sākt rīkoties… Līdz tam – jālolo domas.”
Brigita uzsver – viņa nevienam neko necenšas pierādīt, tikai parādīt, ka zīmes ir dzīvas, attīstās, turpinās. Nav apturamas – tāpat kā Laiks. Vienu un to pašu zīmi uzliekot uz cita fona, būs atšķirīgs vēstījums, ieskrāpējot ar adatu koka mizā – atkal cits.
“Zināmā mērā es gribu dot pretsparu Austrumiem, viņi ezoteriski ir tik skaļi, viņi nekautrējas, bet mēs – ka tikai neizlektu, ka tikai nebūtu par skaļu, par krāsainu. Taču, kad ejam Dziesmu svētkos, tā ir milzu jauda!”
Lielākais izaicinājums
“Mēs dzīvojam baltā virpulī, Sansaras rats griežas, no tā nevar izkāpt – nākam, ejam un atkal nākam. Es gribētu… esmu izdzīvojusi tik sarežģītus dzīves scenārijus, brīžam netieku galā, taču apzinos, ka pati šo ceļu izvēlējos un eju. Man ir bijuši trīs vīri, daudz izaicinājumu, bet lielākais Skolotājs ir jaunākais dēls Dāvids, kurš piedzima 42 gados, no mazotnes sevi apliecinot kā kristāliskais indigo pārākajā pakāpē – viņš visu aptver lidojumā, viņam ir atbildes uz vēl neuzdotiem jautājumiem, viņš meklē jēgu ik darbībai, un ikvienā viņa smalkajā grafikas darbā ir vesela pasaule. Viņš ir daudz radošāks par mani.”
Brigita uz brīdi aizdomājas, tad mudina mūs dzert tēju un uzgrauzt kādu Dāvida cepto piparkūku – tai būs arī gleznu glazūras. “Parunāsim labāk par Ziemassvētkiem!” viņa smaida.
Lielā Saulgriežu grāmata
“Es raugos uz mūsu gadskārtu zīmēm kā uz unikālu vēstījumu – četri lielie saulgrieži kā četri cilvēka mūža posmi, tāpat četri svarīgākie diennakts laiki, kas atspoguļo Saules ritu. Vēlais rudens kā aizmigšana un Ziemassvētki – kā jauna atmoda. Esmu sākusi rakstīt “Lielo Saulgriežu grāmatu”, kurā runāju gan par šo solstīciju “uz vietas stāvēšanas” fenomenu, gan vienīgajiem latviešu gadskārtu svētkiem, kuriem jau nosaukumā iekodēts “balts, tīrs, spodrs, gaišs”, kas apliecina šī brīža lielo svinīgumu. Runāju par Dieva dzimšanas laiku – mūsdienās, kad cilvēki ir kristieši un nekristieši, rauc degunu par pagānu zīmēm un ierašām, runāt par Dieva piedzimšanu? Nekādu pretrunu nav! Visām sentautām Debesu, Augstākās varas, Augstākā garīguma, Sakrālā Es jēdzieni vienmēr saistījušies ar Sauli un Gaismu, bet tie, kas grēko ar savu nezināšanu, tie arī muļķīgi uzvedas…”
Brigita stāsta par sendienām, kad atbilstoši Saules ritam Ziemsvētkos jau bija ziemas vidus, nevis astronomiskais sākums; par sentautu bailēm no tumšā laika, kas mazinātas, sveces lejot, puzurus verot, māju kopjot un rotājot, veidojot rituālās maskas un dedzinot guni.
“Viņi ilgi meklēja simbolu, kas varētu apzīmēt cerību, ticību un žēlsirdību. Tam bija jābūt augstam kā cerībai, lielam kā mīlestībai un saldam kā žēlsirdība. Jānodrošina labo garu klātbūtne. Un par tādu simbolu kļuva egle…
Baltiem egle ir svētkoks – cilšu māmuliņa, bāleliņu sargātāja, ciešanu uzklausītāja, dvēseles un gara atvieglotāja.
Sakrāls koks – Dieva zīme. Ne velti egle ir klātesoša visos godos: māju ceļot un preciniekus gaidot – uz jumta; cilvēkam aizejot – pie vārtiem ar aizlauztu galotnīti; Ziemassvētkos pirtī jāperas ar verdošā ūdenī izmērcētiem skujeņu zariņiem. Eglei skujas sakārtotas kā Laimas slotiņa, katram zaram galā krustiņš – dzīvība un nemirstība, bet, rotāta ar āboliem, salmu rotām un ēdamlietām, tā atgādina, ka saule un pavasaris atgriezīsies.”
22. decembris ir Ciltsmātes Egles godināšanas diena, kam piedien šāds vārdojums:
Egle, cilšu māmuliņa,
nu tev gauži nedarīšu.
Šodien nesu savu ziedu –
trejkrustami vainadziņu,
trejus vēru gada vārtus,
šīs dieniņas gaidīdam’ –
vienu ziedu, otru ziedu,
trešu – zīļu vijumiņ’.
Kad atnāca šī dieniņa,
klāt pieliku uguntiņ’,
lai redzēja Saules māte,
cik dižena gaidīšan’ –
lai tecēja savu soli
dižceliņa vidiņā.
Saules zīmju Orākuls
Pēdīgi Brigita noliek uz galda saini ar zīmju miniatūrām – mini gleznas, kas eksponētas uz sienas un skatāmas izstādēs. Miniatūru ir ap 300. Cilvēkam jāizvēlas, piemēram, trīs, kas viņu visstiprāk uzrunā vai visvairāk patīk. Īss skaidrojums lasāms otrā pusē, taču jaudīgāk, protams, ja Brigita skaidro pati. (Mēs vilkām un likām, un bija par ko padomāt!)
Cilvēks, kurš atradis savas zīmes, var tās izmantot meditācijai, dziedināšanai, dzēriena aktivizēšanai, telpas enerģijas sakārtošanai, jo tas nav tikai zīmējums, tas ir kopums – krāsa, forma, vēstījums.
“Ja ir problēmas ar veselību kādā konkrētā orgānā, zīmi var uzlikt uz tā vai arī uz pieres – trešās acs rajonā. Ja būs īstā zīme, viņa pat nost nekritīs. Esmu pati izmēģinājusi, tas strādā. Katrā ziņā – cilvēki, kuri pievēršas zīmēm, uzņemas atbildību par savu dzīvi, meklē atbildes. Mums ir svarīgas četras lietas – veselība, attiecības, drošība un labklājība.”
Līdzīgi kā zīmju miniatūras, cilvēkam var palīdzēt arī zīmju rotas (amuleti) vai zīmju kārtis, sniedzot ātru
atbildi uz kādu sasāpējušu jautājumu. Brigita rāda šīs unikālās kārtis un mudina izmēģināt. Jā, izvilktās trīs precīzi raksturo šībrīža situāciju. Bet, ja skatītu astoņas zīmes, tās raksturotu Saules ceļu cilvēka mūžā – pagātni; šo brīdi; iemeslu, kāpēc šobrīd ir tā, kā ir; raizes; attiecības; veselību; kādi spēki ietekmē šībrīža notikumus; nākotni).
Dižapļu miniatūru interpretācijas:
Zīmes skatīt lasīšanas virzienā
* Enerģija un spēks. Neskatoties uz tumšo laiku, cilvēkā liesmo uguns; zari uz āru – sevis dāvāšana pasaulei. Jauni darbi, jauni pienākumi. Jāuzmanās no pārdegšanas
* Veselības zīme. Sevis apzināšanās. Enerģija plūst no malu malām. Kodolu sargā aizsarglauks. Zaļais – mūžība, dzelteni zeltainais – radošums.
* Plānu realizācija. Zaru krusts, kas iegriež žuburus, — laime, harmonija un kustība. Aktīva enerģija. Došana un ņemšana. Laimas slotiņas veido sievišķo aizsargapli, Zalktis un Jumis – divkāršu vīrišķo.
* Saulgriežu dižaplis. Saules gads, astoņas saulītes, astoņi galvenie gada mirkļi, kas vainagojas ar stabilu labklājību – garīgu un materiālu. Laimas slotiņas dod aizsardzību.
* Dzīvības zīme. Veselība. Dubultais W simbolizē Kasiopejas zvaigznāju no piecām zvaigznēm, kas atrodas Piena ceļā, vienmēr redzam virs Latvijas un zvaigznēm un tam atbilst Māras zīme, kas visos laikos palīdzējusi mūsu tautai izdzīvot un izbaroties – gan vieliski, gan garīgi.
* Divi zaru dakšu krusts. Veselība. Līdzsvars starp saņemamo un dodamo enerģiju. Brīdis atrp ieelpu un izelpu. Ir jāapstājas, lai sakārtojas fiziskā un psihiskā enerģija. Dieva zīme, Māras zīme, divi Mēneši – augošs un dilstošs. Šo zīmi var likt pie slimās vietas, ja ir tāda vajdzība.
* Veiksmes zīme. Atjaunotne, līdzsvarota enerģija – kolards, zelta krusts pa diagonāli; nemitīgi griežas, atjauno un akumulē dzīvības enerģiju, saņemot no kosmosa. Zilā – komunikācija ar cilvēkiem un pasauli, palīdz izvairīties no konfliktiem.
Zīmes skatīt lasīšanas virzienā
* Saules gads. Veiksmes gads. Līdzsvars. Spēja prognozēt notikumus un plānot.
* Austras koks. Dzimtas piederības zīme. Austras koks un senču saknes. Augšana pretī attīstībai, tiekšanās pēc gaismas. Cilvēka radošais / garīgais ieguldījums pasaulē.
* Mīlestības zīme. Mīlas un kopābūšanas zīme. Meklēta un atrasta mīlestība. Katram sava enerģija. Jāņu nakts un papardes zieds, ap kuru sprēgā jāņtārpiņi.
* Laimes sargs. Labklājība – Jumis, Aka, Saules un Dieva zīme. Stabila četrvienība, lai neskrien par ātru. Zilā – komunikācija. Savieno vieliski materiālo ar garīgi dvēselisko pasauli.
* Dieva aizsardzība. Veselības zīme. Zaru krusts, Dieva zīme sargā no slimībām, Laimas slotiņas attīra, Laika vilnis savieno pagātni, tagadni un nākotni. Augšgalā – Lielās Gaismas zīme – tiekšanās.
* Sāta zīme. Labklājība – Gars, Aka, Pūķis. Pūķis nes saimniekam naudu.
* Atjaunotnes zīme. Dieva aizsardzība, padoms un svētība. Ja cilvēks iet un dara, rezultāts būs vairākkartīgs – gan uzreiz, gan pēc tam. Nekas nebeidzas.
