Saules akmens dzintars – kā vēsts no senatnes 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā atrodamais dzintars – saules akmens – apzīmējumu ieguvis tā dzelteno toņu dēļ, taču pasaulē sastopami arī zaļi, sārti, brūni un pat zili dzintara gabali. Pēc pavasara un rudens vētrām savus dzintara krājumus tīko papildināt gan vietējie juvelierizstrādājumu izgatavotāji, gan dabas dziedniecības entuziasti.
Grūti būs atrast cilvēku, kurš, būdams pie jūras, nebūtu mēģinājis sameklēt kādu dzintara gabaliņu, bet tikai retajam ir uzsmaidījusi veiksme. Pagājušā gadsimta 90. gados dzintara meklēšana dažreiz beidzās pat traģiski, kad aizdegās un uzsprāga rokās paņemtais, par dzintaru noturētais fosfora gabaliņš – padomju armijas jūras piesārņojuma sekas.
Varētu domāt, ka dzintara krājumi Baltijas jūrā iet uz beigām, taču tā nav tiesa. Profesionālie dzintara meklētāji stāsta – visvairāk dzintara slēpjas otrajā un trešajā sēklī, no kurienes piekrastē tas nonāk tikai pēc stiprām vētrām. Labs palīgs dzintara meklēšanā ir gaismeklis ar ultravioleto starojumu, ko dzintars atstaro, topot pamanāms.
Tomēr jūras krasts nav vienīgā vieta Latvijā, kur meklēt dzintaru. Arī Kurzemes ezeru krastos, kas atrodas tuvāk jūras piekrastei (Engures, Būšnieku, Liepājas, Tosmares, Papes ezeros) var palaimēties, jo līdz tiem aizstiepjas dzintara dzīslas.
40 miljonus gadu vecs
Par saules akmeni dēvētais dzintars veidojies pirms 35–300 miljoniem gadu no sukcīno jeb dzintara priežu sveķiem siltas gaisa temperatūras ietekmē. Dzintara sastāvā ir ogleklis, ūdeņradis un skābeklis.
Baltijas jūras reģionā atrodamais dzintars ir apmēram 40 miljonu gadu vecs, dažkārt pat mazliet jaunāks. Mūsdienu medicīnā dzintaru izmanto kā izejvielu dzintarskābes iegūšanai, kurai piemīt antioksidējošas un pretiekaisuma īpašības.
Pētījumos atklāts, ka visvairāk dzintarskābes atrodams tieši Baltijas dzintarā. Gabaliņā ar tumšu garoziņu vidēji esot 7–8 procenti dzintarskābes, taču parasti tās daudzums nepārsniedz 1–2 procentus.
Katrā atradnē dzintars atšķiras pēc tā sastāva, krāsas, vecuma un citām īpašībām, turklāt krāsu var ietekmēt dažādi piemaisījumi, kas iekļuvuši dzintarā sacietēšanas procesā.
Piedēvē maģiskas īpašības
Jau senatnē cilvēki pamanīja ne tikai dzintara skaistumu un salīdzinoši vieglās apstrādes iespējas, bet arī piedēvēja tam maģiskās īpašības, uzskatot, ka dzintars vairo gan fizisko un gara spēku, stiprina veselību, izjauc nelabvēļu plānus, piesauc veiksmi un spēj pasargāt no ļaunas acs.
Jau Homēra Odisejā minētas dzintara piespraudes. Dzintars rotājis arī Ēģiptes faraona Tutanhamona galvassegu, bet imperatora Nerona valdīšanas laikā tirgotāji sūtīti uz ziemeļzemēm tieši pēc Baltijas dzintara, jo tas skaitījies vērtīgākais pasaulē, pret ko bijis iespējams iemainīt pat spēcīgu vergu.
Daudzu tautu gudrību krājumos atrodamas receptes dažādu kaišu ārstēšanai, kurās ietilpis dzintars. Romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais mūsu ēras pirmajā gadsimtā rakstījis, ka bērniem kaklā iekārts dzintara amulets palīdzot pret nakts murgiem un ārstējot no drudža, bet dzintara pulveris, kas sajaukts ar medu un rožu eļļu, mazinot ausu sāpes.
Vairākus gadsimtus vēlāk angļu dakteris Buleins esot guvis labus panākumus, dziedinot sirgstošos ar maisījumu, kura sastāvā bijis arī baltā dzintara pulveris un dzintara skaidiņas.
Ezoterikas piekritēji arī mūsdienās uzskata, ka, nēsājot dzintara rotas, būtu jāraugās, lai tās nezaudētu savu košumu. Pēc viņu ieskatiem: ja rota kļūst blāvāka, tā uzņēmusi negatīvo enerģiju, tādēļ jāpatur tekošā ūdenī vai saulē.
Iecienīts dziednieku vidū
20. gadsimta otrajā pusē vairāku valstu zinātnieki ir pievērsušies dzintara un dzintarskābes ārstniecisko īpašību izpētei. Dzintarskābe arī mūsdienās ir vairāku medikamentu sastāvā.
Visai plaši dzintars tiek izmantots tautas dziedniecībā, kur to uzskata par savdabīgu biostimulatoru, kas saskarsmē ar ādu un matiem rada statisko elektrību un jūtīgākiem cilvēkiem varot palīdzēt atjaunot biolauku, aktivizēt organisma procesus, normalizēt asinsspiedienu un pat – cīnīties ar audzēju šūnām.
Dabas dziedniecības piekritēji uzskata, ka neapstrādātam dzintaram ir daudz lielāka ietekme uz organismu nekā no tā darinātām rotaslietām.
Piemēram, dabas dziednieks Uldis Krauze, kas pats pētījis Baltijas dzintaru, savu biznesu balsta uz procedūrām ar paša radītu izstrādājumu – dzintara disku. “Dzintars satur dzintarskābi un dzintara eļļu, kas ir ļoti dziednieciska,” noskaidrojusi dziedniece Daiga Šķiņķe, zīmola “Livonijas dzintars” radītāja.
“Visvairāk dzintarskābes ir pienbaltajos dzintaros, jo tie veidojušies īpašos apstākļos. Dzintarskābo ūdeni ikdienas lietošanai iegūst, pārlejot dzintara gabaliņus ar verdošu ūdeni un noturot uzlējumu diennakti, bet dzintara eļļu – rūpnieciski, dzintaru karsējot ap sešsimt grādu temperatūrā.”
Gan SPA centros, gan skaistuma salonos daudzviet tiek piedāvātas dzintara masāžas, kurās izmanto dzintara pulveri vai eļļu, un tām ir savs piekritēju loks.
Kaļiņingradā dzintara vēl gana
Šobrīd pasaulē lielākā dzintara ieguves vieta atrodas pie Jantarnajas pilsētas Kaļiņingradas apgabalā (Krievija), kur zemes dzīlēs glabājas teju 90 procenti visas pasaules dzintara resursu. Primorskas atklātais karjers te sācis darboties 1976. gadā pēc tam, kad vācu karjera “Valters” krājumi bija izsmelti.
Ģeologi šajā vietā atklāja dzintara iegulas 76 km² platībā, kur tas pieejams vidēji 55 metru dziļumā. Līdz šim šeit iegūts vairāk nekā septiņi tūkstoši tonnu dzintara, izskalojot to no aptuveni 63 miljoniem kubikmetru iežu. Katru gadu Jantarnajā iegūst apmēram 450 tonnas dzintara, un, turpinoties šādam ieguves tempam, krājumu Primorskas karjerā pietiks līdz 2102. gadam.
Senākās rakstītās ziņas par Baltijas dzintaru atrodamas romiešu vēsturnieka Tacita (56.–117. g.) rakstos. Dzintara ceļš no Jitlandes (Dānija) beidza pastāvēt jau pirms mūsu ēras, jo tur dzintara krājumi tika izsmelti.
Vēlāk, sākot ar mūsu ēras pirmo gadsimtu, dzintaru piegādāja tikai no Baltijas – Sambijas pussalas, Kuršu kāpas un Kurzemes piekrastes. Austrumu ceļš veda pa Azovas un Melno jūru, un to izmantoja Tuvo Austrumu valstis.
Vislas–Dņestras ceļš nogādāja dzintaru līdz Romas impērijas austrumu robežām, un tā sauktie Morāvijas vārti pavēra piekļuvi pašai impērijas sirdij. Šo ieplaku, kas savieno Oderas (arī Vislas) augšgalu ar Moravas upes augšteci un pie Bratislavas sasniedz Donavu, sauca par Lielo dzintara ceļu – tas ļoti aktīvi tika ekspluatēts imperatora Nerona laikā, kad dzintara mode Romā sasniedz kulmināciju.
Mūsdienās Dzintara ceļa nosaukumu izmanto tūrisma firmas, tā norādot konkrētā maršruta saistību ar vietām, kur dzintars tiek izmatots rotu darināšanai, SPA procedūrās un cita veida dziedniecībā.
Dzintara istaba vēl nav atrasta
Visvairāk mītiem un noslēpumiem apvīta ir Dzintara istaba, kas tika radīta 18. gadsimta sākumā Prūsijā un bija izdekorēta ar dažādu nokrāsu dzintara sienu paneļiem, zelta elementiem un spoguļiem 55 m² platībā, kuru Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms I uzdāvināja Krievijas caram Pēterim I it kā par Prūsijas austrumu robežas sargāšanu.
Tā tika uzstādīta Katrīnas pilī Carskoje selo un papildināta Elizabetes I valdīšanas laikā pēc slavenā arhitekta Rastrelli ieskatiem 1755. gadā.
Otrajā pasaules karā Ļeņingradas blokādes laikā 36 stundās vācu karavīri Dzintara istabu demontēja un izveda uz Kaļiņingradu (toreizējo Kēnigsbergu), kur tā atkal tika izstādīta apskatei, bet, tuvojoties frontei, 1945. gada sākumā – atkal sapakota kastēs, kurām ar vilcienu vajadzēja doties uz Drēzdeni.
Taču istaba galapunktā nenonāca un joprojām nav zināms tās liktenis.
Ik pa laikam parādās ziņas par Dzintara istabas iespējamo atrašanās vietu, taču aizdomas līdz šim nav apstiprinājušās, un, visticamāk, lielākā daļa istabas ir gājusi bojā.
Pagājušā gadsimta 90. gados Vācijas žurnāls “Der Spiegel” ziņoja par Dzintara istabai līdzīgu mozaīkas fragmentu, ko kāds advokāts mēģinājis pārdot par 2,5 miljoniem ASV dolāru klientam, kurš to mantojis no sava tēva, vācu armijas karavīra.
Arī pirms vairākiem gadiem trim dārgumu medniekiem izdevās pārliecināt varas iestādes, ka Dzintara istaba pašlaik atrodas kādā alu kompleksā Drēzdenes tuvumā – slēptuvē zem dzelzceļa sliedēm, kur 1945. gada aprīlī tika apturēts vilciens no Kēnigsbergas, kas veda iepakoto Dzintara istabu, taču apstiprinājums šādam pieņēmumam joprojām nav gūts.
Kā jūsuprāt ikdienā var lietot dzintaru?
Eksperta viedoklis
Dabā atrod arī zilu dzintaru
Vija Hodireva, Ģeoloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes muzeja eksperte: “Zinātnieki noskaidrojuši, ka ne tikai no īpašu sugu priedēm, bet arī citiem skujkokiem varēja izdalīties sveķi, veidojot dzintaru, taču gandrīz visas šādu koku sugas ir izmirušas.
Dzintara krāsu var ietekmēt gan sveķu atšķirīgais ķīmiskais sastāvs, gan dažādie piemaisījumi. Piemēram, dzintars no Dominikānas Republikas nereti ir spīdīgi zilgans, iespējams, vulkānisko pelnu dēļ.
Latvijā vislielākā varbūtība atrast dzintaru ir atklātās jūras piekrastē ap Liepāju un Pāvilostu, mazāk – Rīgas līča krastā. Tas skaidrojams ar to, ka Baltijas jūras dzīlēs ir nogulumi ar dzintaru un jūras straumes, kas šos nogulumos apskalo, uz piekrasti nāk no dienvidrietumu puses.
Parasti dzintaru saturošais slānis ir piecus septiņus metrus biezs. Šie slāņi ir veidojušies galvenokārt pēcledus laikmetā līdz ar Baltijas jūras pašreizējām aprisēm. Tolaik ūdens bija daudz, un ledāju kušanas ūdeņi pārskaloja tos nogulumus, kuros bija dzintars.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
