Saule spīd tev un man? Armands Kalniņš vērtē Jura Poškus spēlfilmu „Saule spīd 24 stundas” 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ilgais Jura Poškus filmas “Saule spīd 24 stundas” tapšanas laiks kopumā nācis par labu darbam, iespējams, noslīpējot sižeta nianses.
Režisora Jura Poškus jaunā filma “Saule spīd 24 stundas” ir ilgi gaidīts notikums (pirmizrāde tika solīta jau pirms aptuveni četriem līdz pieciem gadiem), turklāt tapis vērtīgs un smalks darbs. Iespējams gan, ka šo filmu pārpratīs, gluži tāpat kā režisora iepriekšējo darbu – aso “Kolka Cool” (2011), jo aiz notikumiem, par kuriem jāsmejas (bieži, bet šoreiz paklusi), ir smeldzīgais vai pat izmisīgais. Ja nekas līdzīgs filmas norisēm nav piedzīvots vai par to domāts, tās vēstījumu var nesaprast. Poškus filmu reālistiski atveidotās vides ir savā ziņā mānīgas. Tās ir skarbas, vietumis – nepievilcīgas, nav nepārprotami gaišu tēlu, bet arī “sliktie” ir interesanti. Padomju laikā kritiķi tās varbūt vērtētu kā “dzīvi nomelnojošus” darbus (līdzīgu vērtējumu dīvainā kārtā nācās dzirdēt par “Kolka Cool”). Situācijas (un ļaudis tajās) ir viegli samērojamas ar ikdienā redzēto, jo šādi notikumi varētu būt kaut kur tepat notikuši (protams, ne mūsu mājās) un tad ar izbrīnu izstāstīti (piemēram,”padomā tik, viņš aizmuka, traks var palikt…”).
Ilgais filmas tapšanas laiks, jādomā, kopumā nācis par labu darbam, iespējams, noslīpējot sižeta nianses, bet vienlaikus, kā šķiet, tajā var saskatīt ideju briedināšanas etapus. Stāstījuma ziņā filmu var sadalīt pa vairākiem posmiem: Latvijas ainas, kurās briest “izlaušanās” idejas; nomācošie gaidīšanas svētki Sahā (Jakutijā) ar ziemeļvalstu viesu visai bezjēdzīgo ņemšanos (asprātīgs “Eiropas pārticības” diktēts strupceļš); mērķa – ziemeļpola – sasniegšanas ironiskais eksistenciālisms; vēsi tonētais fināls.
Mēģināšu raksturot katru filmas sadaļu. Latvijas posms Andra Keiša tēlotā Mārtiņa dzīvē liek jautāt, ko darīt, ja pienākuši pusmūža gadi, kad spēku vēl ir pietiekami darbiem un nedarbiem, bet nav nekā tāda, kas šķistu kaut cik jēdzīgs. Darbs garlaiko, taču uzņēmumu var sekmīgi pārdot. Ko darīt turpmāk? Naudas pietiek, ir plaša “jaunā projekta” māja, ilgstošas attiecības arī (ar mājieniem par precēšanos, nevar gan skaidri saprast – teikt jāvārdu vai ne). Kaut ko gribas, bet ko? Zīmīga ir epizode ar piezemētajiem Mārtiņa radiem, kuru uzmanības centrā ir nebūtiski sadzīviski sīkumi. Anda Stroda tēls (izrīkots, sadzīves nospiests) izvēlējies visdažādāko reliģiju meklējumus, jo beigt dzīvi vēl negribas. Vai nav dzirdēts, ka kāds paziņa it kā negaidīti meties ticības jomā, kļūstot par uzstājīgu tās aizstāvi? Pēc kārtīgas pavecāku puiku izdauzīšanās skolas dēku stilā (“atcerēsimies jaunību!”), klaiņojot pa krogiem un slāpējot vēl esošo degsmi dzerstiņā ar funktierēšanu, Mārtiņš ar kolēģiem/draugiem nonāk pie domas par “bērnības sapņa” īstenošanu, kas varētu piesolīt dzīves jēgas atjaunotni. Nu ceļojums uz ziemeļpolu, kurā, kā šķiet, saule spīd mūžam “tev un man”, var sākties. Starp citu, vairāki paziņas personiskās sarunās ir izteikušies, ka vēlas visu pamest un doties prom – uz laiku vai pavisam, visbiežāk kā mērķi gan minot Austrāliju, “tālo pasaules galu”. Vairums gan palikuši šajos sapņos, jo tik vienkārši atbrīvoties no ikdienas dzīves “važām” nevar vai negrib (varbūt, skaļi izsakot vēlmi, brīvības ilūzija nedaudz remdē neapmierinātības postu?).
Izlaušanās ir notikusi, un beidzot var sākties piedzīvojumu otrais posms, kurā Mārtiņš nokļūst Sahas pilsētā Tiksi, šķietami tuvu sapnim. Taču šajā “uzgaidāmajā telpā” nākas bezjēdzīgi, dažbrīd monotoni nīkt. Vide ir noplukusi, nejēdzīga, cilvēku attiecības pārsvarā vēsas vai asas. Vai tas ir cerētais ceļš uz eksistences jēgas atrašanu? Filmā parādās asredzīgi un trāpīgi veidotas Krievijas epizodes, piemēram, pēkšņā attieksmes maiņa – no draudzīguma uz agresīvu skarbumu un atpakaļ. Nejauko ironiski atsver kolorīti atainotā norvēģu/somu virspusējā dzīvošana, gluži kā izklaides šovā.
“Bet stunda nāk” (te izmantoju citas Poškus filmas nosaukumu), un Mārtiņu aizgādā uz “Ziemeļpolu”. Taču, lai gan “tur kaut kam ir jābūt”, nekā nozīmīga šajā “cerību piepildīšanā” nav. Balta plaša vieta, kurā neko nevar saprast? Vilšanās? Vēl jo vairāk, Mārtiņš nokļūst dzīvības apdraudējumā. Tas ir zīmīgi, jo nāves risks var sapurināt vai piespiest padoties (līdzīga situācija vēlāk atkārtojas). Mērķis bijis aplams? Vai tomēr kaut kas būtisks ir izdzīvots un pārvarēts?
Filmas fināls ir skeptisks vai cerīgs? Atziņas par skatītā vērtējumu, visticamāk, veidosies, vadoties no skatītāja pasaules uztveres. Pašvaldības policijas nepamanītais Mārtiņa un viņa nejaušā biedra grēka darbs var iezīmēt virzību gan augšup, gan lejup. Arī dzīvē, kurā “viss ir savādāk”, dažs pakāpeniski, bet mērķtiecīgi nodzeras, cits pievēršas ticībai, vēl kāds aizgūtnēm ceļo. Varbūt darbā “lēni mana dzīve drūp”? Ziemeļpolā polārā nakts un diena ilgst pusgadu, skaidri zināms tas, cik ilgi (ne-)spīdēs saule. Mūsu dzīvē tas ir citādi: lietains, piesnidzis vai apmācies dzīves periods neturpināsies tieši pusgadu, ja vien (ne-)būs saules alkas.
Jāatzīmē intriģējoši veidotais scenārijs, kurā vērojama ritmu dažādošana: dinamika, kuru nomaina saistoši parādītā garīgā un fiziskā dīkstāve. Lieliski tēlu izdzīvo Andris Keišs un vairāki citi aktieri, filmā ir daudzas spožas epizodes (piemēram, ziemeļpola ceļojuma gida darbošanās). Jāuzteic operatora asredzīgais veikums.
Tapusi viena no pārliecinošākajām pēdējo gadu latviešu filmām. Žēl, ka Poškus filmas top tik reti (dīvaini, jo vairākas no tām ir apbalvotas). Nu gan izskatās cerīgāk. Jāgaida režisora jaunais darbs “Kalendārs mani sauc”, nupat Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstījis spēlfilmas “Marija un zibens” attīstīšanas projektu. Saule atkal spīd, un taps kāds nozīmīgs “saulains stūrītis”?
