“Saule met jau rudenīgas cilpas” dzejnieka dvēseles galaktikā 0
Māra Salēja piekto dzejas krājumu “Tuvošanās” var raksturot kā ģimenisku kopdarbu, jo grāmatas redaktore un sakārtotāja ir dzejnieka dzīvesbiedre Zane Daugule, un šis fakts vērtējams divējādi.
Proti, krājums ir uzskatāms piemērs tuvu cilvēku kopīgajai garīgās un intelektuālās dzīves pulsācijai, kas, nenoliedzami, ir grāmatas ieguvums. Acīmredzami, ne tikai lasot var just, ka redaktore dzejnieka daiļradi iepazinusi līdz kaulam, bet šis fakts raisa arī pretmetus sajūtu gammās, proti, ļoti personīgā atlase var būt traucējošs aspekts, līdz ar to (vismaz man) pabāl paša autora klātesme.
Vēl joprojām neesmu tikusi vaļā no Māra Salēja iepriekšējā krājuma “Kā pirms pērkona” (“Pētergailis”, 2016) vilkmes magnētiskajām sajūtām, tādēļ, iespējams, un tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, gaidīju tādu pašu gaišumu un vienkāršību, tādu pašu cilvēcisku tuvošanos.
Taču šajā krājumā dzejniekam citi galaktiski un pārlaicīgi mērķi, par kuriem dalīšos turpmākajā tekstā. Brīžiem pat neatstāja tāda kā nolemtības sajūta, kas “Tuvošanās” vietā mani kā lasītāju no grāmatā ietvertajiem dzejoļiem attālināja, precīzāk – distancēja, un es kļuvu par vērotāju liriskā varoņa balansēšanai un sevis meklējumiem, izzināšanai uz dzīves virves.
Priecē izdevuma elegance, kuru grāmatai piešķir Zanes Ernštreites vizuālais noformējums – atturīgs melnbalti grafiskā risinājuma vāka un iekšlapu dizains.
Galaktikas dominante
Māra Salēja krājumā ievērota gredzenveida kompozīcija, kas spilgtina tā būtiska simbola – saules – apspēli ne vien tekstā, bet arī kompozicionālajā aspektā, proti, gandrīz grāmatu iesāk (otrais, 10. lpp.) un gandrīz noslēdz (piektais no beigām, 56. lpp., mākslinieces grafisko akcentu ievīts) dzejolis “saule met jau rudenīgas cilpas” – pavasarīga atmoda gan dabā, gan dvēselē, jo: “siltām lāsēm pielijušais skats / sirdī apstādina ziemu”. Iekšēji zemapziņā mani kāds urda vilkt asociatīvas paralēles ar saules simbola nozīmi Raiņa daiļradē (Saules bērns un poēma “Ave sol!”).
Krājumu veido divas nodaļas bez nosaukuma. To vietā ir Zanes Ernštreites vizuālais nodaļu ievada noformējums: I. nodaļai – aplis (saule), II. daļai – pa vidu sakļauts aplis, kas veido asociācijas ar sasietu lenti. Tomēr jāpiebilst, ka dzejas ritms visā krājumā ir vienmērīgs, tādējādi nodaļu dalījumu pat nejūt, emocionāli daudz precīzāk “nostrādā” autora un krājuma sakārtotājas iecerētā gredzenveida kompozīcija.
Raugoties no Māra Salēja pozīcijām, grāmatas nosaukums “Tuvošanās” attaisnojas, jo dzejā ir liriskā varoņa nemitīga tiecība pretī pārpasaulīgajam. (Iepriekšējā krājumā izteiktāka bija tuvošanās dabai, cilvēkam.)
roši var teikt, ka Māra Salēja dzejā ir romantisma alūzijas. Māris Salējs ir 21. gadsimta romantiķis gan savā izmisumā un vienpatībā, gan dvēseles dzīļu izzināšanā (“dvēsele nav tik blīva kā agrāk / kļuvusi mākoņaina tā peld / uz turieni // no kurienes tā bija atnākusi / kājām // bezvējā upe stāv uz vietas / atspulgs nekustas // tārps neēd ābolu / zvaigzne nekrīt” (45. lpp.), gan tiecībā pēc neaizsniedzamās tāles (saule, putni, zvaigznes, mākoņi, galaktika).
Un pāri visam Dievs, dzimtene, laiks, dzīves / nāves ceļš, kuru priekšā cilvēks ir tikai maza daļiņa no Visuma: “Dievs! Netieku vairs galā viens ar / sīkām lūgsnām kas nepāraug / pat smilgas smago galvu”. (39. lpp.)
Tuvošanās vienlaikus ir upurēšanās kaut kam nezināmam, neizdibināmam, balansēšana un līdzsvara meklēšana pasaulē kopumā, piemēram, kā zvaigznei: “zvaigzne slīd nost no debesu plaknes / un iekrīt aizā ko sauc par rītdienu / gaišu” (14. lpp.) vai arī liriskajam varonim: “kā tuvošanās ledū katram ziemas stiklam atskurbumu nes / tā arī visas dvēseles kas palikušas krūtīs noraisās no “es” [..] jā pagaidīsi. visums / liels un tev bez viņa / salst”. (15. lpp.)
Dzejas poētikas valdzinājums
Vienmēr ir saistījis Māra Salēja radošais dzejnieka rokraksts, un arī šajā krājumā var baudīt dzejnieka prasmes: būt vārdu meklējumu / atradumu meistaram, tolerancei pret valodu, teksta līganai muzikalitātei, tēlainās izteiksmes bagātīgam klāstam.
Tā visa kopums veldzē jau ar pirmajām taktīm, pirmo dzejoli: “pirmie vārdi: redzēsi mežu / redzēsi tumšu skripstošu sauli [..] dziesmām pamestus pasauļu barus – rudens dziesmām un gulgotavām / dzērvju krūcinātajām galgām”. (9. lpp.) Dzejas krājumā ieskanas arī literatūrzinātnieka un atdzejotāja pieredzes klātesme. Tas viss veido nelielā krājuma koptēlu un aicina doties līdzi dzejnieka Visuma ceļos.
