Saule melnā mugursomā. Guntas Ristamecas dzeja 1
Gunta Ristameca mīt Staicelē, kur cilvēki spēlē teātri, futbolu, basketbolu, dzied, dejo, auž, kur daba ir skaista un rēna. Gunta stāsta, ka nepieciešamību rakstīt sajutusi, kad pieķērusi sevi pie domas: it kā viss ir, bet kaut kā trūkst. Tāpat kā daudzas sievietes, kurām ir ģimene un bērni, viņa bija aizmirsusi par sevi un par to, ka ir personība, uztraucās, ko domās citi. Viņu vienmēr interesējusi dzeja, jo tā attīra un tuvina. Gunta īpaši priecājas, ka uzdrīkstējās savus tekstus parādīt citiem, jo tā viņa, piemēram, guvusi prieku uzstāties publikas priekšā. Dzeja nemaz netraucē, bet ļauj strādāt, mīlēt un būt līdzsvarā ar sevi un pasauli.
– Esi viena no Ingas Gailes dzejas meistardarbnīcas māceklēm. Pastāsti ko vairāk par to, kā jums tur gāja!
G. Ristameca: – “Literārajā akadēmijā” Inga Gaile bija otra pasniedzēja līdzās Rolandam Briedim. Viņas nodarbības vairāk balstījās uz emociju dabūšanu. Tika meklēta īstā balss, savs viedoklis ne tikai caur dzeju, bet arī ikdienā. Atceros, vienā no pirmajām nodarbībām Inga Gaile lika uzrakstīt dzejoli par vēl līdz galam neizsāpētām situācijām. Es uzrakstīju par tēti, kurš nomira, kad man bija 20 gadi. Tā bija kā attīrīšanās. Mēs rakstījām arī erotisko dzeju. Grupas biedri izveidoja jaudīgu apvienību “Dzejnieki liftā”, esmu ārkārtīgi gandarīta būt starp viņiem. Ingas Gailes vadībā ar īpašu scenāriju uzstājāmies arī dažādās Rīgas vietās. Jūtu, ka tikai tagad sāku plaukt.
– Kā mūsdienās atrast laiku dzejai? Gan kā dzejniekam, gan ģimenes cilvēkam vai maizes pelnītājam ne tajos radošākajos darbos u. tml.
– Lielu daļu laika aizņem mājas solis, vēl arī gribas palasīt kādu labu grāmatu, vīru samīļot, visus paēdināt un apčubināt. Darbā arī jāiet. Man blakus vienmēr ir pierakstu blociņš, jo patīk rakstīt ar roku, datorā pārrakstu pēc tam. Reizēm skrējienā iešaujas prātā kāda rindiņa, kas klusākā brīdī pārtop dzejā. Kādreiz rakstīju naktī – vairs ne. Naktī tomēr jāguļ. Dzeja ir mana Ulubele. Tā ir mana glābēja, lai nepazustu materiālajā bezjūtu pasaulē.
– Minēji, ka agrāk, vēl pirms aktīvas dzejas rakstīšanas, domāji par to, ko teiks citi. Ko citi saka tagad? Kā reaģē Staicele?
– Būtībā esmu palaidnīga, aktīva un radoša personība, bet ļoti naiva un paklausīga. Es noteikti iekāptu sveša cilvēka mašīnā, lai neaizvainotu viņu. Cilvēkam bez mugurkaula šajos laikos ir grūti. Nodomāju, ka jāsāk mainīties. Un, lūk, rakstu dzeju, uzstājos, riskēju un esmu pārliecināta – ja neizdodas šoreiz, nākamajā reizē izdosies. Pret mani izturas sirsnīgi un atvērti. Pateicas, ka rakstu dzeju. Regulāri tieku aicināta uzstāties pilsētas pasākumos. Publicēju tekstus starpnovadu avīzē “Auseklis”. Svarīgākais, ka ikreiz tiek iegūta jauna pieredze un jauni draugi. Tādēļ piedalos dažādos konkursos.
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Būt pārliecinātai sievietei ir gluži kas radniecīgs dzejnieka drošībai par saviem tekstiem. Gunta ir sava laika atspulgs – droša, dzejā nedaudz skarba un redzoša, jo pamanītas emocionālas lietas. Un tajā pašā laikā dzejniece ļoti labi zina, ko nozīmē “pirkt biļeti, lai brauktu sevī”.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Guntas Ristamecas īpaši sagatavotu dzejas kopu
Pārdomas naktī 3.30
Uz ielām mētājas pudeles
Dažādas naglas un skārdenes
Un nekad nevar zināt vai liekot kāju
Nesagriezīsies vai neiedzīsi pēdā naglu
Kusties mierīgi pārdomāti un rāmi
Panika ir nepieņemama lēnīgums noderīgs
Tā bieži atgādināja vecmāmiņa
(Viņa 10 gadus nosēdēja četrās sienās)
tā esot drošāk viņa teica
Es bieži ignorēju ka nepiederu sev
Tā ir drošāk es domāju
Un ar noteiktu laika regularitāti
Šķaidu kafijas krūzītes
Pret sienām dienām pret tevi un sevi
Un ceru ka pienāks brīdis
Kad krūzītes izbeigsies
Un es būšu laimīga
***
Pieskārieni caur mākoņu aizslietņiem
Lakoti nagi kleitas un uzvalki
Noberzti ceļi un satrūdējuši pagalmu stūri
Sētnieki kas pārāk daudz redzējuši
Nodilušas slotas un apspļaudīti miskastes vāki
Smiekli un tukšas sarunas
Limuzīni un nekam nevajadzīgi bērni
Trotuāri un ceļa malas
Izlietoti prezervatīvi dzenas bruģī
Līdz nakts tos pārvērst smilšu graudos
Un izkliedēt vējā starp daudzstāvu māju pagalmiem
Sapņi zvana baznīcas torņos un sola laimīgu nākotni
Salauztas sirdis raugās acīs un smaida
Un caur vieglu miglu noslēpj atspulgos asaras
Reizēm
Arbūzi pārliecas pāri Vanšu tilta margām
Un spļauj sēkliņas uz garām ejošām urlām
Santehniķi labo debesis kuras pārāk bieži pilot
Kaut filma ir par klusēšanu
Logi ne vienmēr rāda patiesību
Tie ir kā cilvēki ar šauru redzesloku
Ir jāuzmanās no frizieriem kuri līdzīgi ķirbjiem
Viņi vakaros jauc kokteiļus no cilvēku matu DNS
Un izrotā glāzītes ar oranžiem lietussardziņiem
Apsēžoties uz krēsliem kam iezāģētas kājas
Var nokrist un attapties Ķīnā kur nesaprot latviešu valodu
Un ja no rīsiem ir alerģija
Spuldzīšu garantija nedarbosies
Un tevi ietamborēs baltā dzijā
Dzērājdienas
Katru pelēku dienu
Uz tilta pāri Salacai nostājos
Rāmajā ūdenī iespļauju
Upes izkropļoto būvi
pāreju
Divlitreni vietējā bodītē nopērku
Atgriežos mājās – izdzeru
Gadās ka šodienu ar rītdienu sajaucu
Gadās ka tilts smejas
Satrunējušos zobus
griež
Mēdzam sakauties
Trulām naglām mētāties
Tilts sarūsējušās trosēs mani reizēm žņaudz
Nemākot dzīvot – pārmet
Rāmajā ūdenī iespļāvu
Kādu laiku nesarunājamies
Uzrakstu uzliekam
“Bīstami dzīvībai!”
Saule
Ieslodzīta melnā mugursomā
Neredz apsārtušās acis
Neredz pārlieku tumšās tušas straumes
Neredz seju noslēpjam plaukstās
Nezina ka pārāk bieži tu esi manā galvā
Manā gultas malā
Manā foto albumā
Manā nekurienē
Manā neprātā
Manā prātā
Manā ūdens glāzē
Manā
Norautā kalendāra lapā
Manā sasodītajā
Dzīves rāmī
Manā
Nolādētajā
…
Manā
Dienā
Manā
Naktī
Manā
Ceļā
Labdien man vienu biļeti
Es braukšu dziļi sevī
Tu smejies tā nav taisnība
Un eglītes aug lēni
Blakus resna tantiņa
Mētājas ar vārdiem
Kāds telefonā dabīgi
Lamājas ar radiem
Un lētas smaržas sajaucas
Ar alkohola smārdiem
Klusi gaudo trotuārs
Ceļš – līnija virs tiltiem
Tu smejies tā nav taisnība
Kāds krēslā knābā miegu
Slīd garām raibas reklāmas
Un burti raud aiz smiekliem
Kāds laikus uzvelk mēteli
Lai nenosaltu gaidot
Kad mīlestība atlidos
Caur bērziem lietus laikā
Tu smejies tā nav taisnība
Un grumbās sarauc pieri
Es iekodīšos pulkstenī
Lai laiks vairs neskrien ātri
Tu smiesies tā nav taisnība
Un aplaizīsi lūpas
***
Stāvot uz vietas
Piesūcas skumjas dēles
Un raudot par tevi
Sūc siltas asinis
Muša
Viņa gribēja pārāk daudz
Un sadega laternu gaismā
Sadega laternu gaismā
Gribēdama pārāk daudz
Viņa gribēja vairāk
Un mira laternu sadedzināta
Viņas pīšļus paņēma vējš
Un nolika saules plaisā
