“Saule aizvien biežāk skropstās ieķeras”: Vijas Birkovas dzeja 3
Vija Birkova ir dzimusi tagadējā Rugāju novada Lazdukalna pagastā. Dzīvo Balvu novada Kubulos un strādā SIA “Balvu autotransports”.
Ir absolvējusi Rīgas 26. vidusskolu, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, kur ieguvusi bakalaura grādu sociālajās zinībās. Padziļināti apguvusi psiholoģiju, teātra režiju un dramaturģiju. Balvu Bērnu un jauniešu centrā jauniešiem ir palīdzējusi iepazīt improvizācijas teātra mākslu. 2015. gadā absolvējusi Literāro akadēmiju. Atceroties pirmo uzrakstīto dzejoli, Vija saka, ka tas tapis diezgan sen. “Atceros, ka gulēju pļavā un rakstīju par skudrām, rakstīju lēni, tātad – rakstītprasmi biju apguvusi ne tik sen. Neatceros, ko tieši rakstīju, bet atceros sajūtu – sauli, zāles smaržu, skudras, un pildspalvas tinte bija zaļā krāsā,” viņa stāsta. Vijas darbi ir izlasāmi grāmatā “Balvu rajonam 60” (2009), dzejas kopkrājumā “Mana grāmata. 2. sējums” (2011), dzejas un foto albumā “Latgales sirdspuksti” (2015), literāro tekstu vietnē “UbiSunt” (2016), kā arī literatūras un publicistikas žurnālā “Domuzīme” (2016). Autore šobrīd strādā pie sava pirmā dzejoļu krājuma.
– Savulaik tu jauniešiem mācīji improvizācijas teātra nianses. Kur vēl, izņemot dzejas un teātra pasauli, tu lieto savas improvizācijas prasmes?
V. Birkova: – Apzināti neko no tā visa nelietoju. Improvizācija ir arī spontanitāte, asociatīva pasaules uztvere, un tu vienkārši ar to saaudz tik ļoti, ka tas viss iekrāso lielu daļu no tavas būtības. Kļūsti atvērts, jūtīgs un visu uztverošs.
– Esi absolvējusi Literāro akadēmiju. Kuras ir būtiskākās atziņas, ko ieguvi, un kas palīdz tekstu radīšanā?
– Literārā akadēmija bija pirmais lielais pakāpiens manā radošajā izaugsmē, tam seko vēl citi. Ir jābūt milzīgam talantam, lai rakstītu labu dzeju, prozu vai romānu tāpat vien, bez ieguldīta darba, apgūtām zināšanām, un, protams, nepieciešama atbildība par pateiktā un rakstītā kvalitāti. Ar to ir jāstrādā katru dienu. To gan sapratu nedaudz vēlāk, kad pievērsos tulkošanai. Nepietiek tikai sajust, pārdzīvot, vajag prast to visu labi un precīzi pavēstīt. Tu vari stundām blenzt baltā lapā vai drukātā tekstā, bet vārdi paši no sevis neprot saplūst brīnišķā skanējumā, kad skudriņas pār muguru skrien. Savukārt pati informācija, teorija bez realitātes un pieredzes garozas ir gana mazvērtīga. Liktenis man ir dāvājis brīnišķīgus skolotājus, cenšos attaisnot viņu devumu.
– No kādas valodas tulko un kuri ir tavi vismīļākie autori?
– Šobrīd cenšos mācīties tulkot. Tas ir ļoti aizraujoši un interesanti, bet nav viegli. Tulkoju no krievu valodas. Es neesmu māņticīga, bet, kamēr nekas vēl nav tapis, labāk paklusēt.
– Tavos jaunākajos dzejoļos jūtams pavasara tuvums. Kurš ir tavs visradošākais gadalaiks vai mēnesis?
– Metaforiski, protams, es izmantoju to, kas ir aiz mana loga. Taču nedomāju, ka tas kaut kā ietekmē manu daiļradi. Man patīk rudens un novembris, bet diez vai tas ir mans radošākais gadalaiks, drīzāk – nozīmīgs. Par rudeni es varētu rakstīt visu gadu. Un tās pat nav skumjas. Rudens ir tāda nobriedusi, ziedoša, bet neizskaistināta mīlestība – kā pati dzīve.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam V. Birkovas jaunākos dzejoļus.
***
Visu nakti krakšķēja loga rāmis
rūtis un palodze dūca
kā tūkstoš kamenes.
Lietus šaltis atviegloja
nostiegrotos loga muskuļus
kamēr vējš ievilka elpu.
Gaiss kā dzemdību ūdeņu piesūkusies veļa –
mikls un smags.
Pasaulē vairs nav vieglu vēju.
Vien brīze –
maigā mīlētāju elpa
vēl nejauš grūtuma.
***
Acis atveru.
Pirms tam bija pavasaris –
caur aizvērtiem plakstiem jutu saules
vēja un briestošu pumpuru radītās izmaiņas
manis apdzīvotā kvadrātā
kur nekas nav mainījies gadiem –
tapetes un grīdas segums vairs nekaitina
bet daudzas mēbeles kļuvušas liekas.
Tagad puteņo –
no baltos griestos zīmētām skicēm
rakstītiem dzejoļiem
un es –
gluži kā sniegā zīmēts eņģelis
ar plaši ieplestiem spārniem acīm
guļu
nespējot ne izkust
ne uzlidot.
***
Saule aizvien biežāk skropstās ieķeras
plakstiņi jāpiemiedz
silda tā ka gribas
šī neredzamā siltuma sānam piespiesties
elkonī ieķerties
matu sprogu pirkstos virpinot
par niekiem runāt un smiet
un tā līdz rudenim
bet augums tukšumā krīt
kur sniega nav pat vējš mitējies
tomēr nav saprotams
vai caur uzburbušu zemi
kastanis
tagad dīgs.
***
Vējš no rītiem sācis smaržot kā novembris
tikai kritušu lapu rūgtumu un dūmaku nejūt.
Nedaudz smagnējs
kā ļaudis
kas autobusos no laukiem braukuši
pašā pilsētas vidū te tūļīgs un apjucis
te metas taisni uz sen ieplānotu mērķi
līdz nesdams dūmu
pirts tikko slaukta piena
pankūku un ceptas gaļas smaržu
starp kuru iejaucies kaut kāds neaprakstāms
svaigums spirgtums –
kā vēsu bērza sulu malks
pavasara pēcpusdienas sildītā ķermenī
kā pļava ar simts stārķiem
kā baložu dūdošana –
elpoju
lēni un dziļi
