“Tranquil, tranquil!” jeb Jāmācās spāņu valoda 0
Grankanārijā sazināties ir vienkārši. Puertoriko latvietis mierīgi var iztikt ar latviešu valodu, tāpat kā krievs ar krievu, vācietis – ar vācu un norvēģis – ar norvēģu valodu. Proti, lielum lielā daļa apkalpojošās jomas darbinieku, vai tie būtu mazu bodīšu vai lielveikalu pārdevēji, kafejnīcu īpašnieki vai pat bungalo saimnieki, prot tikai spāniski. Izņēmums ir suvenīru tirgotāji ķīnieši un droši vien arī vairākzvaigznīšu viesnīcu administratori. Ar mūsu mitekļa saimnieci sazināmies žestu valodā. Iemesls: esam pasūtinājuši divistabnieku četriem cilvēkiem, bet secinām, ka guļvietas tur tikai trīs. Pēc Bergamo lidostā novāķētas nakts tas gan šķiet daudz, tomēr mums priekšā ir vesela nedēļa… Īpašniece kaut ko aizgūtnēm ātri skaidro un tad aiziet. Pienāk vakars. Sameklējam saimnieci, viņa atnāk, drusku pārbīda mūsu krēslus un atkal ļoti ātri spāniski runā. No runas plūdiem izlobu vienu vārdu, kas atgādina franču valodas vārdu: tranquil, tranquil. Pavēstu savējiem, ka saimniece acīmredzot aicina nesatraukties. Jā, nepaiet ne pusstunda, kad puisis atnes gultas rāmi un matraci.
Amizantu pārpratumu piedzīvojam galvaspilsētā. Pēc vairāku stundu pastaigas pa vējaino, lietaino un auksto Laspalmasu, kuras apbūve uz mums lielu iespaidu neatstāj, sagribas iedzert karstu tēju. Pie pašas ostas slejas milzu lielveikals, un tā augšējā stāvā ieperinājies visuresošais makdonalds. Angliski lūdzam sešas tējas tases, bet bārmenis pārjautā: “One tea?” Kad vēlreiz “seši” tiek tulkots kā “viens”, ņemam talkā pirkstus. Viss būtu labi, bet dēls, kā par nelaimi, pajautā, vai vienai tējai nevarētu pieliet pienu. Nu puisis pazūd uz ilgāku laiku un pēc tam parādās ar sešām krūzītēm… verdoša piena. Blakus tējas maisiņi – trīs melnās un trīs roja, sarkanās. Melnā, izpeldināta pienā, garšo gluži labi. Sarkanā gan tāda dīvaina…
Tomēr spāņu valoda man iepatīkas! Divas reizes ieturam maltīti ārpus mūsu mājvietas, un vienreiz tas notiek kaimiņpilsētiņā Argingirā (Arguineguín), pankūku kafejnīcā. Ar nelieliem piedzīvojumiem tiekam pie savām pankūkām un tādējādi jūtamies tiesīgi arī apraudzīt vietējās labierīcības, kas, starp citu, ir visai liels retums. Izlasu uz durvīm “seńoras” un gandrīz dodos iekšā, domādams, ka sevi jau varu pieskaitīt vecākai paaudzei, tas ir, senioriem. Par laimi, uz otrām durvīm izlasu “caballeros” un saprotu, ka esmu kavalieris. Bet kā tas svešzemnieka ausij skan! Dāmas un kungi nobāl, par sievietēm un vīriešiem nemaz nerunājot. Kāds zemteksts un konteksts, vieta iztēles lidojumam – senjoras un kavalieri, tērpi un romances, balles un amizieri… Gandrīz vai aizmirsu, kādēļ turp biju gājis.
