Kalni un krusti 0
Ja gribas no Puertoriko nokļūt kādā citā pludmalē, jābrauc pa kalnu ceļu, kas iespaidīgāk un bailīgāk izskatās no apakšas. Pašiem tur augšā tik traki nešķiet, lai gan vienā malā ir stāva klints, otrā – krauja, kuras pakājē viļņus veļ okeāns. Daudz deviņdesmit grādu līkumu. Autobusi, tuvojoties bīstamajam pagriezienam, taurē. Divi pārgalvīgi motociklisti, mūs apdzīdami, neprātīgi pazūd aklajā līkumā. Ja nu tur pretī gadās cits braucējs? Kalnos ievērojam dažu labu krustiņu. Dēls gan skaidro, ka tie visticamāk ir nogruvumu upuru piemiņai. Braukt pa šiem ceļiem ir laimes spēle. Lielāka varbūtība dabūt klintsbluķi uz galvas ir pēc lietiem. Pašlaik nelīst, ko apliecina arī kalnu brūnā krāsa. Taisnība, Ģirts iepriekš bija gribējis mūs aizvest uz kādu skaistu vietu, bet tagad paziņo, ka tas nav iespējams, jo nupat uzzinājis – tur ceļa vairs nav, nogruvis…
Kādu dienu dodamies uz salas vidieni, lai tiešām pa serpentīnu uzbrauktu dažu kilometru augstumā, bet mums pietiek jau ar pašu ceļa sākumu. No nemitīgas čūskošanas pa labi un pa kreisi nudien sametas šķērma dūša. Nolemjam labāk pastaigāt pa pirmajām kalnu pilsētiņām.
