Pagulēt okeānā 0
Protams, tas ir kaut kas – vēl vakar savā pagalmā esmu bridis pa septiņus centimetrus dziļu sniegu, bet šodien jau, drošības labad uzziedis sejai visiedarbīgāko aizsargkrēmu, baudu vasaru! Februāra un marta mijā Puertoriko dienā saule iesilda gaisu līdz +26º ēnā, ūdeni – tā ap 18º. Okeāns šeit iegraužas sauszemē kā neliels dabisks pakaviņš, un mazo līcīti vēl drošāku padara mols un boju rinda dziļuma pusē. Ne viļņu, ne haizivju, ne migrantu, ne nemiernieku, tikai daudz rimtu vācu un skandināvu pensionāru, no gadiem 60 līdz 80+, kas iecienījuši tieši šo gadalaiku. Ūdens ir zilganzaļš kā marīnistu gleznā un neticami dzidrs, mierīgs kā vannā. Arī par politiku neviens te necepas, jo ir taču saule, kurā pašam cepināties.
Pats galvenais ir okeāns – kā gulta, kurā atlaisties grēcīgam cilvēkam. Pirmajā dienā vēl izplešu rokas, otrajā pamēģinu gulēt uz muguras, salicis kājas un rokas kopā. Tik un tā negrimstu! Līdzko apguļos, kājas uzreiz paceļas augšā, ārā paliek vien mute un deguns. Gribi, peldi, gribi, vienkārši pazvilni. Tā labu laiku pussnaudā ļaujos Atlantijas okeāna burvībai, kamēr ar plecu viegli nobumsos. Izrādās, kā tāds baļķēns esmu izskalots krastā…
Vienu dienu novēroju aizkustinošu skatu. Ar ķeģīti no liedaga okeānā pēdējiem spēkiem iekluburē astoņdesmitgadīgs večuks. Iebrien līdz ceļiem, palaiž rokas vaļā un ieveļas ūdenī. Krietnu laiku paguļ sāļajā līcī, tad ar rokām pieairējas pie sava četrkājainā palīga, uzstutējas kājās un lēnā garā izsteberē ārā. Pamēģini ko tādu pie Kolkas vai Vecāķos…
Interesanti, kā būtu, ja nopirktu desmit kilogramus sāls un iebērtu vannā?
