Saulainajā “sumpurņu” salā. Kaktusu lapās rakstītas ceļojuma piezīmes 0
Maza vizītkarte
Kad latvietim apnīk Latvijas ziema un sērfot internetā, viņš dodas uz saulainajām Kanāriju salām. Februāra beigās uz Grankanārijas kūrortu Puertoriko ceļoja mūsu četru cilvēku ģimene, jo salas dienviddaļā jau otro gadu dzīvo mūsu dēls.
Trešā lielākā sala Kanāriju arhipelāgā atrodas Atlantijas okeānā, apmēram 200 kilometrus no Āfrikas un reizes sešas tālāk no savas mātes zemes Spānijas, un tādēļ ir Eiropas Savienības valsts ar mums ierasto eiro.
Grankanārija (Gran Canaria) ir teju apaļa, un no salas viena gala līdz otram var aizbraukt aptuveni stundā. Te sastopamas dažādas klimatiskās joslas, un paši piedzīvojām, ka galvaspilsētā Laspalmasā ir par 10 grādiem vēsāks un nesalīdzināmi zaļāks nekā dienvidos, tūristu galamērķī Puertoriko (Puerto Rico). Vulkāniskās izcelsmes salā kalni pārsniedz 2000 m augstumu, pats kūrorts okeāna krastā atgādina amfiteātri ar baltām “sēdvietām” – visapkārt pakāpienveidā paceļas klintīs iebūvētas baltas viesnīcas, pašas augstākās apmēram 300 m virs bļodas dibena. Mēs dzīvojām bungalo mājiņā pašā lejā, septiņu minūšu gājienā līdz okeānam.
Vēl pirms gadsimta ceturkšņa Puertoriko bija neievērojams zvejnieku ciematiņš. Tad apķērīgām galvām ienāca prātā, ka ienesīgāk būtu zvejot naudu no tūristiem. Ļoti ātri klintīs iebūvēja pirmās viesnīcas, īpaši nedomājot par projektiem, būvatļaujām un arī pašu ēku kvalitāti. Vecākajām, divdesmit gadus vecajām, viesnīcām tagad stiprākā lietū, parasti novembrī, tek jumts, īpašniekiem jādomā par remontu un arī dokumentu nokārtošanu.
Salu daiļskanīgā nosaukuma izcelsme meklējama vairāk nekā divtūkstoš gadu tālā pagātnē, kad senie romieši no salām pārveduši lielus suņus, bet grieķiem licies, ka še dzīvo sumpurņi, kas pielūdz suņus. Canis – suns – Kanāriju salas – tik prozaiski. Starp citu, es redzēju tikai saules nogurdinātus kaķus. Laikam senie pamatiedzīvotāji suņi līdz ar visiem “sumpurņiem”– guanči – sen izmiruši.
