Saukt pasauli uz Latviju . Saruna ar Inesi Galanti 0
Saruna ar festivāla “Summertime” patronesi pasaulē pazīstamo operas zvaigzni Inesi Galanti .
Šodien, 10. augustā, ar garīgās mūzikas koncertu Dubultu ev. lut. baznīcā sāksies astotais Hermaņa Brauna fonda rīkotais, tradicionāli Jūrmalā noritošais festivāls “Summertime”, kura mūza un patronese ir Inese Galante. Zelta un platīna disku ieguvēja jau 21 gadu muzicē ārzemēs, uzstājas lielākajos Eiropas un Amerikas teātros un patlaban dzīvo Diseldorfā, kas viņai atgādina Latviju. Par Galanti teic – māksliniecei piemītot īpašs talants atklāt katrā klausītājā aizvien jaunas skaistuma uztveres spējas. Viņas dziedāšanā cilvēki smeļ dvēseles spēkus.
– Festivāli ar nosaukumu “Summertime” nav retums. Nupat jūlijā, piemēram, “Summertime” Milvokos konkurēja ar XIII Amerikas latviešu dziesmu svētkiem. Vai festivālam, uz kuru aicina Inese Galante, nevajadzētu klāt arī kādu latviskāku vārdu?
I. Galante: – Festivāla ideja ir vilkt pasauli uz Latviju. Šim angļu nosaukumam pieķeras, tas līp, ir viegli uz mēles. Mēs Latvijā esam ļoti politizēti, daudz lasījuši, mācījušies – šo to varbūt pat par daudz – un par pasauli zinām vairāk nekā tā par mums. Man ne viens vien mākslinieks vaicājis: Latvija – kas tas ir un kur atrodas? Ārzemēs daudzi cilvēki daudzos jautājumos ir analfabēti. Bet, kad viņi, “Summertime” vārda vilināti, pirmoreiz atbrauc uz Latviju, iemīl mūsu zemi un grib braukt vēl. Nosaukumam “Summertime” nav ne vainas.
– Ko nozīmē būt festivāla patronesei un mūzai?
– Festivāls “Summertime” ir mana ideja. Prieks, ka tā kļuvusi par dzīves īstenību. Paveicās atrast domubiedri, mūziķi, ar kuru saprotos, kura izveidojusi labu aģentūru, kas aicina šurp nopietnus Eiropas un pasaules māksliniekus. Es runāju par pianisti Innu Davidovu.
Atceros deviņdesmito gadu sākumu Latvijā. Asinis jau nelija, bet varbūt – lija, tikai ne atklāti. Vieni šiverējās uz Turciju un Poliju, pensionāri mira cits pēc cita, daudziem cilvēkiem bija “klusa nāve”. Ķēde vaļā, visi skrēja laukā, daudzi – nezinot kur sprukt. Jau biju ārzemēs, šad tad atbraucu uzstāties Latvijā, staigāju gar jūru, un pie Dzintaru koncertzāles redzētais noveda līdz asarām.
Pārbraucu mājās – piepampusi seja, sarkanas acis, deguns, domāju: ko mainīt, ko darīt?
– Vai mūzika šādā situācijā varēja un var ko līdzēt?
– Nē, bet vismaz palīdzēt saglabāt cilvēcisku seju – arī visbriesmīgākajā situācijā.
– Kāda Jūrmala un Latvija jūsu acīs izskatās patlaban?
– Bez šaubām, daudz kas uzspodrināts. Cilvēciski – vieniem dzīve gājusi uz augšu, otriem ļoti strauji un nežēlīgi uz leju. Tāda ir realitāte, sistēma. Kas var – izķepurojas, kas ne – nogrimst. Mūsu tauta jaunajiem noteikumiem nebija sagatavota. Putukrējuma gan nav nekur pasaulē. Nekur tevi negaida atplestām rokām, sava vieta jāatrod pašam.
– Rīt “Summertime” festivāla ietvaros notiks koncerts Centrālajā stacijā. Lita Beiris jau gadiem baleta festivālu “No klasikas līdz avangardam” sāk ar koncertu tieši tur. Vai akadēmiskās mākslas iziešanai Centrālajā stacijā nepiemīt zināma lētuma piegarša?
– Vāciešiem ir tāds teiciens “janein”. Tas nozīmē – jā un nē. Mūsu māksla skaitās elitāra un dārga. Sabiedrībā izveidojušies divi slāņi, kas tikpat kā vairs nesatiekas. Vieni ir apakšā, tā ir vienkāršā tauta, tādi cilvēki kā mēs ar jums, par kuriem neviens nezina, kur rīt būsi, kā kārtis nogulsies. Augšējā slānī ir dažādi cilvēki – viens redz citu likteni, ļoti labi atceras, kā pats dzīvoja “pirms tam”, palīdz. Bet bagātnieku vidū ir arī vienaldzīgie. Atceros mana tēva mūža vēlmi, lai ikviens varētu dzīvot civilizēti – ar pajumti, pavalgu un darbu. Tāda bija viņa filozofija, un arī man sāp. Kad redzu skrandas, neēdušus cilvēkus.
– Pirmo reizi festivāla “Summertime” tradicionālajā krievu mūzikai veltītajā kamerkoncertā skanēs Dmitrija Šostakoviča vokālie cikli – par ģeniālu dēvētais “No ebreju tautas dzejas”, kas komponēts, autoram asi reaģējot uz ebreju inteliģences vajāšanu, arī Šostakoviča vokālās daiļrades kopsavilkums un novēlējums pēcnācējiem “Svīta ar Mikelandželo” – dzeja par dzīves norietu un tās jēgu, par nāvi un nemirstību. Kas jums lika ķerties pie tik dziļas un reizē tik sāpīgas tēmas mūzikā?
– Vai nopietnās mūzikas misija nav aizskart cilvēku dvēseles visdziļākos slāņus? Sešdesmitajos, kad par savu brīvdomību cieta Pasternaks, Ahmatova, Zoščenko – šie cilvēki tika izslēgti no dzīves. Arī Šostakovičs bija aizliegts, viņam uzbruka no visām pusēm, mūziķis palika kā ieslodzīts četrās sienās un praktiski bez maizes.
Izmantotajā dzejā bija iekodēts ārkārtīgi spēcīgs zemteksts tā dēvētajā Ezopa valodā, kuru mana un vēl agrākas paaudzes lietoja gadiem un sajuta “ar degunu”. Sāp ebreju tautas moku ceļš, pasaulē valdošā agresivitāte pret otru, neiepazītu un svešu cilvēku. Ja nemaldos, Latvijā šis skaņdarbs nav izpildīts nekad, Krievijā reti, pasaulē maz.
Man saglabājies ieraksts no piecdesmitajiem gadiem, kuru mans draugs sameklēja Minhenē, nezinu pat kur. Ar atskaņojumu vēlos sagādāt cilvēkiem prieku un pārsteigumu.
– To jums nupat jūnijā esot izdevies sagādāt arī skatītājiem Buenosairesā teātrī “Teatro Colon”, vienā no skaistākajiem un lielākajiem pasaulē.
– Tas bija negaidīti man pašai. Pirmo reizi dziedāju galveno lomu – Armīdu Hendeļa operā “Rinaldo”. Sākumā atteicos, domāju, hm, Hendelis… Atkal jāatgriežas pie jaunības gadu darbiem ar ātru tehniku, varbūt to vairs nespēšu… Piezvanīju uz Ameriku savam pasniedzējam, ļoti pazīstamam pedagogam, kurš strādājis ar daudzām pasaules zvaigznēm, piemēram, Renē Flemingu un citiem. Viņš teica: “Ar savu skaisto balsi tu vari visu, dziedi viegli un atradīsi savas krāsas… Tikai – vai tev šo lomu vajag?” Sazvanīju savu pirmo skolotāju, kura dzīvo Jeruzalemē. Jā, viņa saka, bērniņ, tu to vari izdarīt. Starp citu, viņai tūlīt būs deviņdesmit gadi, bet vēl pērn pedagoģe pasniedza Mūzikas akadēmijā. Viņa teica: “Veca es nebūšu nekad, esmu dāma!” Tāda ir arī mana mammīte – vienmēr klipši, iezīmētas uzacis. Pat uz slimnīcu līdzi lūpu krāsa un acu zīmulis. Tādai sievietei jābūt. Jāturas par spīti visam.
Nupat Berlīnes filharmonijā dziedāju “Rekviēmu” koncertuzvedumā, kur uz skatuves tūkstotis mākslinieku. Jābūt dzirdamai pāri orķestrim un visiem pūtējiem, turklāt jāspēj to izdarīt divreiz dienā, vispirms ģenerālmēģinājumā, pēc tam izrādē… Un atkal domāju – vai man to vajag? Tagad gribu dziedāt to, kas pie sirds. Varu atļauties nedziedāt lomas, kas vajadzīgas tikai vienam teātrim. Man patīk meklēt jaunas krāsas sevī, jo tas bagātina.
– “Summertime” atklās ar koncertu “Inese Galante un viņas draugi no pasaules opernamiem”. Vai konkurences pilnā vidē veidojas draudzīgas attiecības?
– Tas ir tāpat kā ar kaimiņiem – tu vari būt mīļš un draudzīgs, un – ne visai. Konkurence radošajās jomās ir veicinoša. Tā piedod spēkus un rada vēlmi izdarīt vēl labāk. Bet operas mākslinieki ir dažādi. Viens pielaiž sev tuvu klāt, cits nes sevi kā kristāla vāzi. Tā, piemēram, dziedāju kopā ar Irinu Dolženko uz Latvijas Nacionālās operas skatuves “Aīdā”, kad atklāju – viņa ir ļoti spilgta. Ugunīga! Ne tikai profesionāli dzied, bet tēlu izdzīvo. Gadās – blakus kolēģis, bet tu it kā spēlējies pati ar sevi. Man vajag otra atbalstu. Duets tomēr ir duets. Esam dziedājušas kopā Maskavā Lielajā teātrī, kad tur viesojās “La Scala” ar Frančesko Čilea operu “Adriana Lekuvrēra”. Irina dziedāja Princesi, kurai bija četri mīļākie, tenori, no kuriem viens – Vsevolods Grivnovs – tagad pirmoreiz būs Latvijā. Maskavā viņš dzied Ļenski “Jevgeņijā Oņeginā”, Rikardo “Masku ballē”, Hosē “Karmenā”. Viņa repertuārā gandrīz visas liriskam dramatiskam tenoram domātās lielās partijas.
– Cik maksātu biļete, ja “La Scala” atbrauktu uz Rīgu?
– Maz gan tas nebūtu! Ļoti dārgi liktos mūsu publikai, kas iepriekšējā un manējā paaudzē pieradusi – kad vien gribi, aizej uz ķinīti, teātri. Tagad tā vairs nesanāk. Ceru, ka vismaz jaunie cilvēki var atļauties sev nopirkt kādu biļetīti operas trešajā balkonā. Gribētos tā domāt.
– Mūsu opera ir viena no labākajām Baltijā, var mēroties arī ar ziemeļvalstu skatuvēm. Bet kas būtu jādara, lai tā tuvotos pasaules līmenim?
– Māksliniekiem labi jāmaksā, tad citu valstu slavenības labprāt brauks ciemos un mūsējie – varbūt atgrieztos atpakaļ.
– Baletdejotāja karjera beidzas ap četrdesmit gadiem. Cik ilgs skatuves mūžs ir dziedātājiem? Ir leģendas kā, piemēram, Kārlis Zariņš, kurš dziedāja līdz ļoti cienījamam vecumam.
– Vēl vakar viņam piezvanīju. Ja Kārlis Zariņš būtu izbraucis no Padomju Savienības kaut piecpadsmit gadus pirms tās sabrukuma, viņš dziedātu visās Vāgnera operās pasaulē. Bet dziedātāja skatuves mūžs atkarīgs no ļoti daudzām lietām – tavas miesas, dvēseles, dzīvesveida, prasmes atteikties no nepiemērota repertuāra, spējas atgūties pēc grūtām izrādēm. No svara, kā saudzē savu balsi – vai dzer, smēķē, naktīs guli vai klaiņo apkārt. Esmu redzējusi ātri izdegušas lielas zvaigznes – trīsdesmitgadniekus, kuri izskatās veci, acis nemirdz, tukšas, piecdesmitniekus ar “smilšainām” un neskanīgām balsīm. Bet ir tādi, kas dzied līdz astoņdesmit gadiem. Jādomā par sevi, citādi dzīve tavā vietā ātri atradīs citu.
