– Esat zaudējis daļas politiķu uzticību, un jūtama arī nozares neapmierinātība ar jūsu darbu, vismaz no Raidorganizāciju asociācijas puses. Kāpēc tomēr turaties amatā? 24
– Pirmkārt, vairākām iesaistītajām pusēm, kā Sabiedriskajai konsultatīvajai padomei, kur ir 20 organizāciju pārstāvji, ir pilnīgi pretējs uzskats atšķirībā no vienas nozares asociācijas. Neesmu politiski atbildīga amatpersona, un demokrātiskā tiesiskā valstī nedrīkst radīt precedentu, kad, lai panāktu politisku pārstāvniecību, tiek nepamatoti nomainīts patstāvīgas institūcijas sastāvs. Regulatoram atbilstoši ES direktīvai jābūt neatkarīgam.
– Vai līdz šim nav nācies piedzīvot ne vienu vien vilšanos? Kaut vai, piemēram, par vienota sabiedriskā medija ideju, kas nevirzās, kā nākas.
– Kā jau teica mūsu ārējais eksperts no Tamperes universitātes Gregorijs Lovs, un es viņam varu tikai pievienoties, būs labi, ja īstenosim kaut pusi no šīs NEPLP koncepcijas. Mēs esam reālisti, un lielu daļu no tā, kas tur ierakstīts, pakāpeniski ieviešam, piemēram, ir izveidotas koleģiālas valdes sabiedriskajiem medijiem, jauna LTV organizatoriskā struktūra, nodalot satura plānošanu un satura sagatavošanu, kur ir redakcionālā atbildība un neatkarība, jau minētā sabiedriskā labuma vērtēšanas sistēma, sabiedrisko mediju vienotā interneta platforma “Portāls lsm.lv” latviski, krieviski un angliski, galu galā radio “Pieci.lv”. Tas viss bija paredzēts šajā koncepcijā. Šajā koncepcijā jau 2012. gadā ierakstīts arī, ka jāveido divas padomes: viena – sabiedriskajiem medijiem, otra – kas regulētu privāto raidorganizāciju darbību. Tur ir arī ierakstīts, ka sabiedriskajam medijam pakāpeniski jāiet ārā no reklāmas tirgus. Tad Saeimas un komisijas vadītājas šo koncepciju pasludināja par neaktuālu jautājumu, bet tagad atrod grēkāzi.
Domāju, ka šeit zināmā mērā ir arī sava veida jaunas koalīcijas izmēģinājums. Ir dots mājiens par iespējamu politiskā salikuma maiņu Saeimā. Mūs faktiski izmanto politiskajās cīņās kā izmēģinājuma trusīšus, būtībā zem sitiena liekot tiesisku valsti, nebaidoties pat no Latvijas starptautiskās reputācijas zaudēšanas.
– Tagad tā vietā, lai kopīgiem spēkiem stiprinātu Latvijas informatīvo telpu, ir sākusies savstarpēja apkarošana. Vai tas nevājina mūsu pozīcijas?
– Informācijas kara apstākļos nav pieņemts šaut uz savējiem. To dara tikai hibrīdkarā – kad pretinieks grib ietekmēt sava pretinieka lēmumu pieņemšanu. Un tad man ir retorisks jautājums – kas viss šis ir? Vai šie lēmumi, kas ir sagatavoti attiecībā par NEPLP atlaišanu, ir Latvijas interesēs? Padome vienmēr ir gājusi ar miera karogu, ar konkrētiem priekšlikumiem un rīcību. Vienlaikus jūsu pašu avīzē nācies lasīt, ka es esot arogants, ko intervijā apgalvoja tolaik otra augstākā valsts amatpersona – Āboltiņas kundze. Un visas šīs runas par manu aroganci sākās tad, kad Āboltiņa negribēja atbalstīt vienotā sabiedriskā medija koncepciju, lai gan apņemšanās veidot vienotu sabiedrisko mediju bija ierakstīta Valda Dombrovska valdības deklarācijā. No tā laika es kļuvu arogants. Āboltiņas kundze man pateica, ka viņa neatbalsta premjeru šajā jautājumā. Tad kā man šajā situācijā vajadzēja rīkoties? Uz kāda pamata nevirzīt savu lēmumu? Pēc tam mums pamatoti pārmestu – kur bija jūsu priekšlikumi? Bet tie bija un ir.
