Medī arī cūkumammas. Kā 100 eiro par nomedītu mežacūku ietekmē medību azartu 5
Vēl pirms pāris gadiem mežacūku mātītes medībās bija tabu – gan racionālu, gan ētisku apsvērumu dēļ. Kurš prātīgs mednieks šaus uz bara atražotāju, sieviešu kārtas radību vaislai atbilstošā vecumā? Āfrikas cūku mēris ieviesis korekcijas arī šajā tradīcijā – dzīvnieku skaita samazināšanas labad mednieki tiek aicināti vairāk medīt cūku mātītes, par katru likvidēto kustoni piesolot 100 eiro prēmiju. Eiropas Komisija un Latvijas valdība šim mēra apkarošanas programmas punktam naudu nežēlo – pērn par nomedītajām sievieškārtas mežacūkām samaksāti 350 tūkstoši eiro, šogad plānoti jau 1,2 miljoni.
Kā šo pasākumu uztver mednieku kolektīvi, jautāju aktīvākajiem mežacūku medniekiem no Andrupenes, Alojas, Aizputes un Vaiņodes.
Andrupenē un Alojā lielākoties šauj sivēnus
“Šobrīd šaujam tikai sivēnus,” atzīst Dagdas novada mednieku kolektīva “Andrupenes mednieks” vadītājs Aleksandrs Stepiņš. Sarp 35 kluba vīriem, kuri apsaimnieko medību platības gandrīz 12 tūkstošu hektāru apjomā, pastāv nerakstīta noruna, ka lielās cūkumammas apzināti netiek likvidētas, ja nu kādam gadījies – naudas sods nedraud, bet morālais – gan. Cūku māšu izšaušanu 100 eiro dēļ A. Stepiņš nosauc par tuvredzīgu vienas dienas biznesu.
Piesolītā prēmija nav īpaši ietekmējusi Andrupenes kolektīva medību azartu, tiesa, šosezon pēc veiksmīgi izpildītā 48 mežacūku limita paprasījuši vēl 20, taču visas atļaujas neplānojot izmantot. Blakusklubs gan droši paziņojis – vienreiz dzīvojam, šaujam tik nost! Tāpēc arī no kaimiņu platībām uz Andrupenes medību teritorijām bieži vien cūku bars atgriežas tikai ar sivēniem, stāsta A. Stepiņš. Nāburgu taktika esot vienkārša – ja parādās cūku māte ar sivēniem, mauc uz mammu un 100 eiro kabatā, ja tēmē tikai uz sivēniem, nevar taču zināt – puika vai meitene – un naudiņa var paiet garām kasei.
Andrupenes vīriem lielākoties sivēnu izmedīšana tomēr nav traucējusi pildīt “valdības plānu” un ierindoties Ziemeļvidzemes līderu vidū – Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) iesniegtas ziņas par likvidētām 17 sievieškārtas mežacūkām.
Līdzīgu taktiku izvēlējušies arī Alojas mednieku kluba vīri. “Speciāli sivēnmātes nemedījam,” nosaka vadītājs Aigars Rumbergs. Tā sagadījies, ka no aptuveni 80 nomedītajām mežacūkām ap 90% esot šā un pagājušā gada sivēni, no tiem ap 17 – sieviešu kārtas. Vidēji sezonā medījot ap 60 līdz 70 mežacūku, kas astoņu tūkstošu hektāru medību platībās, viņaprāt, vērtējams kā pietiekams cipars. Šosezon pirmo reizi paprasījuši Valsts meža dienestam (VMD) papildu atļaujas. Medību likumā noteikto optimālo dzīvnieku skaitu – uz 1000 hektāriem piecas mežacūkas – A. Rumbergs vērtē kritiski. “Es tiem cipariem negribu piekrist, katram medību iecirknim ir sava specifika – pie mums vasarā cūku sanāk ļoti daudz, tāpēc ka apkārtnē darbojas spēcīgi graudkopji, kuru lauku tuvumā tās turas, bet ziemā cūku šeit ir maz,” viņš skaidro. Pēdējā laikā medniekiem rodas sajūta, ka rukši sajūtot “zarazu” (tulkojumā – sērgu. – Red.) un kaut kur aizlaižas. “Tikai nezinām, uz kurieni, bet beigtus dzīvniekus savās platībās neredzam,” stāsta Alojas mednieks.
Apriķi – likumpaklausīgi, Vaiņodē domā ilgtermiņā
Aizputes novada mednieku klubs “Apriķi” sevi sauc par likumpaklausīgiem medību tiesību lietotājiem un savā gandrīz 9 tūktošus hektāru plašajā medību teritorijā trešo gadu plānveidīgi īsteno mežacūku samazinājumu. Aizpērn medījuši ap 230 dzīvniekiem, pērn – 200, šosezon limits noteikts 170 mežacūkas, no kurām nomedītas 150, tostarp gandrīz 40 mātītes. Puse no šā skaita ir lielie dzīvnieki – vecāki par gadu, bet no cūku mātītēm daudz kritušas pašas vaislīgākās, trīsgadīgās un vecākas. Līdz sezonas beigām Apriķu mednieki plāno izmantot visas mežacūku medību atļaujas.
ĀCM apkarošanas programmas diktētais pasākums sakritis ar pašu lēmumu – cūku bars krietni jāparetina. “Lielās cūku mātītes medījām jau pāris sezonas, ko līdz šim nebijām darījuši, un jūtam, ka dzīvnieku blīvums ir samazinājies,” stāsta kolektīva valdes loceklis Gints Kaktiņš. Savu artavu dod arī “savienoto trauku princips”, jo kaimiņi – Cīravas klubs “Avots” –, ar kuriem “Apriķu” mednieki atrodas vienā uzskaites vienībā, šosezon nomedījuši 200 dzīvniekus un vēl pāris reizes VMD paprasījuši pa 50 atļaujām.
“Nākamgad mežacūku būs jūtami mazāk,” prognozē G. Kaktiņš. Par Medību likumā noteikto optimālo dzīvnieku skaitu nav ko diskutēt, atliek tikai darboties. Turklāt likumā iestrādāta norma, kas piedraud kā ar rungu tiem medību formējumiem, kas populācijas samazināšanas pasākumu pilnīgi ignorē – VMD ir tiesības viņa medību platībās laist iekšā citu medību tiesību lietotāju. Vai pie nepaklausīgajiem medniekiem dienests spēs nosūtīt mežacūku “iznīcinātājkomandu” – tas ir cits jautājums.
Patiesībā kurzemniekiem joki neesot prātā, jo nav lielu cerību, ka Āfrikas cūku mēris līdz viņiem nenonāks, un draudi nākot no Lietuvas puses, spriež Kaktiņš.
“Apriķu” mednieka teikto var apstiprināt medību sporta kluba “Vaiņode” prezidenta vietnieks Gints Matisons – ja Latvijas dienvidu pierobežā mežacūku jūtami kļūstot mazāk, nav ilgi jāgaida, kad no Lietuvas atnāk papildinājums. Ar 62 medniekiem un 12,5 tūkstošiem hektāru bagātais kolektīvs uz mežacūku medībām nav jāaģitē – iepriekšējās divas sezonas limits turējies ap 300, šosezon līdz janvārim nomedītas noteiktās 280 mežacūkas, paņēmuši vēl papildlimitu 60 dzīvniekiem. Līdz janvāra vidum – kas nāca, to gāzām –, tagad mātītes tiek pasaudzētas, jo daudzas jau grūsnas. “Jāpadomā arī ilgtermiņā,” nosaka kluba vadītājs. Arī viņš esot reālists – kaut kad mēris līdz Kurzemei atnāks, taču tas nenozīmē, ka visas cūkas līdz optimālajam apjomam jāizšauj šogad. “Un nākamgad mēs sēdēsim bez nekā?” retoriski vaicā mednieks.
Cūku nauda – gan kolektīva, gan mednieka kabatā
Apriķu un Vaiņodes mednieki par līdzekļu izlietojumu lems pavasara kopsapulcē. “Jau tagad daļa no naudas tiek novirzīta barības iegādei – pērkam no zemniekiem pamatā kviešus, lai būtu labākas medību sekmes,” prēmiju izlietojumu skaidro “Apriķu” kolektīva vadītājs Māris Rozentālbergs. Ja mežacūkas zinot, ka barotavā periodiski parādās barība, tām esot interese to ik pa laikam pārbaudīt, tā mednieki “pietur” dzīvniekus noteiktā teritorijā. Vairs neesot kā kādreiz, kad ruksis uz barotavu varēja aiziet kā uz ēdnīcu un pieēsties līdz acīm, piebilst medību biedrs G. Kaktiņš. Viņam prēmiju naudas izlietojums jau skaidrs – maksimāli jāiegulda infrastruktūrā, medību tornīšu iegādei, jo patlaban nākot ļoti labi un lēti piedāvājumi no galdniecībām. Vaiņodiešiem vajadzētu turpināt iekārtot pirms trīs gadiem uzbūvēto medniekmāju, par savu ieceri pastāsta G. Matisons.
Andrupenes mednieki prēmiju naudu par mežacūku mātītēm, kas nomedītas kolektīvajās medībās, metot kopējā kasē, no individuālajām – ja mednieks ieguldījis savus līdzekļus piebarošanā – nauda paliek viņam, tā vienojušies vīri. Kur ieguldot līdzekļus? “Tiem, kuri baro tā, lai var veiksmīgi medīt, simts eiro pat nekompensē to, ko viņi aizved uz barotavu,” skaidro kolektīva vadītājs. Kā cūkas tiek pievilinātas, neviens īpaši nereklamējot – tie ir katra militārie noslēpumi, viņš nosmej. Reiz nejauši ievērojis, kā viens no kluba medniekiem automobilī iekrāmējis Dobelē ražoto kombinēto barību sivēniem. “Zinu, ka viņam mājās cūku nav, kā izrādījās, vīrs nežēlo naudu pat “kombikormam”, lai ar smaržām un garšām dabūtu to cūku tuvāk,” stāsta A. Stepiņš, taču piebilst, ka laiks, kad uz mežu barība vesta vezumiem, ir beidzies.
Līdzīgi mežacūku naudu sadala arī Alojā. Alojiešiem daudz vajadzību – vajagot normālu medījuma pirmapstrādes vietu, plašāku medniekmāju, stāsta kolektīva vadītājs A. Rumbergs.
“Medīt vajag, šaubu nav, un no 100 eiro arī neviens neatsakās,” spriež Andrupenes mednieku vadītājs un turpina, “tomēr, skatoties, kā kādreiz teica, caur pieclatnieka, tagad simts eiro prizmu, ka tikai neiebraucam otrā grāvī”.
Nomedītas sieviešu kārtas mežacūkas (PVD iesniegtie pierādījumi)
