Sauciet mani par puķkopi! Saruna ar peoniju selekcionāru Aldoni Vēriņu 0
Pirmsjāņu noskaņās Kalsnavas arborētumā 19. jūnijā notiks sestie Peoniju svētki, un 1. jūnijā “Lauku Avīzes” apgāds šomēnes laidis klajā tematisko avīzi “Peonijas visam mūžam”, kuras autors ir ALDONIS VĒRIŅŠ.
Abi gana nozīmīgi fakti, lai uzrunātu enerģisko selekcionāru, kam pieder Latvijā lielākā peoniju kolekcija (ap 350 nosaukumu peonijas, lielākoties pasaules augstākās klases šķirnes, pats radījis 22 peoniju šķirnes). Aldonis Vēriņš ir bioloģijas zinātņu doktors, valsts emeritētais zinātnieks, ilggadējs prestižās ASV Peoniju audzētāju biedrības biedrs, novērtēts ar daudziem apbalvojumiem. Viņš veicis selekciju arī tulpēm, lielziedu īrisiem un citām puķēm. Šoreiz – arī par citiem Aldoņa Vēriņa dzīves iedvesmojošajiem košumiem.
Iegadījās, ka pie Aldoņa Vēriņa ciemojāmies pēdējā maija dienā, kad gaisa temperatūra pārsniedza plus 30 grādus. Tāda svelme, ka vairākas peonijas jau pārziedējušas… Kas gan tie būs par Jāņiem bez pujenēm! Taču Aldonis neskumst (dārzā taču raisās arī citu puķu ziedi), vien šķelmīgi smīn un teic: – Tagad ir peoniju uzvaras gājiens, piemēram, pērn Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos vai katrai piektajai meitenei vainadziņā bija iepīts kāds peonijas zieds!
Aldonis Vēriņš ar peoniju kolekcionēšanu un hibridizāciju sāka nodarboties 1970. gadā, un, pateicoties tieši viņam, šī mūsu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu iecienītā puķu kultūra atdzimusi un vēršas plašumā. Un kā lai nepriecājas par peoniju ziedu formu, krāsu daudzveidību (nav tikai tīri zilu ziedu, pārējās krāsas jau ir)! Aldoņa nopelns ir ne vien fundamentālā grāmata “Latvietis un viņa peonijas” (480 lpp., aptuveni 700 krāsu foto), bet arī izlolotais Kalsnavas arborētuma Peoniju dārzs, kas izveidots ainaviskā stādījumā un ar katru gadu kļūst kuplāks. Selekcionārs gan nedaudz ironiski atzīst: – Dažreiz dārzos pamanu, ka peonija piesieta pie mieta. Ak vai, tik dižu puķi! Tā taču nav kaza, kas jāsien…
Aldonis Vēriņš ir īsts laucinieks, prot visus zemes darbus, taču, kad sevi jāraksturo, teic: – Sauciet mani par puķkopi. Par dzīvi nesūrojas, jo ir laimīgs – liktenis paglābis no kariem, izaudzināti bērni… Veselība vēl ļauj rosīties pa dārzu, braukt ar auto, vienīgi pagrūti staigāt.
– Pārfrāzējot teicienu “nabadzība nav kauns, bet liela cūcība”, saku: vecums nav kauns, bet – liela cūcība.
