Sauciens pēc taisnas tiesas. Sāk rādīt pretrunīgi vērtēto mūziklu par Herbertu Cukuru 17
Sestdien Liepājas Olimpiskajā centrā pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Ķirša, Pētera Draguna un Jura Millera mūzikls “Cukurs. Herberts Cukurs”.
Pirmizrāde noslēdzās bez incidentiem vai provokācijām tās laikā, un skatītāji māksliniekus un iestudējuma veidotājus sveica, kājās stāvot. Taču pirms izrādes valdīja saspringta gaisotne.
Jau ilgu laiku pirms pirmizrādes dažādās aprindās kņadu izraisījušais darbs par pretrunīgi vērtēto aviatoru Cukuru arī pirmizrādes dienā raisīja destruktīvās organizācijas “Russkaja zarja” (“Krievu rītausma”) pārstāvju aktivitātes – ar sarkanu krāsu noziestu leļļu izmešanu Liepājas Olimpiskā centra durvju priekšā un strīpainajos ieslodzīto kostīmos tērptu trīs vīru uzstājīgu cenšanos iekļūt skatītāju zālē. Šā “šova” rīkotāji, pēc visa spriežot, bija Jevgeņijs Osipovs un Illarions Girss. Provokācijas neizdevās, tomēr pirmizrādes gaisotni zināmā mērā sabojāt izdevās. To var teikt arī par Krievijas televīzijas “uzlidojumu” – vismaz trīs dažādas kamerām un mikrofoniem bruņotas komandas mūzikla pirmajā daļā aizņēma vai veselu skatītāju rindu.
Skatītāju zāle nebija aizpildīta – mazliet vairāk par pusi. Par to pārsteigts bija liepājnieks, kādreizējais lidostas darbinieks Elmārs Vīdners, retoriski jautājot: “Vai cilvēki ir iebaidīti?” Pamatodams, kāpēc jāredz izrāde, E. Vīdners sacīja: “Tāpēc, ka viņš ir Cukurs, tāpēc, ka viņš ir liepājnieks, tāpēc, ka viņš ir aviators un daudz izdarījis Latvijas aviācijas labā! Un arī tāpēc, ka nekas no tā, ko viņam pārmet, nav pierādīts.”
Skatītāju vidū bija vairāki pazīstami liepājnieki – diriģente Ilze Valce, Liepājas domes deputāti Jānis Vilnītis un Helvijs Valcis, režisors Dž. Dž. Džilindžers, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, daži aktieri.
Runājot par iestudējuma māksliniecisko pusi, H. Laukšteins bija visai kritisks: “Kā mākslas darbs ļoti pašdarbniecisks, palika nepabeigta darba pēcgarša. Visvājākā – režija, arī scenogrāfija ļoti plika, bet apskaņošana bija vienkārši katastrofāla. Vērtīgākā ir mūzika. Tas, ka izrādes veidotāji pieskaras tādām tēmām, ir labi, taču, manuprāt, tas darīts stipri virspusēji, pavirši.”
Mūzikla producents Juris Millers atzina, ka ar pirmizrādi ir apmierināts. Uzrunājot Krievijas žurnālistus, viņš uzsvēra, ka šis ir “absolūti privāts projekts”, un ka viņš kā producents ļoti cer, “ka iestudējuma rezultātā pasaules sabiedrība un tie līderi, kuru spēkos ir pieņemt lēmumus, beidzot vienosies pielikt juridisku punktu Herberta Cukura lietai neatkarīgi no tā, vai tas būs attaisnojošs vai nosodošs”. Liecības par Cukura rīcību kara laikā ir ļoti pretrunīgas – vieni apliecina, ka viņš ir izglābis vismaz četrus ebrejus, citi apgalvo, ka viņš slepkavojis, bet tiesas nav bijis, kas to apstiprinātu vai noliegtu, sacīja Millers.
Ne velti arī iestudējuma “Cukurs. Herberts Cukurs” galvenais vadmotīvs, dziesmu tekstu autora Pētera Draguna vārdiem runājot, ir “pēc taisnas tiesas aizsaule vēl kauc…”.
Saistībā ar iestudējumu bijuši vairāki nosodoši paziņojumi. Izrādi kritizēja Simona Vīzentāla centrs. Atklātu vēstuli vietējai un starptautiskai sabiedrībai nosūtījuši četri Latvijas pilsoņi – Olga Procevska, Marija Assereckova, Boriss Ginzburgs, Felikss Poļanskis. Ventspils Krievu biedrība vēstulē Drošības policijai lūdz aizliegt mūzikla “Cukurs. Herberts Cukurs” pirmizrādi Ventspilī. Nosodījumu paudusi arī rakstniece Andra Manfelde, kura sākotnēji bija piesaistīta pie izrādes libreta izstrādes, bet sadarbību pārtrauca, aicinot idejas autoru Juri Milleru no šā darba atteikties.
