“Sauc to par likteni,” kā NMPD darbinieks Rustams, braucot mājās, pirmais pamanīja avāriju un izglāba dzīvības 12
“Būt īstajā laikā un vietā. Brīvdiena, ko Rustams Junusovs atcerēsies mūžam,” NMPD savos sociālajos tīklos aizkustina ar neticamu izglābšanas stāstu.
“Stāsts par pašaizliedzību, kas ir katrā no mums. Strādājot NMPD, mēs ikviens ar savu darbu iedzīvinām dienesta misiju, vērtības un atbildību par cilvēku dzīvībām.
11. februāris izvērtās drēgnā un nemīlīgā dienā, apstākļi uz ceļiem prasīja šoferu modrību. Tās pašas dienas pievakarē notika smaga mikroautobusa avārija pie Bērzkroga. Negadījumā bija iesaistīti septiņi cilvēki, viens cietušais dzīvību zaudēja, četriem mediķi konstatēja politraumas.
Rustams Junusovs, sertificēts ārsta palīgs NMPD, bija ceļā no laukiem Gulbenē uz mājām Rīgā. Nākamajā dienā viņam bija paredzēta dežūra, tālab plāns atlikušajam vakaram visnotaļ skaidrs – atpūsties, noskatīties kādu labu filmu, palasīt grāmatu, mierīgi sagatavoties gaidāmajai darba dienai. Ieraugot gar ceļa malu sastājušās mašīnas, viņš apturēja savu spēkratu gabaliņu tālāk un, paklausot instinktam, devās paraudzīties, kas noticis. Zem kājām bija tīrs ledus…
Ieraugot samīcīto mašīnu ar norautu šasiju un izsistiem logiem un zemē gulošos ievainotos, asiņu iekrāsoto sniegu, Rustama brīvdiena beidzās – viņš par notikušo nelaimi un tās patiesajiem apmēriem informēja kolēģus Operatīvās vadības centrā un sāka sniegt palīdzību cietušajiem, šajā procesā iesaistot arī daļu klātesošo.
“Jautāju, vai viņiem mašīnās ir folijas segas, aptieciņas – ja ir, jānes šurp. Pēc tam paskaidroju, ka sāksim palīdzēt cietušajiem, apklājot viņus ar folijas segām, lai tiem neiestātos hipotermija. Katram cietušajam blakus “noliku” cilvēku, lai tas ar viņu runā, nodrošina verbālu kontaktu,” atminas Rustams.
Viņš pats ne tikai uzmanīja visu smagi cietušo stāvokli un palīdzēja tiem, bet arī vaiga sviedros cīnījās par vissmagākajā stāvoklī esoša pacienta dzīvību, arī šeit piepalīdzot vispirms diviem klātesošajiem, tad viņiem pievienojās VUGD glābēji. Kopīgiem spēkiem ar pieejamajiem resursiem cietušajam uz maiņām tika veikta sirds netiešā masāža, elpināšana, imobilizācija. Tad ieradās Rustama kolēģi.
“Sauc to par likteni,” uz manu jautājumu par to, kas tovakar aizveda viņu konkrētajā vietā un laikā, atbild Rustams. Viņš neslēpj, ka emocionāli un fiziski šis pārbaudījums prasījis un ņēmis ļoti daudz, bet savā ziņā arī devis. “Es ieguvu ļoti daudz. Ko es varu darīt, kad man nav praktiski nekādu resursu?
Tas nav rakstīts nevienā algoritmā, tā ir dzīves skola un pieredze. Vēl viena pieredze, lai es varētu augt un attīstīties,” saka Rustams.
Glābt dzīvību – tas ir instinkts. Cilvēcība. Pašaizliedzība. Jo nelaimei diemžēl brīvdienu nav!”
