Starp cirku un kino šausmeni. Eksperta piedzīvojums šaubīgā autoservisā 1
Riepas varbūt vēl šonedēļ montēsiet. Vēl nākamo – ja līdz likumā noteiktajam 1. decembrim kādā no darbnīcām nebūsiet paspējuši iespraukties. Rindas daudzviet baigas.
Bet bez šo tik dažādo zēnu palīdzības nevarēs iztikt – pats mūsdienu riepas nomainīt laikam jau nespēj vairs neviens…
Es vienā no šiem piespiedu kārtā tik populārajiem “servisiem” iekūlos pagājušajā nedēļā. Rīgas nomalē. Bolderājā. Kāpēc te? Pa ceļam.
Un desmitos no rīta varēju trāpīt rindā otrais. Pavēroju pirmā apkalpošanu un nospriedu – gluži ciešami zēni strādā. Mazliet drudžaini. Bet fiksi. Lai iet!
Sekoja kaut kas vidējs starp cirku un kino šausmeni.
Kad manam zirdziņam jau bija noautas pusotras kājas un aizbēgt vairs fiziski nevarēju, meistara palīgam vajadzēja kaut kur aizskriet. Un atpakaļ šis vairs nenāca. Kāpēc?!
Policija savāca – tā skaidroja priekšstrādnieks. Kāpēc?! Nosacīta sodāmība, čupa satiksmes soda punktu. Esot pateikuši – tu nekur tālāk nebrauksi.
Un nu šefiņš ir gauži apmulsis. Nenāk vis pie mana auto, bet zvana vai desmitam iespējamu zaudējuma aizstājēju, vienlaikus malkodams no termosa, kurā – tā vien šķiet, nav tēja vien.
Tā paiet stunda. Dusmoties esmu beidzis. Smejos – par viņu, par sevi, par tiem, kas rindā aiz manis. Tie prasa – kas tur notiek? Saku – bardaks!!! Bet prom neviens nebrauc. Jo šī busiņa saimniekam te montāžu par senu pakalpojumu parādā. Jo šī meitenīte vienkārši nezina, kur vēl varētu aizbraukt…
Atrodas beidzot šefam kāds izpalīgs. Mēģina manu riteni balansēt. Kļūdas cipari no ekrāniem kā nezūd, tā nezūd. Šķūnis pilns ar mātes vārdiem… No balansēšanas šefs šo padzen.
Bet nejēdz jau palīdziņš arī riteni pieskrūvēt. Viņš nekad nav dzirdējis, ka skrūves nedrīkst pievilkt pēc kārtas pa apli, ka tas jādara diagonālā trīsstūrītī. Viņam nav ne mazākā priekšstata par moderna protektora rotācijas virzienu. Aizrādu.
Dzirdu – bl… Viņš (šefs) taču teica – kreisais!
Vārdu sakot – normālu 40 minūšu vietā divarpus stundas pagalam. Braucu tūlīt, kā radis, veikumu pārbaudīt. Nobalansēt džekiem, šķiet, pat izdevies. Tik kaut kā dīvaini cieta mana kumeļa gaita.
Ņemu savu manometru. O, murgs kaut kāds! 2,9; 3,5; 3,9;3,4! Neizturu. Braucu atpakaļ. Izvelku šefu, kurš pašlaik pūderē smadzenes kādai dāmai, aiz piedurknes, rādu mērījumu – šis blenž uz mani dumām acīm un saka: man manometrs nestrādā, es uz acīti iepūtu, braukt taču var?
Nevar. Tā var tikai stulbi kratīties. Vai pat nosisties, jo bremzēs šāds auto šķībi. Un taviem pakaļpalicējiem pat nebūs par ko sūdzēties, jo šis “serviss” ir anonīms. Ne izkārtnes, ne čeka. Kā pierādīsi, ka vispār te biji?!
Tādēļ – labāk tomēr uz šaubīgiem ūķiem nebrauc.
Ja brauc – esi modrs, jo diemžēl vienīgais, kas notiekošā kvalitāti kontrolē, esi tu pats. To nedara ne policija, ne direkcija, ne biedrība, ne patērētāju aizsardzības centrs.
Tādēļ lūri šiem uz pirkstiem un piekasies, aizrādi. Nu, nedrīkst riteņu skrūves pievilkt ar pusmetru garu atslēgas sviru un visu šī jaunā bifeļa spēku! Kā tās vajadzības gadījumā vaļā dabūsi? Un diska ligzdas tā tiek čakarētas…
Spiedienu manos riteņos noregulēju pats. Skrūvju pievilkumu normalizēju. Un ripoju tagad gluži mierīgs. Līdz nākamajai izrādei pavasarī. Varbūt tomēr pāriet uz vissezonu riepām?
Zīmējums no “Auto akadēmijas” prezentācijas
Ziemas likums nr.1: labāk lēnāk! Sevišķi, ja uzmontēto riepu protektors padilis, sevišķi, ja tuvojies vietām, kuras citi var būt noslidinājuši, – krustojumiem, autobusu pieturām u. tml.
