Problēmu sakne ir nevis bērnos, bet vecākos. Saruna ar priesteri Andreju Mediņu 27
Priesteris un Afganistānas kara veterāns. Mīnu laukā noslēdzis derību ar Dievu, kalpojis misijā Kalkutā, kopjot spitālīgos, Bruknas muižā nodibinājis atkarībās nonākušo atdzimšanas komūnu, Bārbelē – jauno tēvu skolu, Vecumniekos – oratoriju jeb sociālo māju dažādu paaudžu grūtdieņiem. Tiešs, runā bez aplinkiem, rīkojas un iedvesmo, tracina, sajūsmina, liek brīnīties. Viņa vārds ir ANDREJS MEDIŅŠ.
Jau ilgāku laiku kā vienu no mūsu sabiedrības galvenajām problēmām es redzu infantilismu. Tāds bāreņu tautas sindroms. Taču bārenis var būt bērns vai pusaudzis. Pieaudzis cilvēks ir vīrs, tēvs, vadonis, varonis. Vai arī tev ir līdzīga sajūta?
Precīzi! Darbojoties ar atkarīgajiem Bruknā, esmu sapratis, ka problēmu sakne ir nevis bērnos, bet vecākos, viņu aprobežotajā, infantilajā domāšanā. Tas, ka sabiedrībā nav tēvu – nav līderu, nav svēto –, vairo iekšējas sāpes un ciešanas, velk bezcerībā. Vecāki grib, lai bērns noticētu murgam, ka tad, kad būs daudz naudas, viņi būs laimīgi.
Taču laime nemājo naudā, bet laikā, ko veltījam viens otram.
Tā vietā, lai mīlētu, vecāki atpērkas. Un tad izrādās, ka desmit vai vienpadsmit gadu vecam puikam tēvs un māte vairs nav autoritāte. Vecāki netiek galā, ved puiku pie manis uz Bruknu, jo domā, ka problēma ir bērnā. Bet problēma ir vecākos pašos. Tāpēc pirms trim gadiem nolēmu izveidot jauno tēvu skolu, kur puikām būtu ļauts pieaugt un nobriest, lai viņi varētu kļūt par tēviem šā vārda patiesā nozīmē. Mans iepriekšējo divdesmit četru gadu darbs ar atkarībniekiem – alkoholiķiem, azartspēlniekiem, narkomāniem – rāda, ka viņu galvenā problēma ir nevis atkarība, bet tas, ka viņiem nav tēva. Nav dzīvē bijis ko satvert, ko uzsūkt sevī, no kā mācīties, kam sekot, kam gribēt līdzināties.
Kas Bārbeles skolā ir tāds, kā citās skolās nav?
Puikām skolā nav mobilo telefonu. Mūsu skolā puikas mācās ne tikai grāmatu zinības, bet arī dzīvi, mācās radīt māju sajūtu, uzņemties atbildību, iepazīst pienākumu.
Kāpēc vairumam jauniešu viss ir piegriezies? Jo viņu vecāki ir garlaicīgi un neinteresanti, gluži tāpat kā skola. Pašreizējā izglītības sistēma, ko plāno, vada, virza un īsteno sievietes, ir radīta meitenēm. Sajūtas, kas tik ļoti nepieciešamas puikām, sistēma vienkārši izkastrē. Puikam vajag uzkāpt kokā, reizēm arī nokrist no tā, riskēt, izjust piedzīvojuma garšu un asumu, pārvarēt bailes, izbaudīt uzvaras prieku. Tas viss ir atņemts. Ko tad brīnāmies, ka deviņgadīgs puika vai nu pasūta vecākus, vai piesola izdarīt pašnāvību! Viņš nekam šajā dzīvē neredz jēgu. Vecāki vai nu kā maukas ir pārdevušies naudas pelnīšanai, vai pārtiek no pabalstiem un bēdas slīcina alkoholā.
Pelnītāji drīz vien varēs to naudu sev kaut kur iespraust, taču bērnu uzticību viņi ar to neatgūs. Gluži tāpat kā vaimanātāji. Jo bērnam ir vajadzīgs tēvs. Tagad vajadzīgs. Un arī kopā pavadītais laiks ir vajadzīgs tagad, nevis kādreiz.
Bruknā es redzu, ka visiem atkarībniekiem ir viena un tā pati vajadzība – vajadzība pēc tēva. Nevis tēviņa, bet tēva.
Pamatā viņi nāk no šķirtām ģimenēm, kur labākajā gadījumā māmiņa ir mēģinājusi kompensēt tēva trūkumu. Taču, lai cik ļoti māte censtos, viņa nav spējīga aizstāt tēvu. Kopienā to labi var redzēt – tā vietā, lai mēģinātu izprast sevi, vīrietis meklē kādu, kas apčubinātu un appuišotu viņa vājumu. Vairumam atkarīgo nav pārcirsta nabassaite ar māmiņu žēlotāju, kas turklāt vienmēr ir gribējusi viņu kontrolēt. Dēlam nācās pakļauties un atrast veidu, kā vieglāk paciest aizliegumu būt patstāvīgam un dzīvot savu dzīvi. Iznākumā – sačakarēts mūžs kā tradīcija, kas pāriet no paaudzes paaudzē, jo tāds dēls arī sievā meklē māti žēlotāju un kontrolieri.
Kungs saka, ka bērnus par tēvu grēkiem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam, bet tiem, kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur, dara labu līdz tūkstošajam augumam. Te atklājas skarbās tradīcijas sakne: netiek jau runāts par sodu, bet par piemeklējumu, par cēloņseku mezgliem, ko vecāki paši sasien un tad vēl savelk tā labi cieši.
Tāpēc jauno tēvu skolā mēs ieaudzinām svētuma vērtības un spēju atklāt savu unikalitāti, satvert debesis un likt lietā visu, ko Dievs mums ir devis. Tāpēc mums ir droni un aviācija ar trenažieriem un simulatoriem, skrejceļu un reālu planieri, mums ir dzīvnieki, putni, siltumnīcas un ābeļdārzs, jo puikām to visu vajag. Mums ir dzīva dzīve. Puikas mežā taisa štābiņu, viens pat ir sadabūjis no tēva “buržuiku”, lai štābiņš, kas uzcelts koka galā, būtu apsildāms. Mēs, pieaugušie, tur neiejaucamies, tā ir viņu pasaule. Tāpēc puikas raujas uz skolu un nedēļas nogalēs nemaz tik ļoti negrib braukt mājās. Šeit daudz kas no viņiem tiek prasīts, bet daudz kas arī tiek atļauts, dots, uzticēts.
Vai arī skolas bērni nāk no nelabvēlīgām ģimenēm?
Nē, nē! Viens no mūsu galvenajiem noteikumiem – skolā var mācīties tikai tie puikas, kam tēvs gatavs vienu diennakti nedēļā dzīvot skolā un darboties kopā ar visiem. Katru dienu skolā ir jābūt diviem tēviem – viņi iesaistās procesā.
Pastāsti vairāk par aviāciju tavā skolā!
Dievs ir piespēlējis mums labus draugus un domubiedrus. Mēs strādājam ar mazo aviāciju. Sākam ar trenažieriem un simulatoriem, meklējam risinājumu iespējai lidot. Lietuvā puika var lidot ar planieri no trīspadsmit gadu vecuma, vadīt lidmašīnu no četrpadsmit gadiem, bet Latvijā – tikai no astoņpadsmit. Pie mums pusaudzis var smēķēt, durties, pīpēt zāli, lietot spaisu un uztaisīt bērnu, bet nedrīkst lidot. Nav jābrīnās, ka ielas pilnas ar mazgadīgiem atkarībniekiem, jo nav jau ko piedāvāt vietā.
Mans vectēvs mēdza teikt, ka viens no svarīgiem problēmu risināšanas instrumentiem ir disciplīna. Cik zinu, Bruknā tavi trīs lietu kārtības vaļi ir darbs, liturģiskā prakse un askēze. Vai līdzīgi ir arī skolā?
Esmu vienisprātis ar Raimondu Paulu: kamēr skolās neatgriezīsim disciplīnu, nekur netiksim. Kas bērnam palīdz neapjukt? Skaidra lietu kārtība. Vairums ļaužu baidās no vārda “disciplīna”, tāpēc es saku “lietu kārtība”.
Bruknā mūsu lietu kārtība ir šāda: sešos ceļamies, 6.10, uzmetuši halātus uz plikas miesas, skrienam uz Iecavas upi. Ziema vai vasara – diena sākas ar atmošanos. Ir svarīgi sajust, ko ūdens dod ķermenim, asinsspiedienam, apziņai, visam, kas nodzerts un samaitāts. Ja grib dzīvot Bruknā, tas jāpieņem. Ir tādi, kas pirmās trīs dienas skatās, kā pārējie ar prieku metas ūdenī, līdz arī paši sāk. Vai aizmūk.
Zinu no pieredzes – rīta pelde kļūst par pozitīvu atkarību, no kuras katra tava ķermeņa šūna gavilē priekā.
Tur jau tā lieta! Kamēr neesmu pabijis Iecavas upē, neesmu pamodies. Pēc peldes 6.30 visi dodamies uz baznīcu, kur ir breviārs, rožukronis vai svētā mise. Viss tiek svinēts vairāk nekā stundu. Tad mums ir kopīgas ģimeniskas brokastis. Mēs šeit vienmēr ēdam kopā, arī tad, ja kādam nav ēstgribas, jo mēs neesam pie galda, lai ēstu, bet tāpēc, lai būtu kopā. Pie galda tiek izrunātas visas lietas un sadalīti darbi. Tagad tu te neredzi daudzus, visi ir izkusuši milzīgajā teritorijā – kāds būvē angāru, kāds būvē rotondu, kāds liek amatu mājai grīdas, visi kaut ko dara un ir prom līdz pulksten diviem. Tad skanēs zvani, kas aicina uz pusdienām. Pie galda mēs kopā lūdzamies, paēdam, katrs pastāsta, kā kuram klājies, kas savu darbu jau paveicis, kam vajadzētu kādu palīgu. Viņi jau paši sāk projektēt un plānot dzīvi. Īpaši pēdējā laikā, kad es pats nevaru būt visu laiku klāt, jo ir skola un Vecumnieki. Man patīk Bruknas veselīgā dzīve, kur cilvēki mācās noreibt no ikdienas, no attiecībām, no tā, ka pamazām atgūst spēju būt radītājam. Te kļūst par tiem, kas rada. Viss, kam mēs pieskaramies, pārtop, mainās, pieaug, attīstās. Ar to mēs te nodarbojamies. Bet sākas viss ar upīti, ar rūdīšanos, ar spēju nostāties pret sevi.
Ar lēmumu: kas būs noteicējs – atkarība vai gribas avots manis paša sirdī?
Tieši tā! Tu labi pateici – gribas avots! Un vēl tu pieminēji askēzi. Arī tā ir svarīga. Sabiedrība ir kļuvusi slima, tik slima, ka pieticības jēdziens tai jau ir svešs. Cilvēki vairs neprot priecāties par to, kas viņiem ir. Tikai skumst par to, kā nav. Un trakākais, ka tajā tiek iesaistīti bērni. Daudzi jaunieši saka, ka viņi nekad nestrādāšot. Es arī nestrādātu, ja redzētu divus slimus vecākus, kas dienu no dienas ir noņēmušies pa darbiem, kas tiem nedod ne prieka, ne gandarījuma.
Cilvēki kā jukuši dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, tā vietā, lai meklētu to, ko nevar pazaudēt. Nesen rakstīju: vienam laiks ir nauda, citam – žēlastība, kas mums dota līdz ar izredzi un mūžību.
Jā! Mūžības dimensija ir tā, kas visu satur kopā. Pirms dažām dienām atved pie manis tēvs puiku – netiekot ar viņu galā, šis gribot taisīt pašnāvību. Zēnam vienpadsmit gadu. Saku: pastāsti man par nāvi! Puika sāk runāt, un vārdi plūst kā no pārpilnības raga. Un tad es saku tēvam: redzi, tu esi pie manis atbraucis, jo tev šķiet, ka tavam bērnam ir problēmas ar domāšanu, ka viņš ir pārspēlējis jēgu datorspēlēs. Bet viņš, atšķirā no tevis, ir brīvs, viņš tic nemirstībai, kurpretim tu netici nekam. Tev vieglāk bija iedot bērnam datorspēles, lai tu tiktu no viņa vaļā. Tu negribēji viņam veltīt savu laiku. Tagad viņš šo jautājumu ir atrisinājis – viņam nav bail nomirt.
Rehabilitācija ir vajadzīga pirmām kārtām vecākiem. Bet viņi nav gatavi to atzīt, kur nu vēl risināt.
Es te nesen vienam tēvam jautāju: kāpēc tu strādā divos darbos? Šis saka: lai mums nekā netrūktu. Jautāju: vai tavs tēvs tev kaut ko atstāja mantojumā? Nē, viņš saka, neatstāja vis. Tad kāpēc tu brīnies, ka tavs bērns domā par pašnāvību? Tu dari visu, lai iedotu viņam to, kas tev pašam netika iedots, bet bez kā tu tomēr spēji iztikt, un nedari neko, lai viņš saņemtu to, kas viņam ir vajadzīgs vairāk par visu. Tavam bērnam pietrūkst tevis. Tava laika.
Trakums jau tas, ka vairums vecāku nav gatavi mainīties, grib, lai mainās bērni. Ne viņi paši glezno, ne dzied, ne spēlē kādu instrumentu, taču bērnus izdzen bez žēlastības – sporta skola, mūzikas skola, mākslas skola. Un tad es vienā brīdī apskaišos un saku: bērni, jums nav nekas jādara, ja arī jūsu vecāki to nedara! Nevar nepilnīgi vecāki uztaisīt pilnīgus bērnus.
Tēva daba – tas ir būt radošam. Nevis atreferēt, bet radīt. Bērnam ir svarīgi redzēt, ka tēvs skrien, dzied, lido, aizrauj. Protams, daudzi vecāki ir gatavi maksāt, lai tikai pašiem nebūtu jānodarbojas ar saviem bērniem. Bet mums nevajag, lai maksā, mums vajag, lai dzīvo. Tāpēc mūsu skolā visi visu dara kopā – gan bērni, gan skolotāji, gan tie tēvi, kas te uz maiņām dežurē. Un labākās dienas ir tās, kad kāds no tēviem ir paņēmis līdzi arī savu tēvu.
Un tagad pastāsti, lūdzu, par Vecumniekiem!
Vecumniekos bija cietums, ko valsts nevarēja uzturēt, jo izmaksas esot pārāk lielas, kaut kādi entie miljoni gadā. Mums izmaksas nav tik astronomiskas. Esam tur iekārtojuši oratoriju jeb sociālo māju riska ģimenēm – vientuļām mātēm, veciem ļaudīm, grūtībās nonākušām ģimenēm, arī gados vecākiem atkarīgajiem, jo Bruknā ņemam tikai tos, kas jaunāki par četrdesmit pieciem. Vecumniekos ir darbnīcas, garāžas, fermas, zeme, esam tur atvēruši ķiploku pārstrādes fabriku. Pašvaldība mums piedāvāja bezmaksas nomu uz desmit gadiem, jo saprata, ka citādi viss tiks izvazāts un nolaists. Prieks, ka varam strādāt, dzīvot un darboties. Bet desmit gadi paies ātri. Tur ir padomju laika būves un tehnika, kas prasa milzu ieguldījumus. Esam gatavi to darīt, tomēr negribam, lai pēc tam mēs būtu spiesti par lielu naudu atpirkt to, ko paši esam iekopuši.
Reiz teici: cilvēki mirst nevis no vecuma un slimībām, bet no tā, ka jūtas vientuļi un nevajadzīgi.
Es tikai atkārtoju savas sirds skolotājas Mātes Terēzes no Kalkutas teikto. Vairumam to ir grūti pieņemt un atzīt. Visapkārt ir daudz vientuļu cilvēku, arī tādu, kam ir bērni, tikai viņi ir pārstrādājuši jēgu, nespēj atrast laiku satikties, aprunāties, apskaut, samīļot.
Es vienai tādai reiz pateicu: ja neatradīsi laiku apciemot māti, nelaidīšu tevi viņas bērēs. Man nevajag teātri pie zārka.
Mēs esam bēru mielastu sabiedrība, kapu kultūras cilvēki. Bērēs – tad gan gatavi runāt. Bet to visu vajadzēja teikt, kamēr cilvēks bija dzīvs. Tad viņš ilgāk būtu dzīvojis.
Vai esi domājis arī par meiteņu skolu?
Dzīvoju ar šo sapni sirdī. Mēs plānojam Skaistkalnē atjaunot sabrukušā klostera kompleksu un ierīkot tur skolu meitenēm, iedzīvinot tajā Kaucmindes skolas garu.
Ko tev ir devusi ģimene? Ja nemaldos, esi astotais bērns?
Septītais, astotā ir māsa. Ģimene man ir devusi kopības sajūtu. Tas ir milzīgs spēks. Gatava futbola komanda. Tiesa, futbolu neesam spēlējuši, bet dažādus mūzikas instrumentus gan. Un vēl ģimenē man ir ieaudzināts spēcīgs darba tikums. Un arī dzīvotprieka tikums. Tāpēc mūsu rados nav neviena, kas būtu devies uz ārzemēm, visi esam Latvijā. Visi būvē šeit, audzē šeit, rada šeit. Paldies mūsu vecākiem! Mēs esam astoņi, ļoti atšķirīgi, tomēr visiem kopīgs ir tas, ka esam darbīgi – katrs savā jomā.
Izstāsti par savu derību ar Dievu!
Es to iesaku slēgt ikvienam un katru dienu. Derība ir uzdrīkstēšanās kaut ko prasīt Dievam, zinot, ka pretī tu Viņam atdod sevi, pilnīgi un pavisam.
Mūsdienu sabiedrības galvenā problēma – arī ģimenē un darbā – ir tā, ka cilvēki nav gatavi atdot sevi visu. Piemēram, pagājušajā nedēļā es ieeju Rīgā vienā “Cenu klubā”, jo skolai mums ir vajadzīgs dārza apgaismojums. Man saka: mums tādu lampu nav, brauciet uz to un to “Cenu klubu”, viņiem ir trīsdesmit divas. Man tieši vajag trīsdesmit divas lampas, peros uz norādīto “Cenu klubu”, rādu pārdevējai zīmīti ar artikulu, ko man tikko uzrakstīja, lai viss noritētu raitāk. Pārdevēja apskatās datorā, jā, viņiem esot trīsdesmit divas un vēl viena demo lampa. Saku, ka ņemšu visas. Viņa tā laiski pagrozās, līdz paziņo: mums ir tikai divdesmit. Es saku: man vajag trīsdesmit divas. Viņa man pretī: es jums jau teicu, mums ir tikai divdesmit! Es saku: dators uzrāda, ka ir trīsdesmit divas, es neiešu prom, kamēr tās nedabūšu. Viņa sāk ķērkt nelabā balsī, gatava jaukt man ar kādu lampu pa galvu. Es nekustos ne no vietas. Līdz beidzot atradās arī tās pārējās lampas, turpat vien netālu bija. Viņai tikai negribējās meklēt.
Pasaule ir pilna ar tādiem slimiem cilvēkiem. Strādā, jo viņam tāda profesija, nevis aicinājums. Algu vajag, pensija jāsagaida. Arī baznīcā to var redzēt. Tāpēc cilvēkiem dzīvē nav ne laimes, ne gandarījuma.
Mēs baidāmies pilnībā piederēt. Mēs baidāmies pilnībā sevi veltīt. Kaut ko gribam paturēt sev. Bet nevaram. Jo kas tad ir mans? Nekā nav mana.
Derība mums ir ieaudzināta ģimenē: ja vēlies būt zemkopis – tad esi līdz galam, ja gribi cept maizi – tad dari to no visas sirds. Es esmu laimīgs piederēt Dievam.
Tava derība tika noslēgta mīnu laukā?
Jā. Nokritu uz ceļiem un teicu: ja atgriezīšos dzīvs un man nebūs ne ložu, ne šķembu, ne kāda cita ievainojumu, kļūšu pa priesteri, bet, ja trāpīs kaut mazākā šķemba vai lode, zināšu, ka nekam vairs dzīvē nav jēgas. Kopš tā brīža viss pārmainījās.
Un ieguva nozīmi.
Jā. Jo nozīmi dzīvei piešķir Dievs. Ja tu esi atvēris acis un mācies redzēt Dieva darbu itin visā un visur. Un ja klausies un sadzirdi Dieva balsi.
Jākobs Bēme saka: vienīgais patiesi labais darbs ir tas, ko Dievs dara mūsos.
Vai caur mums. Dzīve ir plūsma, kur galvenais, lai es nekļūstu par aizsprostu, par trombu Dieva mīlestības asinsvadā. Jo Dievs caur mums var darboties tikai tad, ja mēs Viņam to ļaujam. Tā ir vēl viena liela mūsdienu garīgās dzīves problēma. Mēs zinām par Dievu, mēs prātojam par Dievu, bet baidāmies dzīvot Dievā – sadzirdēt, atbildēt, reaģēt, ļauties un ļaut. Tas viss novājina kristīgo baznīcu – ir maz cilvēku, kas ļaujas Dieva vadībai, ļaujas būt lietojami.
Esmu laimīgs, ka baznīca mani ir svētījusi un es varu darīt to, ko es daru. Lai gan daudziem šķiet, ka es jau nekā nedaru, nav jau Bruknā pārāk daudz cilvēku. Taču cilvēkus vajag nevis skaitīt, bet svētīt. Un nevienam jau prātā neienāk, cik cilvēku diendienā iziet te cauri – grūti audzināmie bērni, bērni pašnāvnieki, vecāki, kas zaudējuši autoritāti, bērni, kas neko nevēlas un nekam neredz jēgu. Mazi un lieli. Ik dienu vismaz pieci, reizēm pat desmit. Un ar katru no viņiem ir jāizrunājas, jāsaprot, kāda ir viņu problēma. Ne es viņus meklēju, ne es viņus izsaucu vai ielūdzu, paši atrod.
Esmu pateicīgs Dievam par katru, arī par to, kas te ir nodzīvojis tikai pusdienu, jo, nākamajā rītā ieraudzījis, ka jāiet peldēties, saprot, ka tas nav priekš viņa. Brukna nevienam nekad nav atteikusi, taču lēmums katram jāpieņem pašam. Cilvēki zina, ka te nedrīkst smēķēt, jāpeldas, jālūdzas, bet galvenais un skaistākais – daudz jāstrādā. Ir tādi, kam šķiet, ka šāda dzīve ir tīrās šausmas, bet es ar to lepojos.
Muižu, kas padomju laikā bija pārvērsta par cūku fermu, no iznīcības izcēla un baznīcu uzcēla atkarībnieki – cilvēki, kas nav bijuši celtnieki, tikai jumtu lika profesionāļi. Puiši visu ir mācījušies šeit – gan akmeņus lauzt, gan mūrēt, flīzēt, likt apmetumu. Un tagad viņi par to izjūt prieku un gandarījumu. Tā ir mūsu baznīca. Un uz grīdas ir izklātas mūsu pašu audzētu aitu pašu ģērētas ādas.
Tu pieminēji Māti Terēzi.
Esmu bijis Kalkutā, kalpojis viņas misijā. Tur es kopu spitālīgos, vilku ārā no viņu ķermeņiem tārpus, atgriezu atmirušos audus, masēju, ietinu autos, pabaroju un gāju pie nākamā. Daudz ko darīju, visu, kas vajadzīgs, lai pieskartos Jēzum. Tā bija laba skola, ļoti laba. Cilvēki baidās pieskarties cits citam. Ne tikai spitālīgam, arī veselam. Pasaule sirgst no tā, ka nav tuvības, mīļuma, pieskārienu, glāstu. Māte Terēze saka: Dievs nav jāmeklē abstrakcijā, Dievs ir katrā cilvēkā. Ja tu spēj atvieglot cilvēka ciešanas, tās ir tavas attiecības ar Dievu, tu to dari Dievam, ne cilvēkiem.
Jēzus saka: ko esat darījuši vienam no šiem mazākajiem, to esat darījuši man.
Un tas Kalkutā bija pats skaistākais. Arī šeit es to paturu prātā, nemaldinu sevi ar iedomu, ka esmu kādam vajadzīgs, jo tā var tikai vilšanos piedzīvot. Atziņa, ko ieguvu Kalkutā: ja es ko daru, tad daru to nevis cilvēkiem, bet Dievam. Un tad man vairs nekrīt svarā, vai šis cilvēks pateiks man paldies vai pasūtīs divas mājas tālāk. Jo ne jau viņam es to darīju, bet Dievam.
Jo beigu rēķins tik un tā būs ne jau starp tevi un cilvēkiem, bet starp tevi un Dievu.
Tieši tā. Tas ir ļoti svarīgi. Baznīcā bieži lietojam skaistos vārdus “Kristus ir augšāmcēlies!”, uz ko visi, lai izpatiktu mācītājam, korī sauc: patiešām ir augšāmcēlies! Un tad es Bruknā bļauju pretī: neredzu! Neredzu, ka esat dzīvi, ka jūs pilnībā un viscaur piederat Dievam! Nepietiek ar to, ka tu atzīsti Dievu, es gribu redzēt, kā Dievs tevī darbojas, kā pārvērš tavu dzīvi.
Tie, kas dzīvo ar Dievu, nebaidās. Bet pasaule ir slima ar bailēm.
Cilvēki baidās būt atstumti, nenovērtēti, baidās pazaudēt darbu, tikt apzagti, baidās kļūdīties, baidās rīkoties. Arī baznīcā. Tāpēc jau esam grūtībās un pārbaudījumos. Drošība ir no Viņa, nevis no mums pašiem. Pirmā augšāmcelšanās pazīme mūsu dzīvē – pārstāt baidīties. Ļauties Dieva vadībai. Uzticēties.
Man nesen jautāja, kā šobrīd pasaulei visvairāk pietrūkst. Atbildēju: pietrūkst miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata.
To tu labi pateici: pietrūkst miera, jo pietrūkst dziļuma. Bet vairums cilvēku jau pat nespēj saprast, no kā un kāpēc viņi baidās. Un ko darīt, lai no šīm bailēm atbrīvotos.
Ir Advents. Ko tu gribētu novēlēt katram, kas lasa šo mūsu sarunu?
Esiet durvis, lai Dievs var ienākt jūsu dzīvē! Esiet logi, kas ļauj pasaulei ieraudzīt Dievu tajā gaismā, kas mirdz caur jums. Esiet debesis! Tā ir mūsu lielākā sūtība – būt par zīmi brīvībai un mieram, kas nāk no Dieva klātienes mūsos. Piedzīvojiet mieru šajos svētkos! Neapgrūtiniet sevi ar dāvanu trakumu, neapkraujieties ar to muļķīgo slogu! Apzinieties, ka mēs paši varam kļūt par labāko un dārgāko dāvanu, par gaismu, svētību un iedrošinājumu cits citam!
Lasi vēl
Sirdsapziņas vara. Par drosmes divējādo dabu, varonību un dvēseles mieru
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
Uzziņa
Andrejs Mediņš
Priesteris.
Piedzimis 1969. gada Vasarsvētkos.
Absolvējis Bārbeles pamatskolu, Mežotnes tehnikumu (kā dendrologs un daiļdārznieks), Rīgas Katoļu garīgo semināru un Liepājas Universitāti.
Ordinēts 1996. gada 9. jūnijā, kalpo Jelgavas diecēzē.
Bruknas Kalna svētību kopienas kapelāns.
Saņēmis balvu “Latvijas lepnums” (2017), fonda “Viegli” balvu “Laiks Ziedonim” (2017), Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvu (2018).
