Satversmi tulko nevis pēc likuma gara, bet gan panta 0
Šā brīža kaislīgākās debates Latvijas un ārzemēs dzīvojošo latviešu sabiedrībā ir saistītas ar lēmumu – piedalīties vai nepiedalīties referendumā par grozījumiem Satversmē, kas piešķirtu otras valsts valodas statusu krievu valodai, un ap neizprotamo CVK tekstu balsošanas zīmēs un informatīvajā klipā.
Tur vispār nevar būt citas domas, kā vien visiem latviešiem ir jāpiedalās referendumā, pārliecinoši un kategoriski pasakot NĒ ierosinājumam, kas grauj Latvijas valsts pamatus un latviešu tautas identitātes kodolu. Taču referendums ir tikai sekas problēmai, kuras cēloņi ir meklējami latviešu tautas pašapziņā, no kuras vēl līdz šai dienai nav izdevies izdzīt komunisma ļauno garu.
Nesen mūžībā aizgājušais čehu valstsvīrs Vāclavs Havels iedvesmoja pasauli ar domu, ka efektīvākais veids, kā uzvarēt totalitārismu, ir pilsoņiem noraidīt šīs sistēmas melus un dzīvot patiesībā. Tā bija miermīlīga stratēģija, kas prasa milzu drosmi.
Patiesība Latvijā ir tāda, ka pēdējos divdesmit gados, latviešiem bija visas iespējas izskaust no savas pašapziņas domu, ka bez krievu valodas latvietim neiztikt. Tas man atgādina Ziemļkorejas diktatora bēres, kurās ļaužu pūļi histēriski apraud aizgājēju, jo to no viņiem gaida. 20. gadsimta 60. gados Hruščova laikā tika formulēts mērķis iznīcināt etniskās un valodu atšķirības PSRS, lai radītu dažādu nacionalitāšu saplūšanu viengabalainā masā, ar vienojošu lingua franca – krievu valodu. Latvietis no krievu valodas lietošanas nespēj atteikties, jo to no viņa sagaida vecā režīma rēgs.
Latvijas dziesmotai revolūcijai bija vajadzīga liela drosme, taču, tai beidzoties, vajadzēja sākties morālai revolūcijai – attīrīšanas procesam no komunisma jeb dekomunizācijai, tāpat kā bija denacifikāciju pēc Hitlera sakāves. Protams, Vācijai šis process tika uzspiests no sabiedroto puses, bet Latvijai tas bija jāveic pašai, taču pietrūka gribasspēka.
Ir taču vieglāk melošanu, valsts izzagšanu, korupciju, ģimenisko vērtību trūkumu un citas Latvijas iedzīvotājiem tik kaitīgas raksturīpašības attaisnot ar okupācijas seku esamību nekā dzīvot patiesībā un uzņemties atbildību par nebūšanām Latvijā, ieskaitot nodevību pret latviešu valodu, proti, latviešiem pašiem piešķirot krievu valodai priviliģētu stāvokli Latvijā.
Bertolds Brehts “Trīsgrašu operā” raksta – vispirms pilns vēders, tad moralitāte. Ar vienu vārdu sakot, ar pilniem vēderiem ir vieglāk būt labiem. Tas attiecas arī uz lielu daļu Latvijas sabiedrības, kurai mantiskās vērtības ieņem svarīgāku vietu nekā garīgās. Cīņa par latviešu valodu šķiet nesvarīga, kad jādomā, kā nopirkt jaunus spēkratus vai doties ceļojumā uz Hurgadu. Uz mudinājumu aktīvi aizstāvēt latviešu valodu, bieži esmu dzirdējusi atbildi: kas man no tā?
Man ir dusmas, un es jūtos vīlusies. Gadiem ilgi trimdas vadība, “Latvijas Avīzes” redakcija un žurnālisti, kā arī Latvijas nacionālo partiju pārstāvji brīdināja sabiedrību par draudiem latviešu valodai, taču valsts amatpersonas, vadošie politiķi un inteliģences pārstāvji nelikās dzirdam problēmas par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā. Savā pēdējā intervijā “LA” 2011. gada vasarā rosināju jautājumu par Satversmes pirmo četru pantu negrozāmību, uz ko reaģēja tikai Nacionālā apvienība. Arī tas norāda uz komunistiskās sistēmas mantojumu – tulkot LR Satversmi nevis pēc likuma gara, bet gan panta. Amatpersonu uzdevums ir aizstāvēt Satversmi tādā redakcijā, kāda tā eksistē šodien, nevis tādā, kādā varētu būt. Aizstāvēt vēlētāju tiesības uz referendumu nenozīmē neaizstāvēt Satversmes 4. panta negrozāmību. To nedarīt, manuprāt, ir antikonstitucionāli, un tāpēc, manā uzskatā, “Saskaņas centra”, to deputātu un arī Nila Ušakova rīcību var raksturot kā vērstu pret Satversmes garu.
Tagad, kad briest referendums par krievu valodu, politiķi un inteliģences pārstāvji beidzot lien ārā no ierakumiem un mudina tautu piedalīties referendumā, kura iznākums, visticamāk, būs negatīvs Satversmes grozījumiem. Taču jādomā, ko darīt tālāk – kā neatgriezeniski un praksē nodrošināt latviešu valodas statusu Latvijā.
Protams, valodas zināšanas mazas valsts tautai ir svarīgas, bet krievu valoda nepadarīs Latviju konkurētspējīgāku pasaulē – to darīs angļu, franču, vācu un spāņu valoda. Krievu valodai ir sava vieta Krievijā un Latvijā privātajā dzīvē, bet ne publiskajā sfērā.
Svarīgākais ir Saeimai nekavējoši pieņemt likumu par Satversmes pirmo četru pantu negrozāmību.
Otrs solis ir izbeigt diskrimināciju pret latviski runājošajiem darba tirgū, tiesībsargājošam iestādēm atbalstot visus, kas iesniedz sūdzības par nepamatotām valodas prasībām no darbu devēju puses. Augsti vērtējams un atbalstāms ir arī darbs, ko veic Valsts valodas centrs.
Latvijas TV raidstacijās ASV un ES programmas tiek dublētas, bet Krievijā ražotās programmas pārraida ar subtitriem. Vai nu visas programmas ir jāpārraida oriģinālā valodā, vai arī visas ir jādublē. Latvijā krievu valoda nedrīkst ieņemt privileģētāku vietu kā ES valodas.
Un svarīgākais – katram latvietim ir jāapņemas ar Latvijā dzīvojošiem krieviem sarunāties vienīgi un tikai latviski, tā noņemot no darba kārtības pārmetumus, ka krieviem nav kur lietot latviešu valodu.
Latvija ir sasniegusi daudz, ieskaitot līdzdalību NATO un ES, pārvarējusi ne vienu vien ekonomisko krīzi un kļuvusi par demokrātisku valsti. Taču kādreiz ar demokrātiju un brīvību vien nepietiek, lai tauta un valsts attīstītos. Tā ir Latvijas problēma, ka dziesmotā revolūcija nepārtapa morālā revolūcijā, kas izskaustu komunistiskās ideoloģijas ļaunumu no tautas pašapziņas.
Valoda ir saliedētas sabiedrības līme un nacionālas valsts stūrakmens. Nacionālā identitāte sākas un beidzas ar valodu. Bez latviešu valodas nav Latvijas valsts. Piedalīšanās referendumā, balsojot PRET, ir iespēja pateikt pasaulei, ka latvieši ir savas valodas noteicēji Latvijā. Tā ir arī vienreizēja iespēja izdzīt komunisma ļauno garo un sākt dzīvot patiesu dzīvi, kas balstās uz latviskām vērtībām.
