– Nereti ar sūdzību Satversmes tiesā vēršas pašas tiesas, īpaši administratīvā tiesa. Ar kādu mērķi tas notiek? 0
– Lūk, viens piemērs. Tiesā vērsās fiziska persona, kura savulaik saņēma izdienas pensiju, bet tad, kad sāka saņemt vecuma pensiju, tā izrādījās mazāka par izdienas pensiju. Likumā par valsts pensijām ir noteikts princips, ka izdienas pensija nav mazāka par vecuma pensiju. Bet šā likuma pārejas noteikumos ir minēti izņēmuma gadījumi, kad tomēr vecuma pensija drīkst būt mazāka nekā izdienas pensija. Administratīvā rajona tiesa, skatot šīs personas pieteikumu, secināja, ka problēma ir ne tik daudz lietas faktos, bet konkrētās likuma normas atbilstībā Satversmei. Šādos gadījumos tiesas var pašas vērsties Satversmes tiesā. Tad prasības iesniedzējam nav jāiziet visas trīs administratīvās tiesas instances, lai tikai pēc tam nāktu uz Satversmes tiesu.
Minētā lieta ir ierosināta 2015. gada 29. decembrī un līdz šā gada 29. maijam tiks sagatavota izskatīšanai.
Iespējami arī tādi gadījumi, kad cilvēki vēršas “parastajā” tiesā un kā vienu no argumentiem izmanto to, ka lietā piemērojamā norma neatbilst Satversmei. Tad ir jautājums, vai tiesa tam piekrīt. Ja piekrīt, tad tiesa aptur šo procesu un pati vēršas ar sūdzību Satversmes tiesā. Bet tiesa var arī nepiekrist, un tad, visticamāk, lietu izskatīs visās trijās tiesu instancēs. Ja arī trešā tiesu instance uzskata, ka prasības iesniedzēja arguments par tiesību normas atbilstību Satversmei nav gana pamatots, tad cilvēkam paliek iespēja pašam vērsties ar sūdzību Satversmes tiesā.
Tiesnešiem ir pienākums, ja viņi, interpretējot tiesību normas, nonāk pie vairākiem rezultātiem, izvēlēties Satversmei atbilstošu interpretāciju. Līdz ar to viņi paši atrisina šīs it kā šķietamās konstitucionalitātes problēmu.
– Augstākā tiesa ar Satversmes tiesas starpniecību strīdējās ar Tieslietu ministriju par tik elementāru jautājumu kā sabiedrības tiesībām saņemt informāciju par tiesnešiem, pret kuriem ierosināta disciplinārlieta. Tieslietu ministrija bija ierosinājusi disciplinārlietu pret kādu tiesnesi un publiskoja informāciju, nosaucot tiesneses uzvārdu, kamēr lieta vēl nebija pabeigta. Satversmes tiesa savā spriedumā atzina, ka sabiedrībai ir tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību, lai nodrošinātu uzticēšanos tiesu varai. Vai šāds spriedums nemet ēnu pār augstāko tiesas instanci, kurai ir cits viedoklis?
– Es pozitīvi vērtēju Augstākās tiesas iniciatīvu. Mums ir tiesības izteikties par to vai citu jautājumu un dot savu artavu, lai sakārtotu neskaidros tiesību sistēmas jautājumus. Uzrakstīt spriedumu šajā lietā nebija vienkārši, jo vajadzēja saprast sabiedrības labumu, ko tā iegūst tādā situācijā, kad tā zina visu, un kas notiek tad, kad kādu laiku nezina, bet pēc tam visu uzzina. Jā, sabiedrībai ir tiesības zināt, bet tā, lai neciestu pašas sabiedrības uzticība tiesu varai.
