Satversmes tiesa pamato, kāpēc arī privātskolās jāmācās galvenokārt latviski 0
Valstij ir tiesības noteikt mācību valodu arī privātskolās, ja tās izsniedz Latvijas valsts atzītus diplomus par pamata vai vidējās izglītības ieguvi, lēmusi Satversmes tiesa (ST), izskatot gan Saeimas deputātu no “Saskaņas” frakcijas, gan vairāku privātpersonu sūdzību.
Sūdzētāji iebilda pret pērn Izglītības likumā iekļauto normu, kas paredz uz privātskolām attiecināt tās pašas mācību valodas prasības, kas ir spēkā attiecībā uz valsts un pašvaldību dibinātajām izglītības iestādēm.
Tās paredz, ka no nākamā gada mazākumtautību pamatskolās pamazām tiks ieviesta prasība, ka valsts valodā jāapgūst vismaz puse mācību vielas, bet no 7. klases – vismaz 80 procenti mācību laika jāmācās latviski, kamēr vidusskolās mācībām jānotiek tikai latviski, izņemot mācību stundas, kas saistītas tieši ar dzimtās valodas un kultūras apguvi.
Sūdzētāji pauda viedokli, ka šādas likuma prasības neatbilst Satversmē paustajam, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, ka Latvijā netiek īstenota diskriminācija, ka jebkuram ir tiesības uz izglītību un ka mazākumtautībām ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
Aprīlī Satversmes tiesa garā, mutiskā procesā jau bija izskatījusi un noraidījusi līdzīgu prasību attiecībā un valsts un pašvaldību izglītības iestādēm.
Savukārt šo lietu Satversmes tiesa izskatīja rakstveida procesā. Kā atbildīgais tiesnesis bija nozīmēts Gunārs Kusiņš. Viņš, skaidrojot tiesas spriedumu, žurnālistiem sacīja, ka, kaut arī Izglītības likums prasa pāriet uz mācībām latviešu valodā, tas neliedz daļai mācību stundu tomēr notikt mazākumtautību valodā.
Turklāt valstij ir tiesības noteikt sasniedzamo izglītības standartu, tostarp regulēt mācību valodu arī privātās izglītības iestādēs, ja vien tās izsniedz valsts atzītus diplomus.
Viena no prasmēm, kas Latvijā izglītības procesā jāiegūst, ir labas valsts valodas zināšanas un Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka, mācoties latviešu valodu tikai kā mācību priekšmetu, nevar sasniegt tādus valodas prasmes līmeni, kā tad, ja šajā valodā mācās arī cits mācību priekšmetus.
Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele piemetināja: Latvijā latviešu valodu nepieciešams zināt, lai līdzdarbotos valstiskos procesos. Tas liek secināt: vairāk latviešu valodas izglītības sistēmā nāks par labu pašiem mazākumtautību pārstāvjiem.
G. Kusiņš piebilda, ka mazākumtautību pārstāvjiem ir tiesības dibināt neformālas izglītības iestādes vai privātskolas, kas neizsniedz Latvijas valsts atzītus diplomus, tur mācību valodu valsts nenosaka.
Tajā pašā laikā viņš atzina, ka Izglītības likums ierobežo mazākumtautību tiesības, taču tam ir leģitīmi mērķi.
Tiesa secinājusi: “Ņemot vērā Latvijas īpašos vēsturiskos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, kā arī pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma kontekstā, Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.”
Tiesai gan bija arī jāizlemj, vai Izglītības likuma izmaiņas atbilst tiesiskās paļāvības principam, jo daļa no personām, kas vērsās Satversmes tiesā, pašas mācās privātskolās un, slēdzot līgumu, ar šīm skolām, paļāvās, ka tajās varēs iegūt izglītību uz tādiem nosacījumiem, kādi bija spēkā līguma slēgšanas brīdī.
Tiesa sprieda, ka arī paļāvības princips nav pārkāpts, jo normas par mācību valodas izmaiņām stājas spēkā pakāpeniski, nevis uzreiz pēc likuma pieņemšanas.
Attiecībā uz mācību valodu Satversmes tiesai izskatīšanā ir vēl divas lietas: viena par valodu pašvaldību bērnudārzos, bet otra – par mācību valodas lietojumu privātajās augstskolās. Kā sacīja I. Ziemele, tādējādi Satversmes tiesai būs jāsniedz vērtējums par mācību valodu visu līmeņu izglītības posmos.
